sarautas visas cīpslas un kauls stipri sašķaidīts. Vanagam kāja būs kārtībā, jo putns ir jauns. Abi ēd labi. Mazie Demidova bušbēbiji, naktī iztraucēti, vāri ņaud un šņāc; tā ir vienīgā skaņa, ko esmu no tiem dzirdējis, izņemot sikspārņu pīkstieniem līdzīgās skaņas, kad zvēriņi plēšas cits ar citu. Piešainās vardes naktī klusi brēc: «pīp-pīp-pīp», it kā kāds ar nagu viegli tinkšķi- nātu pa glāzes malu.
aprīli. Šodien atnesa jaunu šimpanzes tēviņu, gadus divus vecu. Tas bija drausmīgā stāvoklī. Sagūstīts stiepļu cilpu lamatās, kādas lieto antilopju ķeršanai; ievainota kreisā roka un delms. Plauksta un rokas locītava galīgi saplosīta, sākusies smaga asins saindēšanās. Dzīvnieks bija ļoti vārgs un nespēja noturēties sēdus, āda bija dīvainā dzeltenpelēkā krāsā. Apkopu brūces un injicēju penicilīnu. Aizvedu viņu uz Bemendu pie Lauksaimniecības departamenta veterinārārsta izmeklēšanai, jo man nepatika dzīvnieka ādas krāsa un dīvainā letarģija, kaut gan biju tam devis tonizējošas vielas. Ārsts izdarīja asins analīzi un konstatēja miega slimību. Esam darījuši visu, ko varējām, taču dzīvnieks sakrītas acīm redzami. Viņš, liekas, ir ārkārtīgi pateicīgs par visu, ko darām viņa labā.
aprīli. Šimpanze nomira. Šimpanzes pieder pie «saudzējamiem» dzīvniekiem, tomēr šeit, tāpat kā pārējos Kamerūnas novados, regulāri tiek nogalināti un izmantoti barībai. Lielā degunragodze pirmoreiz pieņēma barību: mazu žurciņu. Vienai no zaļajām meža vāverēm uz muguras krīt ārā spalva, — acīmredzot vitamīnu trūkums, tādēļ palielinu polivitamīnu devu. Tā kā mēs patlaban esam labi apgādāti ar audējputniņu olām, tad vāveres saņem ik dienu arī tās piedevām pie parastās barības. Otastes dzeloņcūkas, nakti iztraucētas, ātri
bungo ar pakaļkājām (kā savvaļas truši), tad pagriežas ar mugurpusi pret draudošajām briesmām un sāk žvadzināt garo dzeloņu pušķi astes galā; šis troksnis atgādina klaburčūskas žvadzoņu.
5. aprīli. Esmu atklājis iespēju viegli un ātri noteikt poto dzimumu. Šodien mums atnesa skaistu, jaunu tēviņu. Pirmajā acu uzmetienā abiem dzimumiem ārējās ģenitālijas ir ļoti līdzīgas; esmu atklājis, ka visvienkāršāk ir tos apostīt. Ja dzīvnieku paņem rokā, tēviņa dziedzeri izdala vieglu, saldenu smaržu, kas līdzīga bumbieru esences smaržai.
Mēs nebijām vienīgie, kas interesējās par dzīvniekiem. Daudzi vietējie iedzīvotāji savu mūžu nebija redzējuši zvērus, kādi bija mūsu kolekcijā, un tādēļ lūdza atļauju tos apskatīt. Kādu dienu pie manis ieradās šejienes misiones skolas pārzinis un jautāja, vai drīkstot atvest šurp visu savu skolu, ap divsimt zēnu, lai parādītu tiem kolekciju. Priecīgi piekritu, jo man šķiet ļoti vērtīgi, ja, parādot dzīvus zvērus, var cilvēkos modināt interesi par viņu dzimtās puses faunu un tās aizsardzību. Tā nu norunātajā dienā zēni kolonnā pa divi piecu skolotāju vadībā soļoja šurp pa ceļu. Pie Atpūtas mājas zēni tika sadalīti grupās pa divdesmit un tad skolotāja pavadībā pēc kārtas vesti iekšā. Džekija, Sofija, Bobs un es pats nostājāmies dažādās vietās verandā, lai atbildētu uz bērnu jautājumiem. Zēni uzvedās priekšzīmīgi, nebija nekādas grūstīšanās, klaigāšanas, blēņošanās. Viņi gāja no krātiņa pie krātiņa, ieinteresēti un aizrāvušies, pie katra jauna brīnuma jūsmīgi iesaukdamies «Vā!» un aiz prieka sizdami knipjus. Beidzot, kad pēdējā grupa bija izvadāta, pārzinis lika zēniem nostāties kāpņu pakājē un starodams pavērsās pret mani.
Ser, — viņš sacīja, — esam jums ļoti pateicīgi par atļauju apskatīt jūsu zooloģisko kolekciju. Vai jūs būsiet tik laipns un atbildēsiet uz dažiem zēnu jautājumiem?
Jā, labprāt, — es atteicu, pakāpdamies dažus pakāpienus augstāk.
Zēni! — pārzinis skaļi uzsauca. — Misters Darels laipni apsolījās atbildēt uz jautājumiem. Kuram būtu kas vaicājams?
Tumšo seju jūra kāpņu pakājē saspringa koncentrācijā, mēles sāka šaudīties, kāju pirksti urbināja putekļaino zemi. Tad, sākumā gausi, bet pēc tam aizvien straujāk, zēni pārvarēja mulsumu, un jautājumi sāka birtin birt, turklāt tie visi bija gudri un lietišķi. Ievēroju, ka bara pirmajā rindā stāv mazs zēniņš un nenovērš no manis acu. Piere viņam bija domīgi saraukta, un viņš bija nostājies miera stājā. Beidzot, kad jautājumu straume sāka apsīkt, mazais pēkšņi saņēma drosmi un strauji pacēla roku.
Nu, Uano, ko tu gribi jautāt? — pārzinis apvaicājās, mīlīgi nolūkodamies uz zēnu.
Puišelis dziļi ievilka elpu un tad kā no pistoles izšāva man domāto jautājumu:
Lūdzu, ser, vai misters Darels var mums pateikt, kādēļ viņš tik daudz safotografējis Fona sievas?
Smaids pārziņa sejā izgaisa, un viņš apbēdināts palūkojās uz mani.
Tas nav zooloģisks jautājums, Uano, — viņš bargi norādīja.
Bet, lūdzu, ser, kāpēc? — bērns stūrgalvīgi atkārtoja.
Pārzinis uzmeta zēnam niknu skatienu.
Tas nav zooloģisks jautājums, — viņš ierēcās. — Misters Darels solījās atbildēt tikai uz zooloģiskiem jautājumiem. Fona sievas neattiecas uz zooloģiju.
Nu, plašāk runājot, to varētu nosaukt par bioloģisku jautājumu, vai tad tā nav? — es vaicāju pārzinim, gribēdams zēnu izpestīt.
Bet, ser, viņiem nav jāuzdod tādi jautājumi, — pārzinis atteica, slaucīdams seju.