- Palidzēšu Metam. Tu paliec pie mašīnas.
Un prom bija. Doltons tā arī nepaguva neko pateikt.
Mets izšāvās ārā pa stadiona ziemeļu vārtiem un skrēja prom, bet Greisija turējās viņam pa pēdām. Sasniedzis stāvlaukumu, Mets apstājās, veikli pameta skadenu pāri automobiļiem, lai novērtētu apkārtni, un tad norādīja Greisijai virzienu, kur, kā bija teicis Raidels, atrodas viņu lielais SUV.
- Viņiem jābūt apmēram tur, aizmugurē.
Greisija palocīja galvu, un Mets aizsteidzās.
Līkumodams garām automašīnu rindām un apkārt līksmes
pārņemto cilvēku pulciņiem, Mets gluži ka malējais uzbrucējs, kurš steidzas uz gala zonu un gatavojas izcilākajai piespēlei savā mūžā, grozījās, liecās un izvairījās no šķēršļiem. Pēc pusotras minūtes viņš ieraudzīja pēdējo automobiļu rindu un zemo stāvlaukuma žogu. Ticis garām vēl dažiem svinību dalībnieku furgoniem, viņš sasniedza žogu un tad spēji apstājās, jo pamanīja Raidelu, kurš smagi elsa. Pienācis klāt, Mets cīnījās pēc elpas un jautājoši pamāja ar galvu.
- Iedomājos, ka tev vajadzēs palīdzību, - Raidels paskaidroja un pacēla jakas malu, kas slēpa aiz siksnas iebāzto ieroci.
Mets savukārt pacēla kreklu, lai Raidels varētu redzēt viņa arsenālu, un plad pasmaidīja. Tad viņš pielika tālruni pie auss.
- Ir kādi jaunumi? - viņš jautāja.
- Nekādas kustības, - ziņoja Doltons, - taču laukumā ēkas dienvidu pusē pulcējas cilvēki. Viņu mašīna ir otrā… Pag! - Doltons uz mirkli apklusa. - Jā, mums ir… viens, divi, trīs, četri puiši, kas tuvojas no ēkas austrumu puses un dodas uz kaut ko līdzīgu… tas ir furgons, pie kokiem stāvlaukuma ziemeļaustrumu stūrī.
Aizcirtis tālruņa vāciņu, Mets ieslidināja to kabatā.
- Tu zini, kā apieties? - viņš jautāja, norādīdams uz Raidela ieroci.
- Tikšu galā, - Raidels attrauca, pārliecinoši pamādams.
Atzinīgi palocījis galvu, Mets devās uz koku pusi.
Viņi pārvarēja zemo žogu, kas ierobežoja stāvlaukumu, šķērsoja krūmāju un koku audzi, aiz kuras atradās vajadzīgā ēka. Neona izkārtne apliecināja, ka tā ir viesnīca Holiday Inn. Abi devās pa labi, garām baseinam un terasei ar kafejnīcas galdiņiem. Tajā drūzmējās viesnīcas kliend, kas dedzīgi apsprieda zīmes parādīšanos. Mets un Raidels virzījās uz priekšu, apgāja apkārt viesnīcai un sasniedza automobiļu stāvlaukumu.
Pieplacis ēkas sienai, Mets palūkojās ap stūri. Laukums bija plats, vāji apgaismots, tālākās malas slīga teju melnā tumsā. Aiz automobiļu rindas bija redzama eja, tad - divas automobiļu rindas, vēl viena eja un pēdējā auto rinda. Tālumā pa labi vīdēja furgona jumts. Tas bija novietots pie viesnīcas, ar kravas nodalījumu pret vēl vienu koku audzi, kas atdalīja viesnīcu no nākamā īpašuma. Mets jautājoši paskatījās uz Raidelu, kurš apstiprinoši pamāja, ka tas ir istais furgons. Apkārt tam rosījās cilvēki. Viens no tiem nesa milzīgu cauruli, ko tūdaļ padeva nākamajam. Mets atkal paraudzījās uz Raidelu, un tas pamāja. Tātad tie bija Medoksa viri, kas kravā mantas.
Metam sažņaudzās pakrūte. "Iespējams, Denijs ir kaut kur tepat. Piemēram, piecdesmit jardu attālumā."
Viņš izvilka ieročus un vienu pasniedza Raidelam.
- Šis būs klusāks nekā tas lielgabals. Tu uz turieni, - viņš nočukstēja Raidelam, rādīdams pa kreisi. - Es iešu no labās. Un ne- rēgojies!
Apstiprinoši pamājis, Raidels pieplaka zemei.
Ložņādams pa šaurajām ejām starp automobiļiem un neatraudams acu no mērķa, Mets pietuvojās furgonam. Tas bija Chevrolet kravas busiņš - liels garenbāzes modelis. Balts, pilnīgi anonīms. Vienas durvis tika aizcirstas ciet, un kāds no vīriem devās uz furgona aizmuguri. Pārējie nebija redzami. Mets pielīda tuvāk, dziļi ievilka elpu un paslējās augšup, lai redzētu pāri priekšā stāvošās automašīnas jumtam. Viņš turēja ieroci abās rokās - gatavs raidīt lodes Medoksa vīriem krūtis -, taču pretinieku nekur nemanīja. Visi bija prom. Satraukts viņš vēzēja pistoli pa labi un pa kreisi, dzirde un redze bija sasprindzināta līdz maksimumam, un tad viņš labajā pusē, koku audzē aiz furgona, saklausīja čabēša- nu un pamanīja šāvēju, kurš velk līdzi Raidelu, bet pistole ar skaņas slāpētāju piespiesta miljonāra deniņiem.
Mets sarāvās un prātoja, ko iesākt. Pēkšņi kaut kas smags trāpīja viņam pa muguru.
- Lēni un mierīgi noliec ieroci zemē, - svešais sacīja.
Tātad viņus te gaidīja. Pirmajā mirklī Metam šķita, ka vajadzētu rīkoties, taču puisis aiz muguras pārtrauca viņa domu ar spēcīgu sitienu pa ausi, un viņš nokrita ceļos. Nometot pistoli zemē, acu priekšā viss aizmiglojās. Kādu brīdi viņš tā tupēja, lai apziņa noskaidrojas, un cauri blāvajam miglas mākonim saskatīja kādu, kurš rāpjas ārā no furgona. Tas bija Medokss, turklāt ne jau viens. Līdzi viņš rāva vēl kādu, saņēmis savu gūstekni aiz kakla, kam draudīgi piespiesta pistole.
Piemiedzis acis, Mets centās izgaisināt miglas plīvuru acu priekšā, taču tāpat bija skaidrs - tas ir Denijs. "Tātad viņš tiešām ir šeit. Tiešām! Turklāt dzīvs!"
Sirds sāka pukstēt ka neprātīga. Mets pietrausās kājās, un strauji plūstošā adrenalīna iespaidā skaidri saskatīja Denija seju. Brāļa lūpās iegūla sāpjpilns smaids. Mets palocīja galvu un nespēja apvaldīt platu smaidu, lai gan situācija nebija nemaz tik daudzsološa.
Ieraudzījis Metu, Medokss paraustīja plecus, taču iepleta acis patiesā pārsteigumā, kad pamanīja Raidelu.
- Kas to būtu domājis! - viņš iesaucās, acīmredzami apmierināts ar negaidītā viesa parādīšanos. - Un ļautiņi melš, ka Ziemassvētku vecīša nemaz nav.
- Ko viņi dara? - Greisija satraukta jautāja.
Klēpjdatora ekrānā bija redzams, kā divi cilvēki - Raidels un Mets - noliek ieročus un atkāpjas no furgona. Pēc brīža ekrānā parādījās vēl divi - cieši viens otram aiz muguras.
- Vai tā ir pistole? - Greisija tincināja baiļu aizžņaugtā balsī.
- Pagaidi, - Doltons nepacietīgi attrauca un pabīdīja kursor- sviru, lai bezpilota helikopters pielidotu tuvāk notikumu vietai.
Attēls, kurā Medokss izstiepis roku, palielinājās. Nu vairs nebija šaubu, ka ierocis ir notēmēts tieši uz Metu un Raidelu.
Denijs klusi ieņurdējās, kad Medokss stingrāk satvēra viņu aiz kakla.
- Piedod, brāl, - Denijs sacīja. - Es nevarēju tevi brīdināt.
- Neuztraucies. - Mets pamanīja, ka brāļa rokas ir sasietas.
- Ko viņš te dara? - Denijs pajautāja, ieraudzījis Raidelu.
- Nožēlo grēkus, - Mets attrauca.
Izsmējīgi pašūpojis galvu, Denijs cieši paskatījās uz Raidelu.
- Mazliet par vēlu, ko? Jebšu ir tavā varā piecelt mirušos?
Raidels klusēja.
Medokss izstiepa labo roku, pavēcinadams ieroci uz Metu, tad uz Raidelu un atpakaļ.
- Piedodiet, ka jāpārtrauc jūsu sirsnīgā atkalredzēšanās, zēni, - Medokss dzēlīgi noteica, - taču mums jāiet. Varbūt vēl pēdējo reizi atvadies no sava briesmīgā brālīša, Denij! - Viņš nomērķēja uz
Metu un savādi, gandrīz godbijīgi palocīja galvu. - Prieks iepazīties ar tevi, puisīt! Tu tiešām strādā lieliski.
- Diemžēl ne pārak, - Mets drūmi atcirta.
- Nē, tici man, tas bija lieliski, - Medokss uzstāja.
Tad viņš pacēla ieroci mazliet augstāk, lai trāpītu galvā. Sejā nebija jaušamas absolūti nekādas emocijas. Mets pārstāja elpot, jau iztēlojies, kā lode ietriecas sirdī. Bet pēkšņi Medokss sagrīļojās, saņēmis spēju triecienu - no naksnīgajām debesim, klusi šņācot, nokrita kaut kas liels un melns, spēcīgi trāpot viņam pa roku. Ierocis aizlidoja prom, un Medokss iegaudojās, kad bezpilota helikoptera oglekļa šķiedras lāpstiņas ieurbās viņam ādā un muskuļos. Viņš nokrita zemē, kur izplūda tumšu asiņu peļķe.