- Izstāties, iekams neesi sakusi činkstēt, ka tevi viss notiekošais beidz, vai nost? viņš parprasija, tik tikko valdīdamies un saglabadams nopietnu sejas izteiksmi.
Apņēmības pilna, viņa pamekleja sava somiņa un, izņēmusi no tas mīklaino pirmo ziņu, paradīja tekstu Strikeram. Vai tu kaut ko šeit samani? Kadu īpašu ūdenszīmi? Mazmazitiņu piezīmi pašā lapas stūri? Kaut vai varu nojausmu par to, kas šaja sutijuma varētu pateikt priekšā atminējumu?
Pacēlis lapu augšup pret gaismu, viņš to rūpīgi apskatīja, tomēr neredzēja neka jauna, atskaitot kastītes un punktiņus. Domāju, ka izmantots ietinamais papīrs no kada pārtikās veikala, viņš atteica un piemetināja, bet papīrs izskatas tīrs. Uz ta nevar atrast kada konkrēta veikala preču zīmi. Nav ari spiedoga pēdas. Nav itin neka.
- Prestiža parks, viņa ieminējās, pulēdamas rast kadas asociācijās. P.P. ka PIters Paipers?
- Piters Paipers paķēra paciņu presētu piparu…
- Varen gudri.
- Noliksim šo ziņu pagaidam mala, viņš ierosināja. Varbūt kaut kas noderīgs iešausies prāta, kad rupigak izskatīsim pārējos uzdevumu posmus.
- Tiešsaistes adrese interneta. Sutijums par antivielu. Vai tev izdevās atrast tikla vietni, no kurienes ta izsūtīta?
- Diemžēl ne. Visdrīzāk ta ir kada no tam bezmaksas majas lapam, kuras var ģenerēt bez sava gala un kuras uzturētāju nav viegli atšifrēt. Tomēr es pazīstu kadu čali, kas savukart pazīst kadu citu, kurš tiešam spej parbaudīt IP adresi tam datoram, no kura šis joks nosūtīts.
Viņa pārdomās sarauca pieri. Bet, ja tu spej uzzināt, kam piesaistīta attiecīga IP adrese, tad mes varam noskaidrot, kur mekletais dators atrodas?
- Ja un ne. Ar šo IP adresi reģistrets publiski lietojams dators kada Manhetenas bibliotēka. Pateicis šos vārdus, viņš redzēja, ka Mēļas aizrautību aptumšo vilšanas ena. Tīri vai gribējās, kaut viņš varētu pavēstīt priecīgākus jaunumus. Domāju, ka visi gali ūdeni.
- Man ari ta liekas. Viņa leni izelpoja. Klau, kad tu iemācījies tik prasmīgi izsekot datus interneta vide?
- Šodien. Mans draugs, datorģenijs, atsūtīja norādes, ka to paveikt.
- Skaidrs, viņa atteica, saraukusi pieri. Ja II’ adresi vairs nekādi nevaram izmantot, tad liekam miera to pirmo sulijumu. Tomēr taja varēja but apslēpts kāds ducis visādu atminējumu un norāžu. To pateikusi, Melānijā atgriežas pie apzīmētas lapas. Un protams, viņa piebilda, nav teikts, ka es spētu tas visas noskaidrot.
Kadu bridi abi sēdēja klusējot, raudzīdamies uz neko neizsakošo ziņu. Abiem vienlīdz trūka iedvesmas.
- Labi, viņš partrauca klusumu. Ko darīsim lalak?
- Jautajums par automašīnu.
- Mes jau esam par to izrunājušies un izdomājušies riņķi un apkart. Ari parmeklejuši. Vai tu ierosini aizvest to pie automehaniķa un lugt, lai to izjauc pa sastavdaļam, veicot it ka pamatīgu auto diagnostiku?
- Ne. Neesmu pārliecinātā, ka tas derētu. Viņa saka švīkāt ķiņķēziņus uz salvetes. Ls patiešam šaubos, vai šās speles noteikumi paredz, ka atrisinājuma meklējumos mums palīgos jaiesaisla tik daudz svešu cilvēku. Un nešķiet, ka mes abi spētu veikt pilnu auto diagnostiku, ja neizmantojam kadas automehāniķu firmas pakalpojumus.
- Vērtīga atziņa.
- Izskatīsim vēlreiz visu sarakstu, kas mums ir, un tad pieņemsim lēmumu. Kas zina, cik laika vel atlicis, iekams kads maniaks mus notvers?
- Tātad sakam ar automašīnu stāvvieta, viņš sacīja.
- Pareizi, viņa atzīmēja. Pēc tam mes atradam pulksteni.
- Ls teiktu, ka mes esam izprātojušies par šo pulksteni krustam šķērsam vai pat līdz nāvei.
Viņa neiebilda, tomēr paņēma pulksteni rokās un domīgi nolūkojas uz to. Mes vel neesam to atvēruši un izpētījuši ta mehānismā saturu. Vai mums to vajadzētu darīt?
Viņš mirkli apdomājas un tad piekrītot pamāja. lespejams, ka vajadzētu gan. Strīkers izslēdza klepjdatoru un ierosinaja:
- Tomēr labak nedarīsim to šeit. Dosimies citur.
- Pareizi, viņa piekrita un sabaza aprakstītos papīrus somiņa. Otra roka viņa turēja iepirkumu maisiņu ar jaunajam kurpēm. Viņš uzmeta pleca klepjdatora somas lenci un grasijas doties uz durvīm.
Viņa pasteidzas pirmā, un, tikko grasijas atvērt durvis, kad Strikera plauksta uzgula Melānijās plecam un noturēja viņu vieta. Sieviete vaicajot paraudzijas atpakaļ uz. Strīkeru, tomēr viņš klusējot pamāja virziena otrpus ielai.
- Nu ir ziepes, viņš noteica. Esam uzkavējušies šaja vieta parak ilgi.
53
Mesli, mesli, mesli!
Atsprāgu atpakaļ, uzkapdama Slrikeram uz kajas, jo pulējos tikt pec iespējas talak no kafejnīcas durvīm, pirms I.usis paceltu skatienu un mani pamanītu. Šoreiz nebija nekādu parpratumu. Tas bija viņš. Viņš staveja tieši otrpus ielai, gaidīdams, kad luksofora nomainīsies gaisma un varēs doties pari taisni pie mums.
l ūsis palūkojas šurp, musu skatieni sastapas, un viņš ļauni pasmaidīja.
Ja Strikera roka neturētu manu plecu, goda vārds, es aiz. šausmam tepat un tūdaļ bulu nogāzusies bez samaņas. Manas kajas sastinga un es nespēju ne soli paspert, kur nu vel skriet. I ,ikas, ka viss notiek ka paleninata filma. Luksoforā nomainijas gaismas, I usis spēra soli uz musu pusi, viņa roka nozuda aiz meteļa atloka un atkal uzrādās, tēmējot uz mani tumšo, draudīgo metāla stobru.
-Aiziet! Strīkers ierecas, pārāvis mani atpakaļ, jo pati nebiju spējīga pakustēties. Viņš ierava mani dziļāk kafejnīcā. Rezerves izeja? viņš skaļi pieprasīja bara apkalpotajai. Meitenes acis nesaprašana iepletās, tomēr viņa aptvēra, ko Stnkers prasa, un pamaja, kurp doties. Mēs metamies tam virziena.
Gaidīju, ka lode ieurbsies man mugura, tomēr pagaidam tas nenotika, un, kad caur kafejnīcas iekšpagalma durvīm izmetamies tuvinaja aleja, es tikai mirklīti apstajos, lai pagulu ievilkt elpu un izteikt vienu vardu: Ierocis!
- Es pamanīju, Stnkers pamaja. Nedomāju, ka tas riebeklis šaudīsies, visiem redzot.
Paraudzījos apkart. Mes vairs neatradamies sabiedriska vielā. Apkārt nebija neviena garamgajeja vai liecinieka. Ja nemin žurkas un prusakus, mēs bijām pilnīgi vieni visa aleja.
Stnkers it ka lasīja manas domas:
- Taisāmies, ka liekam projām no šejienes!
Paspēju tikai pamat, kad mes jau nesamies pa aleju, kamēr sasniedzam tuvino šķersielu, paskriedami garam smirdīgiem atkritumu konteineriem un iztraucēdami kaķus, kas acīmredzot bija ieradušies papluinīt raženo žurku populāciju. Nepilna stunda mana dzīve bija metusi kūleni no Živenšī elegances līdz. atkritumu pilnai sanieliņai. Cereju, ka tadu secību nevaretu uzskatīt par likumsakarīgu un nenovēršamu turpinājumu. Tomēr, godīgi sakot, nebiju droša, kas vel sekos.
Iela, līdz kurai nokļuvām, paldies dievam, bija ļaužu pilna. Steigšus traucos pie taksometriem automašīnu pilnajas ielas, kas visas, raksturīgi Manhetenai, vilkās gliemeža atruma.
- Taksi! Stnkers sauca un, sasniedzis ielu pirmais, jau vecinaja roku. Dzeltenais vāģis piesta ja, un Strīkers pamaja man, lai kapju iekšā. Bez elpas biju noskrējusi beidzamo ceļa posmu, sasniegusi cilvekiem pilno ietvi, kad piepeši izdzirdu nošvikstam lodi un blīkšķi, tūlīt atskanēja Stnkera kliedziens: "Pie zemes!"
Viņš uzmetās man virsu, bet mans elkonis krītot sasitas pret betonu. Iebrēcos sāpes, kad Stnkers pārvēlās man pari un, nometies kņupus, pierava mani tuvāk taksometram, kas jau bija piestājis mums blakus. Viņš mani iegrūda tajā, pats ietrausdamies līdzi.
Kad musu automašīna sakustejas un iejuka vairakjoslu satiksmes plūsma, es vēlreiz pamanīju viņu. Lūsis stāvēja tepat netālu, apmēram desmit jardu attaluma. Likās, ka ļaundara skatiens izdedzinās mani caurumu, un, kad viņa lupas sakustējās, sapratu vai dnzak nojautu, ka viņš pasaka vārdus, kuru deļ es nodrebeju. Viņš pateica īsi: Nakamreizl