Kas sagādājis jaunajam zoologam tādus panākumus? Kādēļ viss, ko viņš sarakstījis un kas, šķiet, ir visai tāls mūsdienu aktuālākajām problēmām, pēkšņi kļuvis par vispopulārāko izdevniecību konkurences objektu?
Vispirms, nedrīkst aizmirst, ka stipri mainījies, turklāt pašos pēdējos gados, cilvēku noskaņojums. Viņus nogurdinājušas visdažādākās1 «šausmas». Cilvēki meklē atelpu saskarsmē ar dabu, grib atrast zāles pret visapkārt valdošo pastāvīgo histēriju. Uz šo pārmaiņu pirmām kārtām norādīja nepieredzētais tūrisma uzplaukums. Desmitiem un simtiem reižu pieaudzis nacionālo parku un rezervātu apmeklētāju skaits, ārkārtīgi iecienīti kļuvuši ceļojumi uz mazapdzīvotām vietām, piemēram, uz Dienvidamerikas pampām, Austrālijas iekšieni, Himalajiem. Vienlaikus pieaug pieprasījums pēc literatūras par dabu, dzīvniekiem, ceļojumiem. Pēc amerikāņu statistiķu datiem, lasītāji populārzinātniskās grāmatas patlaban pieprasa daudz vairāk nekā detek- tīvliteratūru, romānus un dzeju. Tas ir viens no Dže- raida Darela žilbinoši straujās rakstnieka karjeras cēloņiem.
Taču nebūtu pareizi visu tik ļoti vienkāršot. Ne jau Darelam vien nācis prātā rakstīt par dzīvniekiem. Sādu grāmatu pēdējos gados radies diezgan daudz. Un tomēr Darela darbi izceļas pārējo grāmatu vidū, stāv it kā savrup, tos gaida ar sevišķu nepacietību un lasa ar sevišķu prieku. Tam pamatā ir Džeralda Darela lielā personiskā pievilcība, viņa neparastā pieeja dzīvnie- kiem, patiešām izcilā stāstnieka prasme. Grūti pateikt, tieši kura īpašība piešķir viņa grāmatām apbrīnojamo burvību. Man šķiet, tās visas trīs ir vienlīdz nozīmīgas.
Neesmu personiski pazīstams ar Džeraldu Darelu, un tomēr man lāgiem šķiet, ka viņš man ir sens draugs. Tik skaidri redzu acu priekšā šo vienkāršo, maigo un labo cilvēku, kuram varbūt piemīt dažas dīvainības, bet kurš savā darbā ir nesavtīgs entuziasts, iecietīgs un tomēr neatlaidīgs, gudrs un labestīgs. Tās nav manas domas vien. Lai Džeralds Darels būtu kur būdams, lai kur viņš nonāktu, vienmēr viņš sastaps draugus, palīgus, kas ir gatavi uzupurēties. Vai tā būtu nejaušība? Varbūt spēja iepatikties pirmajā sastapšanās brīdī? Man šķiet — nē. Tā ir māka ieraudzīt un atrast to labo, kas mīt katrā cilvēkā, taču atklājas tikai no īstās pieejas, atsaucas vienīgi uz īpašu, sirsnīgu pieskārienu. Atrast ceļu uz cilvēka dvēseli spēj vienīgi tas, kas patiesi tic, ka ir vērts šo ceļu meklēt.
Tikpat sirsnīga ir Darela attieksme pret dzīvniekiem. Viņam neeksistē nepatīkami, pretīgi dzīvnieki, viņā neizraisa drebuļus ne čūskas, nedz insekti, viņam nav dabas pabērnu un «neizdevušos radījumu». Viņš mīl visu, kas dzīvs, un katram prot atrast sirsnīgus, labus vārdus. Dzīvība ir skaista jebkurā izpausmē — tāda ir Darela pamatdevīze. Pats būdams lielisks novērotājs un dabas pētnieks, teicams faunas pazinējs, Darels liek lasītājam gribot negribot izjust simpātijas pret viņa audzēkņiem, liek tos iemīļot un just līdzi to liktenim. Savā prasmē saskatīt dzīvnieka «dvēseli», prasmē uztvert galveno un pastāstīt par visu tā, lai zvēra vai putna veidols ilgi saglabātos lasītāja atmiņā, Džeralds Darels ir tuvs tādiem animālistiskās literatūras klasiķiem, kādi ir Setons-Tompsons un Čārlzs Robertss.
Dabu Džeralds Darels ataino ļoti meistarīgi. Divos trīs teikumos viņš prot atklāt pašu īpatnējāko aprakstāmajā zemē, visam atrod svaigu, bieži vien gluži negaidītu apzīmējumu, trāpīgā skatienā ietver tipiskāko, raksturīgāko. Viņš uzbur brīnišķīgi patiesas tropiskā meža vai jūras krasta, džung)u biezokņa vai kalnu aizu ainas. Tēlojums ir lakonisks, izteiksmīgs un tik dzīvs, ka mēs šķietami redzam visu paši savām acīm.
Gribas pieminēt vēl vienu Džeralda Darela daiļrades īpatnību — vienreizīgo humoru —, liegu un vienlaikus nopietnu humoru, saskaņā ar labākajām angļu tradīcijām. Humors viņam nav pašmērķis, vienkārši vēlēšanās pasmīdināt lasītāju, tas ir līdzeklis, lai dziļāk raksturotu personāžus, lai parādītu pats savu dzīves uztveri. Darela humors ir ļoti dabisks, organisks, un to var uzskatīt par vienu no pievilcīgākajām iezīmēm viņa darbos.
Taču lasītāju uzmanību Darela grāmatām piesaista ne tikai autora literāta māka vien. Viņa grāmatām ir arī visai liela izziņas vērtība. Grāmatu varoņi nav gluži parasti. Tie galvenokārt ir sīkie zīdītājdzīvnieki, reti sastopami putni, vardes, čūskas, — īsi sakot, dzīvnieki, par kuriem tikpat kā neko nezinām. Dažos vārdos Darels prot pastāstīt par tiem ļoti daudz, īstenībā visu galveno. Katrā aprakstā jūtama profesionāla zoologa roka, kuram ir sveša fantāzija un patvaļīga izdoma un kurš jūtas atbildīgs par katru faktu. Var droši sacīt, ka šādu grāmatu pasaulē ir gaužām maz.
Džeralda Darela grāmatu nozīme neaprobežojas ar prieku, ko tās sagādā lasītājam. Patlaban visā pasaulē skaudrāk nekā jebkad izvirzīta problēma par daudzu apdraudētu dzīvnieku sugu saglabāšanu, par dabas aizsardzību plašā apjomā. Sis jautājums satrauc visdažādāko profesiju cilvēkus, un katrs cenšas kaut ko līdzēt atkarībā no saviem spēkiem, zināšanām, iespējām. Sai sakarā Džeralds Darels uzstājas ne tikai kā rakstnieks, bet arī kā zoologs. Grūti pateikt, kurā jomā viņam vairāk panākumu. Džeralda Darela propagandista darbība pelna lielu atzinību. Viņa grāmatas, viņa personiskā priekšzīme liek lasītājam paraudzīties pasaulē citām acīm, liek izjust, cik nepieciešama cilvēkam ir saskarsme ar dabu un cik svētīgi šī saskarsme ietekmē pašu cilvēku. Visas Džeralda Darela zināšanas, visa viņa meistarība kalpo vienai idejai: atklāt dzīvās radības skaistumu, tās vienreizīgo jaukumu un mūžīgo vērtību. Ikviena dzīvnieku suga, kas izmirst, iznīkst no zemes virsus, — kaut arī tā būtu praktiski gluži nenozīmīga suga — ir traģēdija un neatgūstams zaudējums. Tā ir Zemes noplicināšana.