- Atgriezīsimies pie šifrēta ziņojuma, paskaidroju savu lēmumu. Iziesim lam cauri vēlreiz soli pa solim, kamēr atradīsim, ko īsti esam palaiduši garam iepriekšēja reize.
27
Kamēr dators sakņojas, Strikers vēroja savu ceļabiedri ar nepārejošu apbrīnu. Dāmistabā Melānijā bija atradusi laiku uzkrāsoties, un šķita, ka tas viņai palīdzējis kļūt ari pašapzinīgākai. Patiesība tadam rezultātam nevajadzētu sevišķi pārsteigt Stnkeru. Jo pat tad, kad viņa māte bija pagalam slima, viņa ar teju reliģiozu dedzību ik dienu atkartoja uzkrāsošanas rituālu. Pirmaja laika Metju mēģināja iebilst tādām mātes pūlēm, puledamies iegalvot, ka viņa tik un ta lieliski izskatas, tomēr mate palika pie sava. Un nebija ilgi jāgaida, lai rastos dziļāka sapratne par to, ka līdz ar sejas uzkrāsošanu un glītu apģērbu sieviete neapzināti smeļas no kādas nezināmas enerģijas krātuves un gust teju vai pašapliecinajumu dzīvot. Pat mātes beidz,amajas dzīves dienās viņš cieši pieskatīja, lai māsiņās, kas mati aprūpēja, spētu izpildīt viņas prasības radīt pasaulei tikai tādu ārējo izskatu, kadu māte pati uzskatīja par vajadzīgu.
Tagad, noraugoties uz Melu, Strikers atvedinaja atmiņa matēs dzīvi un pārsteigts atskarta, cik abas šis sievietes patiesībā ir līdzīgas. Abas bija dzimušas cīnītājas. Abas pieliekami stipras, lai spētu aizstavet savus uzskatus un paust tos par spīti jebkādiem apstākļiem. Kādu brīdi viņš apsvēra, interesanti, kas par sievieti ir bijusi Džeimija Teita, bet tad uzvirmoja senais nožēlas un vainas apziņas vilnis, ka viņš nebija spējis Džeimiju nosargāt.
Ari savu mati viņš nespēja nosargat. Vēzis bija pārmēru varens un nenotverams slepkava, pat vienam spēcīgam juras kajniekam. Strikers bija mēģinājis sev iegalvot, ka tā nebija viņa vaina. Matēs augums bija pamazam sabrucis, pasaule nekas un
neviens nespēja uzveikt viņas slimību. Nebija tada pretinieka, ar ko reāli cīnīties. Jacer, ka laiks reiz. dziedēs zaudējuma izjutu.
Toties, kad gaja boja Džeimija Teita, ta bija tieši viņa vaina un atbildība, un ši reta smelgs vienmēr, pat neraugoties uz, to, ka viņš nekad dzīve nebija šo sievieti sastapis.
Šaja reize viss bija citādi. Viņš pazina Melu. Viņa bija veselīga. Viņa bija dzīva. Un doma par to, ka jaredz. viņa sakauta ši dzīvīga, sarkastiska, skaista būtne sagrauta un iznicinātā tas nu bija par daudz. Traģēdija nenotiks, jo Stnkers to nepieļaus. Tas nu ir izlemts.
Strikers daudz, reižu bija strādājis par miesassargu, pietiekami ilgi, lai butu apguvis pamatpatiesību, ka nekada ziņa nedrīkst veidot personiskas attiecības ar apsargajamo cilvēku, pat domas ne. Tikai pieļaujot kaut sīkāko personiskas attieksmes uzplaiksnišanos, jau bus pavērtas durvis uz neveiksmi, pie tas agri vai vēlu novedīs kada neprognozējama kļūme.
Nu jau par vēlu, viņš nodomaja. Jo process bija sācies; attiecības ar Melu jau ir tapušas personiskas. I’at ļoti personiskas, gan no viņa puses, gan no Melas ari. Un tas noticis tieši ta paša iemesla deļ, kādēļ viņš tik ļoti alka saglabat Melas dzīvību. Bet viņam tas izdosies. Un pašās beigas viņš uzmeklēs to nelieti, kurš visu šo viņiem nodarījis, un tad tas izdzimtenis dabūs kārtīgi trūkties.
- I lei, Meļa iesaucās, smaidīdama ka par kadu pazīstamu joku. Vai tu vel še?
- Pavisam noteikti. Viņš patrieca domu jucekli no galvas un pievērsa visu savu uzmanību datoram. Meļa velreiz atvēra ekrānā šifrēto paziņojumu, un šoreiz Stnkers milzīgi nopūlējās izlobīt vel kadu līdz šim neatskārstu jēgu no šķietami nesakarīgu vardu savirknejuma.
Tuvu, mana dārgā, bet ne pilnīgi mērķī…
Cik sen tu saņēmi manu slepkavas skūpstu?
Tāpat kā Dorotijai, tavas smiltis iztek… x2 +y2 =r2
y=mx+b
Kā gaismas stars tumsībā, kaut kā pazīstama pieskāriens, pirms tava gaisma dzisīs Un tu būsi pagalam… viena… tumsā… tevi nekad neatradīs
- Slepkavas skūpsts? Tas pilnīgi noteikti nozīmē to, ka viņš tev iegrūda to vielu, Stnkers skaļi domāja.
- Pareizi, man liekas tieši lapat. Un mes jau zinām ari, ko nozīme abas matemātiskās vienādībās. Aplis, precīzāk, riņķa līnija un taisne.
- Bet zvaigžņu gaisma, gaisma un tumsa visticamāk norada uz "Ostas gaismu kruizu", viņš turpina ja vērpt domu talak.
- Tomēr mes esam te, bet nekādās norādes nav mums uzkritušas uz. galvas.
-Tieši tapec mes tagad sēžam un mēģinām izprātot, ko darīt talak, viņš atteica. Tad, piepešas apņēmības pilns, satvēra viņas roku. Mes tiksim ar to galā. Atminēsim šo šaradi. Hs nepieļaušu, lai ar tevi kas notiek.
Viņa ka vaicajot sarauca vienu uzaci: Ko tad tu darīsi? Llsi gatavs izsūkt indi no manam asinīm?
-Gribi, lai pamēģinu?
Viņas vaigi atkal viegli nosarka, tas bija pamanams pat zem uzklātā grima kartiņas, un viņam uz. bridi sanaca smiekli.
- Paldies par piedāvājumu, viņa tomēr atteica, acīm nerātni mirdzot. Varbūt, pirms riskēt darīt ko talak, no sakuma noskaidrošu laika prognozi, gadījumam, ja man uzmācās pavisam dziļš izmisums un nāksies sevi glābt pašai…
-Ja, tev tiešam izdodas likt čalim justies ka pēdējam neveiksminiekam.
- Zini, mani valda izmisums, kam vairs nav robežu, viņa atteica, balss izklausījās noteikta, tomēr acis zibēja viltīgas uguntiņas.
- Vai patiešām?
- Absolūti noteikti. Viņa vel it ka turpinaja smaidīt, tomēr prieka dzirkstelīte atri vien apdzisa, ta vieta stajas sejas izteiksme, kuru Strikeram faktiski neizdevās nolasīt. Melānijā pienāca un negaidot noglastija viņa vaigu. Pieskāriens šķita samtaini maigs, reize kārdinošs un nomierinošs. Paldies tev velreiz, viņa teica. Par to, ka esi šeit. Un ka izlūko mana laba.
-Meļa, es…
- Pi, beidz, nac šurp, viņa partrauca, noradījusi uz, datora ekrānu, mums jāturpina darbs pie šas te ziņas.
- Ja, labi. Skaidrs. Viņš piekrita un, lai koncentrētos, dziļi ievilka gaisu plaušās, it ka papildu skabeklis varētu līdzēt.
- "Tuvu, mana Jurģu, bet ne pilnīgi mērķi…" viņa nolasīja.
- Iespejams, te runāts par ziņojuma atrašanu kompaktdiskā, viņš ierosināja.
Mela piekrītot pamaja. Gluži manas domas. Mums it ka tiek atzinīgi papliķēts pa plecu, piebilstot, ka esam tīri labi pastrādājuši, un tagad, aiziet, hops leciet tik cauri nākamajiem cirka apļiem.
- Ja, lai mēs uzreiz nepamestu iesākto. Un ka ar šo nakamo rindiņu? "Cik sen tu saņēmi manu slepkavas skūpstu?" ar šo it ka tiek pasvītrots, ka bumbas laika mehānisms tikšķ.
Viņa saviebās, un Strikers jau taja paša mirkli nožēloja, ka pateicis šos vārdus.
- Labi, piekritu, viņa atteica. Es ņemšu visu jusu piedāvāto. Kas seko talak?
- Rinda par Dorotiju, viņš atgadinaja. Ta skan ka brīdinājums. "smiltis iztek…" Dorotijai bija tas smilšu pulkstenis, vai ne? Tātad ar šo viņš tevi brīdina, ka tev atvēlētais laiks strauji iet uz beigām.
Viņa netīksme saravas. Tas man pašai ir skaidrs.
- Domāju, ka attiecība uz matemātisko vienādojumu atšifrēšanu tev izrādījusies pilnīga taisnība, viņš nekavējoties klastija talak. Tie nozīme tieši to, ko tu jau atklaji, un citas nozīmes tur nav. Tomēr beidzamās divas rindas ziņojuma mani dara nemierīgu. Vai tās varētu nozīmēt ko vairak par "Ostas nakts kruizu"?