Выбрать главу

Kādu rītu Darels bez jebkāda redzama iemesla pēkšņi ieteicās:

-    Varbūt tev vajadzētu apgriezt matus? Man apnikusi tava Centrāleiropas bēgles frizūra, - un, pirms es paspēju ko iesākt, viņš kopā ar Margo iestiepa mani vannas istabā un, vicinā­dams šķēres, metās uzbrukumā manām viļņotajām cirtām, pilnīgi neņēma vērā manus protestus un neļāva man ieskatīties spogulī. Viņi cirpa un cirpa, kamēr es sāku justies plikpau­raina. Kad abi beidzot bija ar savu rokudarbu apmierināti, viņi ļāva man paskatīties spogulī. Man par lielu pārsteigumu, re­zultāts bija gluži pieņemams, un manu īso griezumu vēlāk ļoti populāru padarīja Odrija Hepberna filmā Sabrīna Fair. Kopš tā laika daudzi centušies mani pierunāt, lai atkal ataudzēju ga­rus matus, bet Darels to nepieļāva, un es pati, aplūkodama vecas fotogrāfijas, nevaru teikt, ka pārmetu viņam.

-    Tu taču saproti, ka Larijam daudzi darbi tikuši atmesti at­pakaļ, tāpēc nesaceries par daudz no vienas mazas uzstāšanās, - tas bija viss, ar ko dārgais laulenis mani mierināja.

Un tad beidzot pienāca atbilde: nevis strups atteikums, bet gan ārkārtīgi apburoša vēstule no Redlija kunga, kurš lūdza Džeriju piezvanīt un aprunāties par viņa radiolasljumu. Mēs steigšus metāmies uz Leslija māju parādīt visiem vēstuli un ari izmantot telefonu. Mēs tikko spējām noticēt - BBC ne tikai ļoti patika stāsts, bet darbinieki arī vēlējās to pavisam drīz pa­laist ēterā un gribēja, lai Džerijs pats to nolasītu.

Raidījumam bija lieli panākumi. Ikviens apgalvoja Džerijam, ka viņš ir dzimis radio stāstnieks, un Radio lasījumu nodaļa vienmēr ar prieku pieņems vēl citus stāstus, ja tie ari turpmāk būs tik labi. Tomēr vēl vairāk mani iepriecināja čeks par piecpa­dsmit mārciņām. Šis fakts beidzot pārliecināja Darelu, ka Larija ierosinājumam varbūt ir kāda jēga un ka viņam vajadzētu pa­mēģināt uzrakstīt grāmatu par savu pirmo ceļojumu uz Āfriku. Džerijs jau bija izdomājis piemērotu nosaukumu - "Pārpildītais šķirsts" - un nu vajadzēja tikai to nožēlojamo gabalu uzrakstīt.

Ar to bridi mūsu dzīve kļuva stipri atšķirīga. Darels atklāja, ka vieglāk ir rakstīt pa naktīm, kad neviens viņu netraucē, tā­pēc nolēma kļūt par nakts radījumu. Tas padarīja mūsu attie­cības visai saspringtas. Mūsu dzīves telpa bija ļoti maza, man bija ārkārtīgi trausls miegs, un es trūkos augšā no vismazākā troksnīša, taču nauda bija vajadzīga, tāpēc nācās pielāgoties. Tieši tajā brīdī, kad mūsu līdzekļi bija praktiski izsīkuši un nā­cās atteikties no īrētās rakstāmmašīnas, palīgā nāca dārgumiņš Džeks un aizdeva savu portatīvo rakstāmiekārtu, līdz episkais darbs būs pabeigts. Šī rakstāmmašīna grabēja ievērojami klu­sāk nekā mūsu īrētā, tāpēc es biju Džekam divkārt pateicīga.

Darels pie savas grāmatas strādāja tā, kā es vēl nekad nebiju viņu redzējusi strādājam; katru rītu mani gaidīja vesela kaudze lappušu, ko lasīt un labot, un grāmata pamazām sāka veidoties. Mēs abi bijām sajūsmināti un aizrāvušies ar darāmo, un atkal es atklāju, ka stāsts pilnībā piesaistījis manu uzmanību - tas bija pārsteidzoši, jo grāmatas par dzīvniekiem un ceļojumiem allaž tiku ienīduši; šī bija pilnīgi atšķirīga no jebkuras iepriekš lasītās, un mani pārņēma doma, ka tā mums varētu ienest ve­selu kaudzi naudas. Rakstīšana turpinājās vēl, vēl un vēl, un tā vien likās, ka Džerijs mēģina uzrakstīt "Vējiem līdzi".

-    Cik vārdiem grāmatā jābūt, Džerij? - es kādu rītu vaicāju.

-    Nu, domāju, kādiem sešdesmit tūkstošiem.

-    Varbūt man vajadzētu sākt tos skaitīt kopā?

-    Dari tā, ja vēlies.

-     Džerij, - es vēlāk paziņoju, - labāk met drīz mieru, tu jau esi uzrakstījis sešdesmit piecus tūkstošus vārdu.

-    Pavisam labi, - Darels atteica, - pēdējo nodaļu tu dabūsi rīt no rīta.

Nākamais darbs bija sašūt visas lappuses kopā starp divām cieta kartona loksnēm un uzrakstīt virsū grāmatas nosau­kumu, Džerija vārdu un adresi, un vārdu skaitu, un satīt glītā sainītī. Paklausot Larija padomam, mēs manuskriptu kopā ar īsu paskaidrojumu nosūtījām Alanam Pringlam uz izdevnie­cību Fabers. Mēs pateicībā to uzticējām Viņas Majestātes pas­tam. Šie pūliņi bija mūs abus tik ļoti nogurdinājuši, ka vēlējā­mies vienīgi aizmigt un to visu aizmirst, turklāt Larijs bija mūs brīdinājis, ka paies vairākas nedēļas, pirms pienāks kādas ziņas no izdevējiem.

Apmēram tajā laikā parādījās divi darba piedāvājumi: Ugandas medību zvēru iecirknī un Hartumas pilsētas muzejā Sudānā. Lai gan manuskripts bija iesniegts, Džerijs devās uz abām darba intervijām, tomēr tūlīt noraidīja Sudānas piedāvā­jumu, jo vismaz divus gadus nevarētu ņemt mani līdzi. Toties darbs Ugandā bija pilnīgi citāds, un viņš bija cieši pārliecināts, ka to dabūs. Taču tad pie varas atgriezās konservatīvo valdība un izsludināja taupības režīmu, un vārda tiešā nozīmē vienas dienas laikā Džerija darba postenis tika likvidēts. Viņš bija ne­ganti noskaities, tomēr es dzīvespriecīgi aizrādīju, ka viņš diezin vai joprojām vēlēsies strādāt par mežsargu kaut kur Ugandā, ja izrādīsies, ka kļuvis par sekmīgu rakstnieku.

-    Par to nav runa, - Džerijs ietiepās. - Dievs vien zina, vai to grāmatu jelkad vispār pieņems, un pat veiksmes gadījumā tā

mums varbūt ienesīs tikai dažas mārciņas.

-    To mēs vēl redzēsim, - es paļāvīgi teicu.

Pēc mēneša no Fabers pienāca vēstule; tajā bija teikts, ka iz­devniecībai manuskripts ļoti patīkot, - vai Džerijs varētu aizbraukt uz Londonu un par to aprunāties? To izdarīt nebija viegli, jo jau atkal nomāca naudas trūkums. Džerijam nebija eksotisko dzīvnieku fotogrāfiju, ko pievienot grāmatai kā ilus­trācijas, tāpēc šis jautājums bija grūti izlemjams. Visbeidzot Fabers apsolīja pasūtīt zīmējumus kādam šveiciešu mākslinie­kam un par tiem samaksāt, un sešas nedēļas pēc manuskripta saņemšanas izdevniecība bija apņēmusies segt izmaksas par iz­došanu atsevišķās burtnīcās, tulkošanas tiesībām utt., samak­sāt mums avansā simt mārciņu: pusi, parakstot līgumu, un otru pusi - pēc trim mēnešiem. Bija 1952. gada aprīlis.