Zvērudārzs manā bagāžā

DŽERALDS DARELS

ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

DŽERALDS DARELS ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

DŽERALDS DARELS

ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1971

Angļu zoologa un rakstnieka Džeralda Darela vārds ir pazīstams visā pasaulē. Daudzi viņa darbi tulkoti arī krievu valodā un iemantojuši padomju lasītāju atzinību. «Zvērudārzs manā bagāžā» ir pirmā latviešu valodā izdotā Dž. Darela grāmata. Tajā ietverti divi darbi: «Zvērudārzs manā bagāžā» un «Muiža dzīvniekiem». Autors stāsta par braucienu uz Āfriku, lai tur savāktu izmirstošu dzīvnieku sugu pārstāvjus un izveidotu savu zvērudārzu, stāsta par pašiem zvērudārza iemītniekiem. Tie ir reti sastopami dzīvnieki, galvenokārt sīkie zīdītājdzīvnieki — lemuri, grauzēji, ķirzakas, vardes —, kurus Darels grib saglabāt vismaz zooloģiskajā dārzā, lai tie uz visiem laikiem neizzustu no zemes virsus.

Džeralds Darels ir ļoti labs stāstnieks, viņam piemīt brīnišķīgs humors, lieliskas novērotāja un raksturotāja spējas, turklāt viņš ir teicams savas zinātņu nozares speciālists. Tādēļ Darela grāmatas lasītāji vienmēr gaida ar sevišķu nepacietību un lasa ar sevišķu aizrautību.

RALFA TOMPSONA ilustrācijas

No angļu valodas tulkojusi HELMA LAPIŅA

ZVĒRUDĀRZS

MANĀ BAGĀŽĀ

DAŽI VĀRDI IEVADAM

Šī ir sešus mēnešus ilga ceļojuma hronika. Mēs abi ar sievu devāmies uz Bafutu, uz kalnainu savannu karalisti Britu Kamerūnā Rietumāfrikā [1] . Mūsu ceļojuma iemesls bija, saudzīgi izsakoties, mazliet neparasts. Mēs gribējām sakomplektēt paši savu zvērudārzu.

Kopš kara beigām esmu finansējis un organizējis ekspedīcijas uz dažādām pasaules malām, lai ķertu dzīvniekus dažādiem zooloģiskajiem dārziem. Daudzu gadu rūgtā pieredze man bija mācījusi, ka ikvienas šādas ekspedīcijas grūtākais un sāpīgākais brīdis pienāk pašās beigās, kad jāšķiras no dzīvniekiem, kas mēnešiem ilgi ar maigumu kopti un aprūpēti. Ja esi bijis kādam dzīvniekam māte, tēvs, barības gādātājs un glābējs no briesmām, tad pusgada pilnīgi pietiek, lai ar viņu patiesi iedraudzētos. Dzīvnieks sāk tev pilnīgi uzticēties un, kas ir vēl svarīgāk, izturas, tev klāt esot, pavisam dabiski. Un tad, kad šī draudzība beidzot sāktu nest augļus, kad beidzot rodas retā iespēja pētīt dzīvnieka parašas un dzīves veidu, jums jāšķiras.

Es redzēju šai problēmai tikai vienu vienīgu atrisinājumu, proti, iekārtot pašam savu zooloģisko dārzu. Tad es vestu mājās dzīvniekus, priekšlaikus zinādams, kādos krātiņos viņiem būs jādzīvo, kādu barību viņi saņems un kā tiks kopti (diemžēl par dažu labu zooloģisko dārzu tas nav tik droši apgalvojams), un būtu pārliecināts, ka varēšu viņus pētīt pēc sirds patikas. Zooloģiskajam dārzam, protams, vajadzētu būt publiskam, tā ka pēc manām domam, tas zināmā mērā kļūtu par laboratoriju, kura spēj pati sevi uzturēt un kurā es varētu turēt un novērot dzīvniekus.

Bija arī kāds cits, manuprāt, vēl svarīgāks iemesls iekārtot savu zooloģisko dārzu. Man, tāpat kā daudziem citiem, nopietnas bažas sagādāja fakts, ka cilvēki, tieši vai netieši iejaukdamies, ar katru gadu vairāk lēnām, bet nemaldīgi droši iznīdē savvaļas dzīvniekus visā pasaulē. Kaut gan daudzas cienījamas sabiedriskās organizācijas, pūliņus nežēlojot, dara visu iespējamo šās problēmas atrisināšanai, es tomēr zinu krietnu skaitu dzīvnieku sugu, kas nevar pretendēt uz aizsardzību, jo ir pārāk sīkas, tām nav komerciālas vērtības un tās neder tūristu pievilināšanai. Jebkuras dzīvnieku sugas iznīdēšanu es uzskatu par kriminālnoziegumu, gluži tāpat kā vienreizīgu kultūras pieminekļu, piemēram, Rembranta darbu vai Akropoles, postīšanu. Manuprāt, zooloģiskajiem dārziem visā pasaulē jākļūst galvenokārt par reto, apdraudēto sugu pārstāvju rezervātiem un audzētavām. Tad būtu iespējams dzīvniekus, kam draud iznīcināšana savvaļas apstākļos, vismaz daļēji saglabāt. Ilgus gadus biju sapņojis iekārtot zooloģisko dārzu tieši ar šādu mērķi, un pašlaik man šķita ideālākais brīdis sākšanai.

Ikviens saprātīgs cilvēks, kas lolo šādus sapņus, protams, būtu vispirms iekārtojis zooloģisko dārzu un tikai pēc tam meklējis dzīvniekus. Taču man savā mūžā reti

izdevies vai pat nekad nav izdevies sasniegt kāroto, rīkojoties saskaņā ar loģikas likumiem. Tādē| es, ilgi nedomādams, vispirms savācu dzīvniekus un tikai pēc tam sāku meklēt vietu zooloģiskajam dārzam. Tas nebūt nebija viegli, un tagad, pametot skatienu pagātnē, nevaru vien nobrīnīties par savu pārdrošību — censties kaut ko panākt šādā veidā.

Te tātad tiks stāstīts par to, kā radās mans zooloģiskais dārzs, un paskaidrots, kādēļ zvērudārzs labu laiku glabājās manā bagāžā.

Vēstules ar kurjeru

Sēdēdams uz bugenviliem apvītā lieveņa, es vēroju zilo, vizmaino ūdeni Viktorijas ezera līcī, kur neskaitāmas mežiem apaugušas saliņas peld kā nevērīgi pa ūdens virsu izmētātas zaļas, pūkainas micītes. Aizlidoja divi pelēki papagaiļi, un mirdzoši zilajās debesīs skaļi noskanēja to vilinošais sauciens «ku-ī-ī». Mazās laiviņas kā melnu zivju bars šaudījās šurp un turp starp saliņām, un zvejnieku klaigas un tērgāšana klusināti atviļņoja pāri ūdenim pie manis. Augstu slaidajās palmās, kuras deva pavēni mājai, čaloja vesels bars audējputniņu, cītīgi plēsdami strēmeles no palmu lapām, lai darinātu savas groziņiem līdzīgās ligzdas, un aiz mājas, kur sākās mežs, kāds varakaļputniņš vienmuļi sauca: «Tink … tink . . . tink . . .», it kā visu laiku kāds monotoni sistu pa mazu ēzīti. Man pār muguru straumītēm tecēja sviedri, krekls samirka, un alus glāzē uz galdiņa ātri vien sasila. Es atkal atrados Rietumāfrikā.