Выбрать главу

sarautas visas cīpslas un kauls stipri sašķaidīts. Vana­gam kāja būs kārtībā, jo putns ir jauns. Abi ēd labi. Mazie Demidova bušbēbiji, naktī iztraucēti, vāri ņaud un šņāc; tā ir vienīgā skaņa, ko esmu no tiem dzirdējis, izņemot sikspārņu pīkstieniem līdzīgās skaņas, kad zvē­riņi plēšas cits ar citu. Piešainās vardes naktī klusi brēc: «pīp-pīp-pīp», it kā kāds ar nagu viegli tinkšķi- nātu pa glāzes malu.

aprīli. Šodien atnesa jaunu šimpanzes tēviņu, ga­dus divus vecu. Tas bija drausmīgā stāvoklī. Sagūs­tīts stiepļu cilpu lamatās, kādas lieto antilopju ķerša­nai; ievainota kreisā roka un delms. Plauksta un rokas locītava galīgi saplosīta, sākusies smaga asins saindē­šanās. Dzīvnieks bija ļoti vārgs un nespēja noturēties sēdus, āda bija dīvainā dzeltenpelēkā krāsā. Apkopu brūces un injicēju penicilīnu. Aizvedu viņu uz Bemendu pie Lauksaimniecības departamenta veterinārārsta iz­meklēšanai, jo man nepatika dzīvnieka ādas krāsa un dīvainā letarģija, kaut gan biju tam devis tonizējošas vielas. Ārsts izdarīja asins analīzi un konstatēja miega slimību. Esam darījuši visu, ko varējām, taču dzīvnieks sakrītas acīm redzami. Viņš, liekas, ir ārkārtīgi patei­cīgs par visu, ko darām viņa labā.

aprīli. Šimpanze nomira. Šimpanzes pieder pie «saudzējamiem» dzīvniekiem, tomēr šeit, tāpat kā pārē­jos Kamerūnas novados, regulāri tiek nogalināti un iz­mantoti barībai. Lielā degunragodze pirmoreiz pieņēma barību: mazu žurciņu. Vienai no zaļajām meža vāverēm uz muguras krīt ārā spalva, — acīmredzot vitamīnu trū­kums, tādēļ palielinu polivitamīnu devu. Tā kā mēs patlaban esam labi apgādāti ar audējputniņu olām, tad vāveres saņem ik dienu arī tās piedevām pie parastās barības. Otastes dzeloņcūkas, nakti iztraucētas, ātri

bungo ar pakaļkājām (kā savvaļas truši), tad pagrie­žas ar mugurpusi pret draudošajām briesmām un sāk žvadzināt garo dzeloņu pušķi astes galā; šis troksnis atgādina klaburčūskas žvadzoņu.

5. aprīli. Esmu atklājis iespēju viegli un ātri noteikt poto dzimumu. Šodien mums atnesa skaistu, jaunu tēviņu. Pirmajā acu uzmetienā abiem dzimumiem ārējās ģenitālijas ir ļoti līdzīgas; esmu atklājis, ka visvien­kāršāk ir tos apostīt. Ja dzīvnieku paņem rokā, tēviņa dziedzeri izdala vieglu, saldenu smaržu, kas līdzīga bumbieru esences smaržai.

Mēs nebijām vienīgie, kas interesējās par dzīvnie­kiem. Daudzi vietējie iedzīvotāji savu mūžu nebija re­dzējuši zvērus, kādi bija mūsu kolekcijā, un tādēļ lū­dza atļauju tos apskatīt. Kādu dienu pie manis ieradās šejienes misiones skolas pārzinis un jautāja, vai drīk­stot atvest šurp visu savu skolu, ap divsimt zēnu, lai parādītu tiem kolekciju. Priecīgi piekritu, jo man šķiet ļoti vērtīgi, ja, parādot dzīvus zvērus, var cilvēkos modināt interesi par viņu dzimtās puses faunu un tās aizsardzību. Tā nu norunātajā dienā zēni kolonnā pa divi piecu skolotāju vadībā soļoja šurp pa ceļu. Pie Atpūtas mājas zēni tika sadalīti grupās pa divdesmit un tad skolotāja pavadībā pēc kārtas vesti iekšā. Dže­kija, Sofija, Bobs un es pats nostājāmies dažādās vie­tās verandā, lai atbildētu uz bērnu jautājumiem. Zēni uzvedās priekšzīmīgi, nebija nekādas grūstīšanās, klai­gāšanas, blēņošanās. Viņi gāja no krātiņa pie krātiņa, ieinteresēti un aizrāvušies, pie katra jauna brīnuma jūsmīgi iesaukdamies «Vā!» un aiz prieka sizdami knip­jus. Beidzot, kad pēdējā grupa bija izvadāta, pārzinis lika zēniem nostāties kāpņu pakājē un starodams pa­vērsās pret mani.

Ser, — viņš sacīja, — esam jums ļoti pateicīgi par atļauju apskatīt jūsu zooloģisko kolekciju. Vai jūs bū­siet tik laipns un atbildēsiet uz dažiem zēnu jautāju­miem?

Jā, labprāt, — es atteicu, pakāpdamies dažus pa­kāpienus augstāk.

Zēni! — pārzinis skaļi uzsauca. — Misters Darels laipni apsolījās atbildēt uz jautājumiem. Kuram būtu kas vaicājams?

Tumšo seju jūra kāpņu pakājē saspringa koncentrā­cijā, mēles sāka šaudīties, kāju pirksti urbināja putek­ļaino zemi. Tad, sākumā gausi, bet pēc tam aizvien straujāk, zēni pārvarēja mulsumu, un jautājumi sāka birtin birt, turklāt tie visi bija gudri un lietišķi. Ievē­roju, ka bara pirmajā rindā stāv mazs zēniņš un neno­vērš no manis acu. Piere viņam bija domīgi saraukta, un viņš bija nostājies miera stājā. Beidzot, kad jautā­jumu straume sāka apsīkt, mazais pēkšņi saņēma drosmi un strauji pacēla roku.

Nu, Uano, ko tu gribi jautāt? — pārzinis apvai­cājās, mīlīgi nolūkodamies uz zēnu.

Puišelis dziļi ievilka elpu un tad kā no pistoles iz­šāva man domāto jautājumu:

Lūdzu, ser, vai misters Darels var mums pateikt, kādēļ viņš tik daudz safotografējis Fona sievas?

Smaids pārziņa sejā izgaisa, un viņš apbēdināts pa­lūkojās uz mani.

Tas nav zooloģisks jautājums, Uano, — viņš bargi norādīja.

Bet, lūdzu, ser, kāpēc? — bērns stūrgalvīgi atkār­toja.

Pārzinis uzmeta zēnam niknu skatienu.

Tas nav zooloģisks jautājums, — viņš ierēcās. — Misters Darels solījās atbildēt tikai uz zooloģiskiem jautājumiem. Fona sievas neattiecas uz zooloģiju.

Nu, plašāk runājot, to varētu nosaukt par biolo­ģisku jautājumu, vai tad tā nav? — es vaicāju pārzi­nim, gribēdams zēnu izpestīt.

Bet, ser, viņiem nav jāuzdod tādi jautājumi, — pārzinis atteica, slaucīdams seju.