Iznākums nemaz nebija tik slikts, ja neskaita to, ka mana ada pretstata sakārtotājiem matiem vidēja pavisam bezkrasaina un neizteiksmīga. Laiks ķerties pie drastiskiem paņēmieniem. Izgāzu visu somiņas saturu uz letes blakus izlietnei un pa vienam priekšmetam metu atpakaļ somiņa, atstajot vienīgi kosmētikai piederīgus priekšmetus. Viegli pārlaidu sejai tonālā krēma pamattoni, acis ieēnoju ar maiga toņa plakstiņu krāsu, tādejādi it ka atvērdama acis plātākās, vaigu galos mazliet sārtumā, lai piešķirtu sejai vismaz kadu dzīvības pazīmi, un nedaudz piepudereju, kur tas bija nepieciešams. Visbeidzot uzkrāsoju lupas, no sākuma apvelkot konturu ar lupu zīmuli, pēc tam noklājot lūpas ar to pašu MAC lupukrasu, ko izmantoju, lai uzrakstītu Stnkeram norādi uz auto novietnes betona staba. l upu krasu dabuju uzklāt ar maza pirkstiņa galu, jo sakuma tūbiņu nacas attīrīt no putekļiem un gružiem, kas lupu krasai bija pielipuši auto novietne. Tomēr, kad to attīrīju, ta klajas pat ļoti labi. Redzat? Luk, kāpēc es visu savu naudu ieguldu laba kosmētika. Ta pārcieš pat nesleptu varmacibu, paliekot nevainojami ideala.
Kad tas viss bija padarīts, solīti atkapos un novērtēju savu veikumu spoguli. Nebija nemaz tik slikti, tomēr atzīstot, ka vairak par visu man patlaban nepieciešama vanna un kaut nedaudz netraucēta miega. Un tomēr, uzkrāsojusies es sajutos kadu drusciņu labak, kaut vai tapec, ka vairs neizskatījos pec nožēlojama bezpajumtnieka, un tas nu reiz atdeva man daļu izčākstējušās pašapziņas.
Kad iznācu no tualetes, atradu Stnkeru gaidam precīzi taja pašā vieta, kur biju viņu atstajusi. Viņš steigšus mani nopētīja, sagaidīju jau, ka sekos kads sarkastisks komentārs par sievietem, kas ziežas ar smiņķiem un kavējas, tērējot nenovērtējami dārgo laiku. Tomēr šādi teksti nesekoja. Tā viela pamanīju pat mirklīti atzinīga skatiena atblazmas, un tieši tas man ļāva aizmirst visas musu situācijās bezcerīgumu.
- Juties tagad labak?
-Jā, krietni vien.
- Labi gan. Tu lieliski izskaties.
Pasmaidīju, juzdamas reizē sievišķīga un pievilcīga, kamēr viņš, satvēris mani aiz rokas, vadīja mus uz augšējo atvērto klaju. Tas nebija tik liels ka abi iepriekšējie, tomēr tieši šis klājs bija mans iecienītākais, vismaz iedomas. Tas mus pacēla gandrīz pret pašam debesim, kur mus apmirdzēja tikai debesskrāpju spožums. Bijam augstu pari upei, un vēsais vakara gaiss beidzot atveldzēja pec dienas nomācošā karstuma. Ari uz ši klaja gar borta apmali bija izvietoti soliņi, aizgajām līdz klaja aizmugurei un apsēdāmies uz pēdējā soliņa. Sajūtam, ka kuģis vieglītēm dreb, pārvārot viļņu pretestību. Ūdens šļaksti pazuda kopēja skaņu kakofonijā, tomēr upes ainava nomierināja. Sēdēdama sāniski uz soliņa, mirkli ļāvos atpūtai, noraudzīdamas uz garamslidošo Manhetenas panorāmu.
- Turpini novērot apkartni, kaut ari stipri šaubos, ka viņš ir te, Strikers ieteicas.
- Es nemaz nedomāju, ka viņš te būs. Negribīgi novērsos no skaista, nomierinošā skala, ļaujot spelei atkal sagrabi mani neželigaja realilales tvērienā. -Un tomēr, ši ir negodīga un netaisnīga spēle.
Dzirdētais parsteidza Strikeru. Kapec nebūs? Kompaktdiska bija ierakstīts kvalifikacijas parbaudes uzdevums, taisnība? Un tu lāču apgalvoji, ka SIU spēlē Slepkava pie sava noļuka izpildes ķeras tad, ja Mērķis iztur un atmin kvalifikacijas uzdevumu. Ta bija taisnība, tomēr man nešķita, ka bijām visu līdz galam pareizi atrisinājuši.
Viņš ka padodamies pacēla rokas un lad smagi atspiedas pret bortu. I ,abi, ja te nav nekā vairāk par iespēju vienīgi skaisti pavadīt kopa vakaru un ja pareizais atminējums nebija doties uz Circle l.ine "Ostas nakts uguņu" kruīzu, tad pastasti man, kapec mēs tomēr esam le atkļuvuši?
- Varbūt tieši kvalifikacijas iegūšanai nepieciešamo laiku man vajadzēja pavadīt kopa ar tevi? es atjautāju. Vēlējos mazliet paķircināties, tomēr aizdomājusies sapratu, ka manos vārdos bija ari daļa taisnības. Jutu, ka man sak svilt vaigi. Patiesība jaatzist, ka citos apstakļos bulu tīri patīkami pavadīt kopa ar Strīkeru romantisku vakaru kruiza apkart Manhetenas salai.
Vai nebija nožēlojami, ka tuvīnas nāves atgadinajums tik drīz, izpostīja mana jauka vakara noskaņu?
- Piedod, atvainojos Strikeram, pirms viņš paguva bilst kaut vardu. Jūtos maķenīt apreibusi. Atspiedos pret tuvīno soliņu un grasījos izskaidrot savu domu gājienu.
- Mes veiksmīgi atrisina jam to uzdevuma daļu, kas vedina ja atminējuma iedomāties apli un līniju, tatad Cirde l.inr krulzu Un kas iegūts no ta? Rezultātā mes neesam piekļuvuši nekādām talakam atminējumam, neesam te uz kuģa raduši ari nekādu noradi turpmākajai rīcībai, neesam uzgājuši neko butisku, kas atvieglotu atrisinājumā meklējumus. Uz. visa šā kuģa vispār nav nekā, kas butu saistīts ar musu spoli. Ja mes patlaban spēlētu interneta tiešsaiste, tad ceļotu pa digitalizetu trīsdimensiju kuģa modeli, puledamies uzklikšķināt visos kuģa nostūros un vietiņas, kur varētu but apslēpts talakais uzdevuma risinājums. Un mes agri vai vēlu to uzietu. I uk, tuJu izaicinājumu mums butu jagaida no slepkavas.
- Par kadu atrisinājumu tu runa? viņš parvaicaja. Vai to, kurš ļautu mums noslēgt šo spēli ka uzvarētājiem? Vai ari tu doma, ka viss skrējiens patiesība ir tikai sacensības, kuru rezultātā tev jazaude dzīvība?
- Ne, patlaban es runāju tikai par ša viena konkrēta uzdevuma atrisinājumu. Ja mes to atminēsim, tad stāsimies pretim atkal jaunam uzdevumam. Un ta tik uz priekšu, vel un velreiz, kamēr nokļūsim gala vai ari… kamēr slepkava notvers un nogalinas mani. Redzēs, kurš pagūs pirmais. Izteicu savu spriedumu salīdzinoši mierīga un neitrālā toni, ta, it ka runātu par kadu abstraktu ģeometrijas pierādījumu. Tomēr fakti bija nepielūdzami drausmi, jutu, ka man no šausmam pārskrien drebuļi.
Strikers, blakam stavēdams, to iztulkoja ta, ka man salst, un, novilcis žaketi, uzlika to man uz pleciem. Pirms Strikers noģērbās, pamanīju, ka viņš atkabina ieroci un, izņēmis no pleca maksts, aizbaž aiz džinsu jostas, ar krekla malu piesedzot spalu, lai tas nekristu acis.
- Patiesība es nedrebu no aukstuma, piebildu.
Viņš paraudzijas man acis, un pec nopietnā skatiena sapratu, ka viņš ļoti labi noskarš, kada ir patiesa atbilde.
- Ja, zinu, viņš apliecina ja. Saņēmis manu plaukstu rokas, viņš cieši saspieda pirkstus. Musu plaukstas savijas. No sakuma mazliet pretojos, bet pec tam piekļāvos viņam, ļaudama vīrietim apskaut manus plecus tada ka sargajoša žesta. Mums garam slīdēja apbrīnojama panorāma, izgaismoto debesskrāpju uguntiņas mirdzēja tāluma, kļūdamas aizvien spožākas, naktij satumstot.
Kadu bridi pasēdējam rama klusuma, līdz Stnkers ierunājās velreiz.
- Iespējams, tev taisnība. Tomēr es negribu, lai tu padodies. Uzticies man savam sargam un neatsakies no manis.
- Nebaidies, es nepametīšu tevi. Pagriezos ar seju pret Strikeru. Cik žēl, ka nevaram palikt uz. šā kuģa vienmēr, ja mes atsacītos meklēt talako speles uzdevumu atrisinājumu, slepkava nevarētu man te piekļūt un nespētu turpināt manis vajāšanu.
Pastāvēja pārak daudz, pamatotu iemeslu, kalab šads plāns nenostrādātu, tomēr mes abi lieliski zinājām, kas bija visbūtiskākais. Ileši Strīkers uzdrošinājās to atkal piesaukt:
- Ja mes neturpināsim meklējumus, tad neiegūsim pretindi. Pulkstenis jau skaita atlikušo laiku. Vai tev ir kādas idejas turp makajam?
Gribēju tikai, lai Strīkers turpina turēt mani savos apskāvienos un lai tas nekad nebeigtos. Tomēr šada izvele sniedza pavisam īslaicīgu mierinājumu. Tieši man piemita tās prasmes un zināšanas, kas palīdzētu atšifrēt talako musu mikla ar tik daudziem nezināmajiem. Un, jāatzlst, tieši mana pēcpuse bija tā, kura cietis pirmā, ja ātri neizdomāšu, ko darīt talak. Sēdus izslejos taisnak, izlocīdamas no Stnkera apskāviena. Pasniedzos tuvāk somai ar klēpjdatoru.