Mamba (Dendraspis) — ļoti indīgas zalkšu dzimtas koku čūskas (piecas sugas). Tās ir palielas, zaļā krāsā; izplatītas Āfrikā.
Mastiguras (Uromastix) — neliela (septiņas sugas) agāmu dzimtas ķirzaku ģints. Lielas (60—70 cm garas) ķirzakas, mīt tuksnešainos un kalnainos apvidos Dienvidāzijā un Ziemeļāfrikā. Raksturīgākā pazīme — resna, diezgan gariem dzeloņiem klāta aste, kuru dzīvnieks lieto kā aizsardzības ieroci. Pārtiek no augu barības. Mastiguru gaļa ir ēdama.
Matainā varde (Astijlosternus robustus) — ļoti īpatnēja īsto varžu (Ranidae) dzimtas varde. Pārošanās periodā tēviņiem uz sāniem un gūžām attīstās gari matveida sūceklīši, kas atgādina bārkstis («mati»). Liekas, tie kalpo kā papildu elpošanas orgāns.
Olēdēja čūska (Dasypeltis scabra) — neliela (līdz 1 m gara) čūska, izplatīta Āfrikā. Tā kā šis rāpulis pārtiek tikai no olām, zobi stipri reducēti.
Piešainās vardes (Xenopus ģints) pieskaitāmas Pipidae dzimtai. Nosaukums «vardes» ir tikai nosacīts apzīmējums, sistemātiski šie abinieki stāv tālu no vardēm (kā arī no krupjiem). Dzīvo tikai ūdenī un ir izplatītas vienīgi Āfrikā. Otra šīs dzimtas pārstāve, kas minēta tekstā, — pipa (Pipa pipa) — mīt Dienvidamerikā (Gvajānā). Par tās vairošanās īpatnībām tiek rakstīts visās zooloģijas mācību grāmatās.
Ragainā varde jeb itānija (Ceratophrys cornuta) — ļoti liela (līdz 20 cm gara) spilgtas krāsas varde ar īpatnējiem izaugumiem virs acīm. Mīt Dienvidamerikas tropiskajos apgabalos. Pārtiek no vardēm, sīkiem grauzējiem un putniem.
Scinku ķirzakas (Scincus, Eumeces un Mabuija ģinšu pārstāves) — īpatnējas ļoti skaistas ķirzakas ar pilnīgi gludām, spīdīgām zvīņām, īsām kājām un garu asti. Kakla iežņauga gandrīz nav samanāma. Ķirzakas dzīvo vai nu smiltīs, kur viegli var ierakties un spēj smilšu slānī pat pārvietoties, vai starp akmeņiem. Dažas sugas dzīvo uz koku mizas. Tekstā minētas meža scinku ķirzakas un Fernanda scinku ķirzakas.
Somainās vardes (Nototrema) — ļoti interesanta Dienvidamerikas koku varžu ģints. Vardēm uz muguras zem ādas attīstās īpašs maiss. Sugām N. pagmala un N. marsupiata ikri attīstās somā līdz kurkuļa stadijai; kurkuļi pēc tam izlien un dzīvo ūdenī. Sugai N. oviferum (šīm vardēm ir lielāki ikri) visa metamorfoze notiek somā.
Spļaujošā kobra (Naja nigricollis). Par spļaujošajām kobrām ir daudz rakstīts, tomēr «spļāviena» mehānisms noskaidrots tikai pēdējā laikā. Uzskatīja, ka čūska ar spēku izelpo gaisu, kas, ejot cauri zobiem, satver indes pilienus. īstenībā ir citādi. Indes kanāls, kas atrodas zobā, spļaujošajai kobrai atveras nevis uz apakšu, bet gan uz priekšu. Spēji savelkot deniņu muskuļus, čūska var radīt indes dziedzeros līdz 1,5 atmosfēras lielu spiedienu, un tad inde tiek izšļākta kā divas tievas strūkliņas, kas pusmetra attālumā saplūst vienā. Sinī brīdī čūskai rīkle noslēgta. Ar šāda «šāviena» palīdzību kobra trāpa- pretiniekam acīs apmēram no divu metru attāluma. Bez minētās melnkakla kobras (Naja nigricollis) «šaut» ar indi spēj arī apkakles kobra (Haemachatus haemacha- tus), kas izplatīta Dienvidāfrikā, un viena no Indijas briļļu čūsku pasugām (Naja naja sputatrix).
Tegueksīni (Tupinambis teguixin) — lieli (līdz 1,5 m gari) rāpuļi, kas pieder pie Amerikas varānu dzimtas. Sastopami Dienvidamerikā un Kārību jūras salās. Mīt mežainos un krūmainos apvidos. Pārtiek no pelēm, vardēm, prāvākiem kukaiņiem un putnu mazu|iem. Olas dēj termītu mājok|os. Vietējie iedzīvotāji teguek- sīnu gaļu lieto uzturā.
Zaļā odze (Causus resimus) — neliela čūska, izplatīta Centrālajā Āfrikā, pārtiek no vardēm un krupjiem. Dzīvo mitrās pļavās netālu no ūdens. Indīga, bet cilvēkus sakož ļoti reti.
Kukaiņi
Goliātvabole — vislielākā vabole, mīt Ekvatoriālajā Āfrikā. Izmēru un skaistās melnbaltās .krāsas dēļ tā kļuvusi par kolekcionāru visvēlamāko ieguvumu. Sī «uzmanība» dārgi maksājusi vabolēm •— tās gandrīz pilnīgi iznīcinātas un pašreiz atrodas sevišķā likuma aizsardzībā.
SATURS
ZVĒRUDĀRZS MANĀ BAGĀŽĀ
Daži vārdi ievadam .
Pirmā d a ļ a. CEĻĀ
Pirmā nodaļa. Stūrgalvīgais pitons … 12
Otrā nodaļa. Plikgalvainie putni …. 30
Otrā dala. ATKAL BAFUTA
Treša nodala. Fona zvēri
Ceturtā nodaļa. Zvēri kastēs 77
Piektā nodala. Dzīvnieki — kinozvaigznes . . 91
Sestā nodaļa. Zvēri ar cilvēka rokām . . . 103
Trešā d a ļ a. CEĻĀ UZ PIEKRASTI UN CEĻĀ UZ ZVĒRUDĀRZU
Septitā nodaļa. Zooloģiskais dārzs mūsu bagāžā 124
Astotā nodaļa. Zooloģiskais dārzs pilsētas nomalē
Noslēgums 154
Pēcvārds Dž. Darela grāmatas «Zvērudārzs
manā bagāžā» krievu izdevumam . . . 294
Pielikums 299
DĀRGIE LASĪTĀJI! Jūs droši vien būsiet jau iepazinuši izdevniecības «Zinātne» aizsākto sēriju «APVĀRSNIS». Sīs sērijas grāmatas aizved jūs tālos kontinentos un dzijās jūrās, plašajā kosmosā un šaurajā mikropasaulē, stāsta par ceļojumiem, dzīvniekiem, dabu, sniedz interesantas zinātņu atziņas.
Sērija iznākušās šadas grāmatas:
Dž. K o r b e t a «Kumaonas. cilvēkēdāji»,
V. Obručeva «Saņņikova Zeme»,
B. un M. G r ž i m e k u «Serengeti nedrīkst mirt»,
S. Auerbahas «Ģenētika»,
A. Černova «Horno aquaticus»,
V. Kuzmiščeva «Maiju priesteru noslēpums»,
Z. Kosidovska «Kad saule bija dievs»,
to turpinās:
M. M a r ē «Septiņi vīri pingvīnu vidū», F. M o u a t a «Nevainojiet'vilkus», Dž. Adamsones «Dzimusi brīvībai», U. M a 1 v i h i 1 a «Kalahari smiltis», E. HerLngas «Faraona tēlnieks», A. A z i m o v a «Visums», V. L e v i «Es un mēs».