Viss liecināja, ka uzdevums nebūs viegls. Stāvlaukums bija pilns ar automobiļiem un cilvēkiem, kas spiedās pie augstās stadiona sienas. Doltons paraustīja plecus, meģinaja aizgainīt domas par Finču un sāka meklējumus.
Kīnens Drakers ieskatījās rokas pulkstenī. Palikušas divas stundas. Viņš sarauca pieri. Ne viss notika pēc plāna.
Raidela zaudēšana bija milzīgs trieciens. Drakeram nepatika tādus saņemt. Šīs neveiksmes dēj viņam nebija zināms Raidela noskaņojums. Varēja spriest, ka miljonārs ir saniknots, un saniknoti cilvēki rīkojas neparedzami vai - vēl ļaunāk - neracionāli. "Vai viņš ļausies impulsam un nogrūdīs vainu uz mūsu pleciem, lai arī pašam butu jāaiziet bojā? Varbūt viņš atkāpsies, pārorientēsies un izdomās kādu veidu, lai visu paziņotu atklātībā, bet pats paliktu malā?"
Drakers nebija pārliecināts un cerēja, ka īstais ir pēdējais variants. Tad arī viņam butu pietiekami daudz laika, lai pārgrupētos. Izdomātu kādu alternatīvu. Jo tāda viņam bija ļoti vajadzīga.
Saraucis pieri, viņš lūkojās dēla fotogrāfijā, kas bija novietota uz rakstāmgalda malas. Šķita, ka viņš pievīlis dēlu. Nodevis atmiņas par viņu, palaidis garām iespēju atriebt viņa bezjēdzīgo nāvi.
"Šoreiz es tevi nenodošu," Drakers domās solīja, savilcis pirkstus dūrēs tik cieši, ka asinis pārstāja ritēt un plaukstas kļuva spocīgi baltas.
- Varbūt vajadzēs mainīt mūsu plānus, - skaļruņa telefonā atskanēja Medoksa balss. Tā šķita drūma, ieskanējās pat sakāvnie- cisks tonis. Parasti tas bija pavisam cits.
- Tas nav iespējams, - Drakers norūca. - Jo Raidels ir pazudis. Vai par meitu kaut kas zināms?
- Nē, - Medokss atbildēja. - Lidmašīna aizveda viņu līdz Los- andželosai. Mobilo vai kredītkartes viņa nav lietojusi. Uz kādu laiku par viņu jāaizmirst.
Drakers nopūtās.
- Viņi meklēs jaunāko brālīti. Nekas cits Šērvudu neinteresē. Vai esat tam gatavi?
- Esam, - Medokss attrauca.
-Tad ķeries pie darba, - Drakers pavēlēja un beidza sarunu.
75
Hjūstona, Teksasas štats
Pēcpusdienu nomainīja vakars, koši zilās debesis kļuva maigi sārtas, un pulksteņi jau rādīja pāri pieciem. Veltīgi nostaigājuši no augšējām solu rindām līdz apakšējām, Mets un Greisija joprojām neko nebija atraduši, lai gan palika vēl daudz neizpētītu vietu.
Pārbaudīt luksusa nodalījumus nebija viegli. Pasākums nebija iepriekš izsludināts, tādēļ visas vietas bija par brīvu - izņemot šos nodalījumus. Mets ar Greisiju ātri konstatēja, ka lielākoties tie rezervēti Dārbija personīgajiem viesiem, atsevišķiem mediju pārstāvjiem un pārējo mācītāju aicinātajiem cilvēkiem. Pieeja luksusa vietām bija liegta, ikvienu pārbaudīja muskuļoti drošības dienesta darbinieki melnos pieguļošos tērpos - šiem vīriem zināmas visas viltības. Tomēr Greisijai izdevās ielavīties abos nodalījumos - ceturtajā un kluba biedru līmenī. Viņa savaldzināja dažus krietnus pasākuma dalībniekus un neatstājās no tiem, vilkdama Metu sev līdzi. Viņi pārmeklēja visas četrdesmit piecas luksusa vietas katrā nodalījumā, cenšoties uziet augsto tehnoloģiju iekārtu vai puišus, kas neizskatās ieradušies pēc garīgas iedvesmas. Neko atrast neizdevās.
Viņi tikko bija pārlūkojuši kluba līmeņa pirmo nodalījumu, kad mūzika noklusa un gaismas apdzisa. It visi paliecās uz priekšu, lai labāk redzētu. Arī Mets un Greisija pavirzījās tuvāk. Augšā izvietotajos skaļruņos atskanēja balsu koris, un uz skatuves parādījās viņa svētības koris ar simts dalībniekiem, kas dziedādami "Lai top gaisma" ieņēma savas vietas. Pūlis izplūda ovācijās, aplaudējot, gavilējot un dziesmā pievienojoties korim. Iespaids bija varens. Septiņdesmit tūkstoši balsu vienā melodijā, un drīz vien tām pieslēdzās arī neskaitāmie atbalstītāju tūkstoši aiz stadiona sienām. Varenais skanējums atbalsojās tālu krēslā grimstošās Hjūstonas apkārtnē.
Mets sarauca pieri. Tuvojās brīdis, kad uz skatuves kāps tēvs Hieronims, bet viņi vēl nebija atraduši ne Deniju, ne tos, kas viņu turēja gūstā. Bija jāpieņem lēmums un jaizvēlas visticamākās vietas, bet par pārējo jāaizmirst. Laika vairs nebija daudz. Viņš nopētīja tumsā slīgstošo stadionu un nosprieda par labu divām teritorijām aiz īpašajiem nodalījumiem, kas vēl bija pārbaudami otrajā līmeni. Katrā nodalījumā bija trīsdesmit deviņas luksusa vietas, kuru izpētei nepieciešams laiks. Tātad vajadzēs atteikdes no centrālo solu rindu pārbaudes un cerēt uz labāko.
Dziesma beidzās, un Dārbijs kāpa uz skatuves, baudot dārdošu aplausu jūru. Augšā izvietotajos masivajos videoekrānos parādījās viņa seja tuvplānā.
- Sveicu jūs Kristus vārdā! - viņš sacīja, saņemot pretī tādu pašu sveicienu no saviļņotajām masām.
Ne Mets, ne Greisija nebija noskaņoti klausīties runu. Viņi slīdēja uz priekšu gar luksusa vietām un turpināja meklējumus.
Pusstundu lēnā solī virzījušies uz priekšu, viņi tomēr palika tukšām rokām. Pa to laiku uz skatuves bija kāpuši vēl divi ievērojami sludinātāji, uzstājodes ar kaismīgiem sprediķiem un izraisot trokšņainas pūļa gaviles. Starp runām koris nodziedāja vairākas slavenu kristiešu roka pārstāvju dziesmas. Mets un Greisija nokāpa līdz trešajam sēdvietu līmenim un jau grasījās tuvoties otrajam, kad Greisija pēkšņi noelsās, pagriezās un steigšus paslēpās aiz Meta muguras.
- Kas notika? - viņš jautāja.
Greisija uzmanīgi palūkojās ārā no savas slēptuves, bet tad atkal sarāvās.
- Ogilvijs, - viņa nočukstēja. - Tur.
- Kāds viņš izskatās? - Mets jautāja, savilcis pirkstus dūrēs. .
- Tas švīts blakus uzkodu stendam. Sirmot sākuši mati, brilles bez ietvara. Gaišā uzvalkā.
Mets nopētīja puli. Galvenā zona bija stāvgrūdām pilna, taču viņam izdevās pa kādu spraudziņu saskatīt cilvēku, kas atbilda Greisijas dotajam aprakstam.
- Nāc! - viņš klusi uzsauca, paņēma Greisiju aiz rokas un lauzās cauri pūlim aiz Ogilvijā muguras. Tas pazuda no redzesloka, tad parādījās atkal apmēram piecpadsmit jardus priekšā. Šķita, ka Ogilvijs dodas uz luksusa vietām. Lai ari ārzemju ziņu dienesta direktors bija piecas pēdas un sešas collas garš, paturēt viņu acīs nebija viegli. Mets centās neatpalikt, taču ļaužu masas līdzinājās plūstošajām smiltīm. Pamanijis brīvāku vietu, viņš devās turp, taču atdūrās pret diviem rančo strādniekiem, kas spraucās pretī, nākot atpakaļ no uzkodu stenda. Viens no tiem izlēja savu alu uz krekla un veltīja Metam niknu skatienu.
- Skaties, kur kāju liec, lempi! - vīrs nošņāca. - Kur tad tā jāsteidzas?
Mets sažņaudza dūres vēl ciešāk, piemiedza acis un jau grasījās klupt virsū svešajam, bet Greisija atturēja un apvaldīja viņu, izmokot vārgu smaidu.
- Nu, nu, puis. - Viņa pagriezās pret saniknoto rančo strādnieku un veltīja viņam visžilbinošāko flirtētajās skatienu. - Nekas taču nav noticis, puiši! Varbūt piedosim viens otram, aizmirsīsim par to, dosimies atpakaļ uz savām vietām un izbaudīsim dievkalpojumu. Ir taču Ziemassvētki, vai ne?