- Nevienam kas tāds nevaretu patikt, viņš atteica. Tomēr bailes dara ari labu. Tas nodrošina adrenalīna pieplūdi. Notur mūs rāmjos un neļauj spriedzes momentos sabrukt.
Piekrītot vārgi pamaju.
- Tev nav labi? viņš bažīgi noprasīja.
- Patiesība… Svārstījos, meklēdama vārdus, ar kuru palīdzību izteikt to, ka jutos. Patiesībā nedomāju, ka esmu pilnīgi, līdz galam nobijusies. Ir tada mīklaina sajuta, it ka es stāvētu vispār kaut kur ārpus un noraudzītos visa notiekošajā no malas. Viss liekas tik nereāls. Vai es runāju kaut cik sakarīgi?
- Pilnīgi, domāju, ka saprotu, ko tu gribi pateikt.
- Principa sava prata dziļumos es it kā apjaušu, ka viss notiek pa īstam un ka briesmas ir nāvējošas. Tomēr ta sajūta nav nāvējošā. Vispār ir tik neticami, ka iespejams kaut kas tads. Parasti ar tadam meitenēm ka es nekas tamlīdzīgs nekad nemēdz notikt. Mana personīga apdraudējuma līmenis nekad nav pārsniedzis to, ka man varētu izraut somiņu sastrēgumstunda, metro stacijas burzmā, vai ari braucot metro vagona uz laiku varētu izslegties elektrība, vai tikpat labi es varētu aplieties ar Starbucks kafiju kada nozīmīga klienta klātbūtne. Tomēr nekas no ta nav dzīvības un nāves jautajums, pretēji tam, kas notiek šobrīd.
- Ja, dzīve reizumis medz negaidot krietni iekampt pakaļa, viņš piebilda, auklēdams manu plaukstu savas saujās. Tici man, es gan esmu pieredzējis, kadas šausmas var piemeklet pašus
labakos ļaudis. Jauniešus, kas vel nav pabeiguši skolu un kam dzīve bliež ar negaidīti nežēlīgu sparu. Atceries gadījumu, kad kada arēji it ka pilnīgi normālā lauku tantiņa bija ķērusi un ēdusi mazus bērnus? Un tad vel tie neprasi, kas šaudas skolas?
Runadams viņš bija sācis ar rādītājpirkstu glāstīt manu plaukstas virspusi. Nebiju pat īsti apjautusi, kad viņš iesaka šos negaidītos, bet ļoti tīkamos pieskārienus, kas mani pilnība apbūra un nomierināja. Gan vīrieša rama balss, gan maigais pieskāriens.
- Tici man, mīļum, nepatikšanas atgadas visiem. Ari pilnīgi normāliem nevainīgiem cilvēkiem. Braukšana dzērumā. Vēzis. Tu tikai nosauc to varda, bet rau kadam citam jau ir rūgta pieredze uz paša adas.
- Nu gan skaisti, mazliet pikti atcirtu. Tagad man vēl bus jasajutas vainīgai?
- Ne, ne jau to es gribēju pateikt. Viņš iesmejas. Es tikai gribēju tev atgādinat, ka tas nepatikšanas, kas atgadas ar kadu no retajiem svešiniekiem, parejiem bieži vien nešķiet pietiekami reālas. Tomēr, teikdams pēdējos vārdus, viņš rūgti pasmaidīja.
- Esmu pieredzejis daudz un dažadu meslu, kas gadījušies ceļa ne vienam vien, tomēr man jaatz.isl, kaut ko tik pretīgu un kroplīgu ka ši spēle, kura esam ierauti, man laikam vel nav izdevies piedzīvot.
- la, patiešam, paldies tev! Ir taču tik svarīgi izcelties vismaz viena joma…
-Zini, man ir dibinātās aizdomas, ka tu esi izcila un ne viena vien joma.
To teikdams, viņš joprojām turēja manu roku, un jaatzist, ka, izdzirdot viņa vārdus, man sīkas tirpas ka skudriņas noskrēja par adu. Un es nodomāju l ūsis vai ne, bet mes joprojām tomēr bijām kopa šarmanta nakts kruiza, vai tad ne? Nakts un pilsētas mirdzošās ugunis, un saules riets, kas izdzisa tepat man aiz pleca. Romantika virmoja gaisa. Vai ari mani cirkulēja tas nolādētās pēdējās adrenalīna drusciņas…
īsti nesapratu, kurš no mums bija iniciators. Bet jāatzīst, no Strikera plūda kvele. Saņēmusies, atstumu viņa roku, piepeši biju atguvusi skaidro sapratu. Jā, atzinu, esmu izcilība caur un cauri. Vienmer esmu centusies. Vieni vienīgi "A" atzīmju lapā7 .
Visus deviņus jardus. Allaž. Notveru viņa acu skatienu. Vai neesmu maķenīt garlaicīgs tips, ko?
- Nemaz ne! viņš iebilda. Tu studē matemātiku un ari vēsturi, pareizi? Un vel kriptoloģiju. Tas tiešām ir aizraujoši.
- Ja, tā ir, piekritu. Man tas tiešam patīk. Saraucu pieri, pulēdamas izskaidrot: Saproti, man patīk atrisinat visādus negaidītus samezglojumus tīri teorētiski, bet dzīvē es neesmu ar mieru cīnīties pec principa: atrisini-vai-mirsti, tads scenārijs ir pilnīgi garam. Tādā gadījuma visai manai interesei par noslēpumainam miklam ir pārvilktā trekna svītra.
- Ja, domāju gan, viņš bilda un neitrālā toni vaicaja, cik ilgi tev vēl jastude?
- Apmēram gads.
- Un pēc tam uz kurieni?
- Uz Vašingtonu.
Iesmējos. Ne taču, domāju palikt tepat, Ņujorka. Varbūt saņemšos iegūt ari doktora grādu vai ari strādāšu par pasniedzēju privātskolā. Man ir tīri labas izvēlēs iespējas.
Viņš klusēdams noraudzījās mani ar tadu ka vieglu neizpratni
seja.
- Kas ir? pieprasīju paskaidrot tuvāk un piepeši man šķita, ka tieku petita zem mikroskopa.
- Nekas, tikai jutos pārsteigts. Biju iedomājies, ka tu merķe uz…
- Uz. Nacionalas drošības aģentūru vai kadu tamlīdzīgu iestādi?
- Nūja.
Par atbildi paraustīju plecus. Agrāk mēdzu iedomāties, ka man paliktu tada karjera, tomēr īsti neredzu tadai jēgu un piemērojumu sava dzīve. Gribēju teikt, ka tadai ka man patiešām ir ļoti ierobežotas darba iespejas un manas prasmes ir gana specifiskas, un, protams, ka valdības slepena aģentūra ir prestižāks aicinājums, neka kļūt par vienkāršu pasniedzēju, tomēr…
-Tad ka pec gan tu neriskeji iesūtīt vismaz vienu pieteikumu un tad paraudzīties, vai esi spējusi izturēt konkursu? Atteikties jau var vienmer.
- Nu ne. Es neciešu atteikumus un neciešu zaudēt. Bet es ari netiktu izvēlēta. lūr tapat nebūtu no ka atteikties.
Pelēkās acis petigi raudzījās mani. Tu vel nekad nekur savā dzīve neesi cietusi sakāvi, vai ne?
- Atvaino, bet kam tev tas? Strikers teju vai bija sācis pārkāpt tas robežas, aiz kurām neļāvu ielūkoties nevienam.
- Es runāju nopietni. Tu esi neticami gudra, apņēmīga, stipra. Varu saderēt, ka tu uzveiktu jebkuru, ja vien tev ta iegribētos. Vai man nav taisnība?
Taisnība gan, tomēr bija viena joma, kura man pastavigi neveicās attiecības ar vīriešiem. Taču šo informāciju es nolēmu paturēt pie sevis. Ko tu ar to visu gribi teikt?
- Ka tev vairak par visu pasaule ir bail zaudēt.
- Nemaz ar nel Bet jau izskanot šai atbildei, prata atausa astota klase. Visas manas draudzenes ka izvēlēs priekšmetu mācījās datordruku. Es toties biju izvēlējusies datorprogrammešanas nodarbības. Gribēju but pārliecinātā, ka apzinos, ko mani pirksti spej panakt no tastatūras. Man nepietika ar to, ka es paklausīgi spētu nodrukāt to, ko skolotājā liek uz tāfeles. Un ari programmēšana es neko zemāku par A atzīmi nebiju ar mieru saņemt.
- Piekriti vienreiz, tu vienkārši baidies kaut kur nebūt pirmā, nebūt labaka. Tev ir neciešami bail ciest sakavi vai zaudējumu. Jebkura joma. Piemeram, tu bīsties, ka iesniegsi pieteikumu, bet tevi kaut kada iemesla pec neizvēlēsies un tu saņemsi noraidījumu. Viņš šaubīdamies pašūpoja galvu. Un šada nolādēti nejēdzīga iemesla dēļ tu izvairies no tadas karjeras, kas tev acīmredzami ir pat asinis. Es gribēju vaicat, apdoma kas butu pats ļaunākais, kas varētu atgadīties, ja tu tur iesutitu savu pieteikumu? Viņi atteiktu ne un viss. Un labakais, kas varētu notikt? Jebkas ir iespējams, tavi griesti butu tikai debesis.
Man nepavisam nepatika, kurp saruna virzījās. Tu gribi, lai es pieņemu, ka man ir bailes no jebkādiem zaudējumiem, patiesība bailes negul panakumus? l.abi, es piekritu. Man ir bail. Bail zaudēt ari šaja spele. Zaudēt un tapec mirt. Tas ir sekas, kas mani šaja reizē baida visvairāk. Dabūt stulbu atteikumu kaut kādā darba intervija ir pilnīgs štrunts salidzinajuma ar apdraudējumu manai dzīvībai.