Viņas nākamais upuris bija glīta sešpadsmit gadus veca meitene, kas nesa mums kalabašu ar gliemežiem. Taču meitenei bija gandrīz tikpat strauja reakcija kā Džordžīnai. Viņa ar vienu acu kaktiņu bija pamanījusi babuīnu tieši lēciena mirklī. Meitene, bailēs iekliegdamās, pašāvās sānis, un Džordžīna nepaspēja sagrābt viņu aiz kājām, bet satvēra vienīgi aiz saronga apakšējā stūrīša. Pērtiķiene strauji parāva, un viss sarongs atradās viņas spalvainajā ķetnā, bet nelaimīgā jaunkundzīte palika kaila kā savas dzimšanas stundā. Džordžīna, aiz prieka spiegdama, tūliņ apmeta sarongu ap galvu kā šalli un sēdēja, jautri pati savā nodabā tērgādama, turpretī nabaga meiča, briesmīgi nokaunējusies, aizlīda aiz hibisku dzīvžoga, cenzdamās ar rokām aizsegt delikātākās miesas daļas. Bobs, kas kopā ar mani bija vērojis šo notikumu, nelikdams ilgi lūgties, steidzās palīgā, atbrīvoja sarongu un atdeva to meitenei.
Līdz šim Džordžīna no savām izpriecām bija izkūlu- sies ar veselu ādu, bet nākamajā rītā viņa pāršāva pār strīpu. Kāda jauka veca dāma, svarā krietni vairāk par divsimt mārciņām, pūzdama un elsdama lāčoja tieši šurp uz Atpūtas māju, uzmanīgi balansēdama uz galvas petrolejas kannu ar zemesriekstu eļļu, kuru cerēja pārdot mūsu pavāram Filipam. Filips, pamanījis veco dāmu nākam, skriešus metās laukā no virtuves, lai brīdinātu viņu no Džordžīnas, bet ieradās notikuma vietā par vēlu. Džordžīna zaglīgi kā leopards izlēca no krūmiem un apskāva vecās dāmas resnos lielus, izgrūzdama īstu kara saucienu. Nabaga vecā lēdija bija pārāk resna, lai palēktos un mestos bēgt, kā bija darījuši iepriekšējie upuri, viņa palika kā piekalta stāvam, un viņas kliedzieni ne kvalitātes, ne kvantitātes ziņā daudz neatpalika no Džordžīnas brēcieniem. Kamēr viņas abas bija aizrāvušās kakofoniskajā duetā, petrolejas kanna uz vecās lēdijas galvas sāka visai bīstami šūpoties. Filips klupšus krišus ar savām milzīgajām kājām lēkšoja pāri pagalmam, aizsmakušā balsi rēkdams instrukcijas vecajai dāmai, kura nevienu no tām negrasljās izpildīt, varbūt pat nedzirdēja. Sasniedzis kaujas lauku, Filips satraukumā izdarīja kaut ko gaužām muļķīgu. Viņš neveltīja vis galveno vērību kannai uz vecās dāmas galvas, bet koncentrēja uzmanību uz viņas lejasgalu un, satvēris Džordžīnu, pūlējās atraut to nost. Taču Džordžīna ir netaisījās tik lēti atteikties no tāda patīkama, mīksta upura, un tādēļ, nikni bļaudama, turējās klāt kā dadzis. Filips, aptvēris babuīnu ap vidu, vilka no visa spēka. Vecās lēdijas varenais rumpis grīļojās kā liels aizcirsts koks, un petrolejas kanna uz viņas galvas atteicās no nevienlīdzīgās cīņas ar gravitācijas likumu un grabēdama nokrita zemē. Kad kanna atsitās pret zemi, gaisā uzšāvās eļļas vilnis un apšļāca visus trīs cīnītājus ar zeltainu, glumu ūdenskritumu. Džordžīna, šā jaunā, gļēvulīgā un, kas zina, varbūt bīstamā kaujas paņēmiena pārsteigta, bailīgi ierūcās, palaida vaļā vecās lēdijas lielus un atkāpās visā virves garumā; drošībā tikusi, viņa apsēdās un sāka tīrīt lipīgo e|ļu no sava kažoka. Filips izskatījās tā, it kā viņš, sākot ar jostas vietu, palēnītēm sāktu kust, un vecās lēdijas sarongs uz vēdera bija caurcaurēm izmircis.
Vā! — Filips mežonīgā niknumā ierēcās. — Ak tu, stulbā sieva, kāpēc tu sviedi eļļu zemē?
Mu]ķa tēvaini, — vecā lēdija ķērca tikpat nikni, — tas zvērs gribēja mani nokost, ko tad lai es būtu darījusi?
Sitais mērkaķis nevienam nekož, muļķa zoss, tas ir pieradināts, — Filips kliedza, — un tagad man drēbes pagalam… un tā ir tava vaina.
Nav mana vaina, nav vis mana vaina! — vecā lēdija spiedza, un viņas milzu augums drebēja kā vulkāns izvirduma laikā. — Tu pats esi vainīgs, nejēga! Nu mana kleita sabojāta un vēl visa eļļa pa zemi.
Resnā stulbene, — Filips rēca, — par velti izgāzi eļļu zemē … un man drēbes pagalam.
Dusmās viņš piecirta lielo kāju, bet tik nelaimīgi, ka trāpīja eļļas lāmā un vēl vairāk nošķieda vecās dāmas sarongu. Iekaukusies kā sprāgstoša bumba, vecā lēdija sāka trīcēt pie visām miesām, it kā grasītos nākamajā mirklī eksplodēt. Tomēr pēc mirkļa viņa atguva balsi.
Viņa pateica tikai vienu vārdu, bet es tūliņ sapratu, ka pienācis laiks iejaukties man.
Nomierināju veco lēdiju, atlīdzināju viņai par sabojāto sarongu un izlieto e||u un pēc tam mazliet atmai- dzināju vēl arvien niknumā verdošo Filipu, apsolīdams viņam jaunas īsās bikses, zeķes un kreklu no manas garderobes. Tad atsēju eļ|aino Džordžīnu un aizvedu tālāk, kur viņa vairs nevarēja rīkot tik dārgus uzbrukumus apkārtnes iedzīvotājiem.
Taču Džordžīna vēl ij nedomāja atteikties no dēkām. Nelaimīgā kārtā biju viņu piesējis zem apakšējā stāva verandas, pavisam tuvu telpai, kuru mēs izmantojām par vannas istabu. Tajā atradās liela, apaļa, sarkana plastmasas bļoda, kurā ik vakaru tika ieliets ūdens, lai mēs varētu nomazgāt darba dienas sviedrus un netīrumus. Tomēr peldei šajā plastmasas traukā bija viens trūkums: vanna bija drusku par mazu. Ja pats gribēja iegremdēties siltajā ūdenī un to izbaudīt, kājas vajadzēja atstāt ārā, uzslienot tās uz koka kastes, kas bija novietota traukam līdzās. Tā kā bļoda bija slidena, parasti vajadzēja diezgan daudz pūļu, lai no tik neērta stāvokļa pieceltos un pasniegtos pēc ziepēm, dvieļa vai kāda cita nepieciešama priekšmeta. Nevar teikt, ka tā būtu bijusi komfortablākā vanna pasaulē, taču bija labākā, kādu varējām savos apstākļos ierīkot.