Kāpēc gan ne, es labprāt atbildēšu. Redzi, manā zemē ļaudis ļoti interesējas par to, kā dzīvo cilvēki citās zemēs un kādi tie izskatās. Es jau, protams, varētu viņiem to pastāstīt, bet tas nebūs tik labi kā parādīt fotogrāfiju. Fotogrāfijā uzreiz redzams, kāds cilvēks izskatās.
Nu … — sacīja pārzinis, pavilkdams ar pirkstu krekla apkaklīti vaļīgāk. — Nu misters Darels ir atbildējis uz jūsu jautājumiem. Viņš ir ļoti aizņemts cilvēks. Tādēļ diezgan jautāts. Lūdzu, stājieties.
Zēni atkal sastājās divās kārtīgās rindās, pārzinis paspieda man roku un dedzīgi apgalvoja, ka viņi visi man ļoti pateicoties. Tad viņš vēlreiz pagriezās pret zēniem.
Nu, tagad uzsauciet par godu misteram Darelam trīskārtēju «Lai dzīvo!».
Divsimt jaunu balsu trīsreiz nodimdināja «Lai dzīvo!». Tad zēni kolonnas priekšgalā izvilka no līdzpaņemtajām somām vairākas bambusa stabules un divas mazas bundžiņas. Pārzinis pacēla roku, un viņi sāka soļot pa ceļu projām. Pa priekšu gāja skolas orķestris, spēlēdams brašu maršu. Pārzinis, seju slaucīdams, gāja nopakaļ, un drūmais skatiens, kas urbās mazā Uano mugurā, nesolīja zēnam nekā laba, kad viņi būs atgriezušies skolā.
Tajā vakarā Fons atnāca pie mums sadzert kādu glāzīti; kad bijām izrādījuši viņam jaunos papildinājumus kolekcijā, apsēdāmies verandā un es pastāstīju par
Uano zooloģisko jautājumu. Fons smējās tā, ka nemaz nevarēja rimties, īpaši par skolas pārziņa samulsumu.
Kāpēc tad tu viņam nepateici, — viņš jautāja, asaras slaucīdams, — kāpēc tu viņam nepateici, ka esi safotografējis manas sievas tādēļ, lai parādītu visiem savas zemes eiropiešiem, cik Bafutas sievietes skaistas?
Tas zēns vēl ir mazs, — es svarīgi atteicu. — Man likās, ka viņš ir par mazu, lai saprastu tādas runas par sievietēm.
Pareizi, pareizi, — Fons smiedamies sacīja, — par mazu. Viņš var būt laimīgs, ka sievieši viņam vēl nejauc galvu.
Mans draugs, es esmu dzirdējis, — ierunājos, cenzdamies aizvirzīt sarunu tālāk no temata par visiem laulības dzīves «par» un «pret», — esmu dzirdējis, ka tu rīt braukšot uz N'dopu. Vai taisnība?
Taisnība gan, — Fons atbildēja. — Aizbraucu uz divām dienām, uz tiesas sēdi. Atgriezīšos aizparīt.
Nu, tad laimīgu ceļu, mans draugs! — es sacīju, paceldams glāzi.
Nākamajā rītā, ģērbies lieliskā dzeltenmelnā tērpā un uzlicis galvā dīvainu, bagātīgi ornamentiem izrakstītu cepuri ar gariem, nokareniem ausu aizsegiem, Fons apsēdās savas jaunās apvidus mašīnas priekšējā sēdeklī. Aizmugurē atradās viss ceļam nepieciešamais: trīs pudeles skotu viskija, Fona mīļākā sieva un trīs padomnieki. Viņš enerģiski māja mums atvadas, līdz mašīna pagriezās aiz stūra un izzuda skatienam.
Tovakar, pabeidzis pēdējos dienas darbus, izgāju verandā paelpot svaigu gaisu. Lejā lielajā pagalmā ieraudzīju sapulcējušos veselu baru Fona bērnu. Ar interesi sāku viņus vērot. Sagrupējušies plašā aplī, bērni, vispirms ilgi un dedzīgi apspriedušies un izstrīdējušies, sāka dziedāt un ritmā sist plaukstas; viņus pavadīja gadus septiņus vecs puišelis, kas stāvēja loka vidū un rībināja bungas. Bērni ar savām jaunajām balsīm dziedāja vienu no skaistākajām un burvīgākajām Bafutas tautas dziesmām. Sapratu, ka bērni nav sanākuši kopā nejauši; viņi bija sapulcējušies noteiktā nolūkā, bet es nevarēju iedomāties, ko viņi tik svinīgi atzīmē (varbūt vienīgi sava tēva aizbraukšanu). Ilgi stāvēju un norau- dzījos viņos, līdz man blakus klusi un nemanīts kā vienmēr iznira mūsu bojs Džons.
Pusdienas gatavas, ser, — viņš sacīja.
Paldies, Džon. Pasaki, kāpēc tie bērni tur lejā Fona pagalmā dzied?
Džons bikli pasmaidīja. — Tādēļ, ka Fons aizbraucis uz N'dopu, ser.
Jā, bet kādēļ viņi dzied?
Kad Fona nav mājās, ser, bērniem ik vakaru pagalmā jādzied, lai Fona māja neatdziest.
Kāda brīnišķīga iedoma! Skatījos lejup uz bērnu pulku, kas līksmi dziedāja tumšajā, lielajā pagalmā, lai saglabātu siltumu sava tēva namā.
Kādēļ viņi nedejo? — es apvaicājos.
Viņiem nav gaismas, ser.
Aiznes viņiem lukturi no mūsu guļamistabas. Pasaki, ka es to sūtīju, gribēdams viņiem palīdzēt saglabāt siltu Fona māju.
Labi, — atteica Džons. Viņš aizsteidzās pēc luktura, un drīz es redzēju zeltainas gaismas apli, ap kuru stāvēja bērnu pulciņš. Iestājās īss klusuma bridis, kamēr Džons viņiem pavēstīja manu novēlējumu, un tad cits pēc cita atskanēja smalko balstiņu spalgie sajūsmas saucieni:
Paldies, masa, paldies!
Kad apsēdāmies pie pusdienu galda, bērni lejā gavilēja kā cīruļi, turklāt virpuļoja un tipināja apkārt gaismas lokam. Viņu garās, neskaidrās ēnas stiepās pāri puspagalmam, un loka vidū klusi sīca lukturis.
PIEKTĀ NODAĻA
DZĪVNIEKI — KINOZVAIGZNES
Vēstules ar kurjeru Mans labais draugs,
vai Tu neatnāktu šovakar pulksten astoņos pie mums uz vienu glāzīti?
Tavs draugs Džeralds Darels
Mans labais draugs, gaidi mani 7.30. Paldies.
Tavs uzticamais draugs Bafutas Fons
Ir vairāki veidi, kā uzņemt filmu par dzīvniekiem, un šķiet, ka viena no labākajām metodēm ir nolīgt grupu operatoru, kuri pavada kādā tropu apgabalā gadus divus un uzņem filmā dzīvniekus to dabiskajos dzīves apstākjos. Diemžēl šī metode ir Joti dārga, un, ja jums nav tik daudz laika un jūsu rīcībā nav Holivudas resursu, tad par to nevar būt ne domas.
Tādiem kā es, kam ierobežots gan laiks, gan nauda, ko drīkst iztērēt ekspedīcijai, pastāv vienīgi iespēja uzņemt filmu mākslīgos apstākjos. Grūtības, ko sagādā mēģinājums uzņemt savvaļas dzīvniekus tropu mežā, ir tik lielas, ka atvēsinās pat visdedzīgāko operatoru. Vispirms, džungļos ļoti reti vispār izdodas ieraudzīt kādu savvaļas dzīvnieku, un. ja kādreiz tiešām izdodas, tad tikai uz acumirkli, jo dzīvnieks tūliņ atkal pazūd biezoknī. Sagadīšanās, ka jūs ar sagatavotu kameru īstajā laikā atrastos īstajā vietā, turklāt ar pareizu ekspozīciju un piedevām dzīvnieks būtu nostājies uzņemšanai piemērotā pozā un darītu kaut ko tādu, ko vērts uzņemt filmā, būtu uzskatāma par īstu brīnumu. Tātad vienīgā iespēja ir dzīvnieku vispirms sagūstīt un pieradināt pie dzīves nebrīvē. Kad tas daļēji zaudējis bailes no cilvēka, jūs varat ķerties pie darba. Apjoziet ar stiepļu pinumu palielu platību, kas iekārtota pēc iespējas līdzīgi dzīvnieka dabiskajai videi un turklāt ir piemērota uzņemšanai filmā. Tas nozīmē, ka tur nedrīkst būt pārāk daudz alu un dobumu, kuros tramīgs dzīvnieks varētu paslēpties, ka krūmāji nedrīkst būt pārāk biezi, lai tie nemestu neglītas ēnas, un tā joprojām. Tad jūs pieradināt filmējamo dzīvnieku pie jaunās apkārtnes, ļaujat tam iejusties, kas var ilgt gan kādu stundu, gan vairākas dienas.