Tagad gan mums paradijas niecīgas izredzes pagūt laikus.
Mans optimisms saglabajas nemainīgs, kamēr mes tikām no Brodvejas līdz 38. ielai, un tad piepeši apravas, jo iekļuvām nerimtīgā satiksmes sastrēguma, kura tik tikko vilkamies uz priekšu.
Pārmiju izmisuma pilnus skatienus ar Strikeru. Atlikušas divpadsmit minūtes, viņš teica. No šas vietas mes talak dosimies kajam, viņš noteica, pārliecinājās, cik rada taksometra skaititajs, iedeva prasīto summu un vel dzeramnaudu un tūdaļ pec tam atrava auto durvis. Mums japieveic vel desmit kvartāli, puse no tiem lejup pa nogāzi. Vai tev ir kadi iebildumi?
-Tici, man butu visvairak ko zaudēt.
Viņš piekrītot pamaja un pārņēma datora somu no mana pleca, pārmetis plecu siksnu pari savējam, tad satvēra manu roku un, šķērsojis Trīsdesmit astoto, ienira piekrastes kvartalu namu rindas.
Nav vārdos pasakams, cik mežonīgi es auļoju, jo pat nepamanījos paraudzīties uz apgaismotajiem logiem. Ta viela es tikai skrēju un skrēju.
Nekad, pat ne reizi miljons gados, es nespētu noticēt, ka turēšu līdzi juras kājniekā uzdotajam skrējiena tempam. Protams, kad beidzot sasniedzam 83. piestātni, biju jau pilnīgi bez elpas un sānos man bija iemeties durejs. Priecājos, ka man vismaz pietika prata uzaut kājās Prada sporta kurpes, nevis nomainīt tas pret
Živenšī platfbrmcnem. Viens nulle praktiskuma laba, par spīti modes prasibam.
- I .aiks? bez elpas nosēcu, gandrīz sabrukusi. Plaukstam atspiedos pret ceļgaliem un pūlējos atgūt elpu. Man vismaz nevajadzēja sajusties vainīgai, ka šorīt izlaidu treniņš tu ndu sporta zāle; biju noskrejusies ka elle, un slodze, ko patlaban pievārēju, pamatīgi pārspēja jebkuru ierasto sporta nodarbību intensitāti.
- Seši un piecdesmit divas.
- Paldies dievam!
Musu skatienam paveras grandiozā Cirde Line ostas celtne. Tā bija masīva būve visas piestātnes platuma un vairaku stāvu augstuma. Celtnes augšdaļa atgadinaja baltu ūdenstorni, uz kura sarkaniem burtiem izceļas Cirde Line uzraksts. Patiesība celtnes galvena daļa ir izbūvēta pa visu pirmā stava teritoriju, un faktiski ta ir viena liela iebraukšanas un izbraukšanas zona, kam abas puses izvietoti biļešu lodziņi. Tos es pazinu patiešam labi… Kad pirmo reizi ierados Ņujorka, man nacas piedzīvot diezgan mulsinošu pārdzīvojumu pie viena no tiem.
Stnkers skriešiem metas pie viena no kases lodziņiem, pa ceļam jau atvēris naudas maku. Turējos viņam cieši pa pedam, baiļodamas, ka varbūt viņa rokas pulkstenis maķenīt kavē un izpriecu kuģis jau atstajis piestātni bez mums.
Mums tomēr paveicas. Patiesība bijām paguvuši ierasties divas minūtes pirms atiešanas laika, un drīz vien ar biļetēm rokas ka apsviluši traucamies pa piestātni, lai iekāptu slaidaja, baltaja kuģi, kas aizvestu mūs divu stundu ceļojumā apkart Manhetenas lejas daļai.
Kolīdz bijām uzkāpuši uz klāja, nespēju novaldīt smieklus. Stnkers bažīgi palūkojas uz mani, tomēr es nekādi nespeju rimties. Mani piepeši bija pārpludinājušās cerības un ticība, ka viss izdosies. Augu dienu biju pavadījusi ka elles murga. Nomocījusies, pārbiedēta līdz nāvei, tam pievienojusies vel vesela gūzma problēmu, par kuram patlaban pat izvairījos domāt. Tomēr par spīti visam mums izdevās! Atrisinājām viltīgi sastādīto uzdevumu, paguvam nokļūt uz kuģa atiešanas bridi la taču bija pirmā nozīmīgākā uzvara, kas man šaja situācijā tik ārkārtīgi nepieciešama.
Strikers paris minušu nogaidot veras mani, viņa lupu kaktiņi nodevīgi raustijas. Likās, ka viņš ari tūlīt nenovaldīsies un sāks smieties līdz ar mani. Tad tomēr viņš nolēma satvert mani nomierinoši aiz delma un rami vir/it prom no klaja kuģa iekšienē. ^atzīstas, ka savulaik esmu strādājusi aiz viena no daudzajiem ceļojuma biļešu pārdošanas lodziņiem, taču man pašai nekad neradās doma doties kada no tūristiem paredzētajiem izbraucieniem. Tomēr tagad, ieraugot nopulēto un iespaidīgo kuģa iekštelpu greznumu, man gandri/ elpa aizravas. Apkalpes loceklis, kas mus sagaidīja uzkāpjot uz. klaja, paskaidroja, ka šis kuģis ir viens no visjaunakajiem, kas iegādāts izpriecu braucieniem, un to varēja manīt. Viss apkart bija tik spodrs un nopulēts, telpas vairak atgadinaja bagatas viesnīcas balles zaļi neka nevīžīgu un nobružātu kuģa iekštelpu veidolu, kadu biju to agrak iztēlojusies.
Šķērsojam ar parketu izklāto deju grīdu, daudzo nokrāsu koka dēlīši bija izvietoti zvaigžņveida raksta. Tagad pa šo zaļi klīda tūristi, rokas turēdami dzērienus, bet es ļoti labi varēju iztēloties saviesīgo atmosfēru, kas šeit valdīja, kad kuģi noīrēja ekstravagantiem slēgtajiem banketiem, kuros lūgtie viesi drīkstēja ierasties tikai tumšos uzvalkos.
- l’a šo pusi, Strikers radīja man ceļu, vedinadams garam polsteretiem sēdekļiem karaliski zila krasa, kas bija izvietoti pie mirdzoša hroma apdarinātiem koka galdiem. Sienu vieta bija lieli logi, lai dotu iespeju aplūkot pec iespējas lielāku debesu daļu. Taluma izdzirdēju griezīgi skumjo kuģa sirēnu un attapos, ka tagad mēs slīdam prom no piestātnes. Manhetenas panorāma atklajas skatienam, un kadu sekundi es aizgrabtiba nolūkojos savas pilsētas diženuma, tomēr Strikers tūlīt ari mudinaja mani doties talak. Pagajam garam sarkankoka darinatajam baram, aiz kura divi veikli bārmeņi raiti piepildīja vīna glāzes pūlim, kas pamazām kļuva aizvien lielāks. Ar ilgošanos noraudzījos pārējos viesos un viņu izklaides, tomēr Strikeram neko neiebildu un nelūdzu uzkavēties, ('.alu gala mums abiem pilnīgi noteikti šonakt bija japaliek skaidra.
- Cieši nopēti ikvienu seju, kas nonāk tava redzesloka, Stnkers pieteica un piebilda, Lūsis noteikti ir ieradies, un es gribu viņu ieraudzīt pirmais, iekams viņš pamana mūs.
Piekrītoši pamaļu, piepeši zaudējusi jebkādu interesi par Circle Line iekštelpu greznumu, toties vairak uzmanības pievērsu savam kompanjonam un musu nolūkiem. Turpinājām kāpt uz nakamo vidējo klaju. Tas nebija tik nomācoši grezns ka iepriekšējais. Izstaigājam to no viena gala līdz otram, nopētīdami ikvienu sastapto seju. Izgājām uz atvērta klaja nomales, kas stiepās visa kuģa garuma, (iar maļam bija izvietoti ērti sēdekļi, un krušu augstuma visgaram kuģa klajam bija borts. Vēlreiz nostaigājām pari visam klajam, bet I ,ūsi tā arī nekur nesastapam. Nolēmām doties iekšā. Pamanīju damistabu un pieteicu Strīkeram mani pagaidīt. Kadu mirkli šķita, ka viņš neaties no manis ne soli, tomēr vismaz šajā jauta juma mums nenācās strīdēties. Viņš klusējot atzina manas tiesības uz privātumu un palika aiz. durvīm, nogaidot atspiedies pret sienu. Atvēru durvis un iegāju ne tik grezna, tomēr mirdzoši spodra sieviešu tualete.
Mazgadama rokas, atskartu, kā man pēdējo notikumu deļ katastrofali pietrūkst iespejas nesteidzīgi ieiet vanna un beidzot kārtīgi nomazgāties. Sajutu, ka esmu vai pilnīgi zaudējusi speķus. Kāds gan tur brīnums, nodomāju, šaja tik saraustitaja diena esmu tikusi saindēta, izsekota, parbiedeta un saņēmusi nāves draudus. Tomēr jaatzist, ka spoguli redzetais apliecināja izskatījos labak neka pec nakts, kas bulu pavadīta dzeršana un izpriecās. Iedomājos, ka tas tomēr jauzskata par krietnu plusu mana laba.
Pavandijos rokassomiņa, lai atrastu matu suku, un mēģināju ar to savaldīt savus augu dienu neķemmetos matus. Vasaras karstums un tagad ari mitrums, kas ceļas no ūdens, bija matus padarījuši nepakļāvīgus un cietus. Vietām tie bija savēlušies, bet vielām izspūruši. Mana personigaja vannas istaba, ko dalījām abas ar Dženu, bija tads klāsts malu kosmētikas, kas liktu kauna nobālēt Fredrric Fekkai noliktavai. Un majas es ar šadu ērkuli tiktu gala viens un divi. Tomēr uz šā kuģa man bija jaiztiek ar vienu nožēlojamu flakoniņu Tigi matu lakas. Darīju, ko varēju, pieglaudu visu, kas spurojas, un saputu laku uz. nepaklausīgajiem matu galiņiem un mazliet pie malu pamatnes. Visu ar pirkstiem piekārtoju.