Mani šis fakts stipri satrauca, jo jutu, ka šādā veidā pavisam viegli varu pārlieku aizrauties - tā nebija laba doma, jo man ikkatru mirkli nācās veltīt mūzikai. Jutos atvieglota, ka turpmākos sešus mēnešus, kamēr viņš uzturējās Britu Gviānā, mēs ne- sazinājāmies, kaut arī bijām sirsnīgi nosolījušies viens otram rakstīt. Es čakli apguvu dziedāšanas iemaņas publikas priekšā un, jāatzīst, biju pārāk nodevusies šai nodarbei, lai vispār prātotu, ko tobrīd dara Džerijs.
Tādējādi jutos stipri satriekta, kad kādā maija pēcpusdienā ieraudzīju viņu sēžam mūsu viesistabā, ārkārtīgi labā un (pat manā žultainajā vērtējumā jāatzīst) pievilcīgā izskatā. Viņš aši paskaidroja, kāpēc atkal atrodas Mančestrā. Viņš bija atgriezies Lielbritānijā ar lielāko savāktās kolekcijas daļu, izmitinājis dzīvniekus vietējā zoodārzā un nu vēlējās pēc iespējas ātrāk izdalīt tos pa mājvietām un aizsūtīt naudu savam partnerim, kurš joprojām atradās Gviānā, lai varētu atvest arī pārējos dzīvniekus. Protams, viņš atkal izspieda no manas pamātes atļauju apmesties pie mums; tā bija prātīga doma, jo viņš augām dienām un naktīm bija pie saviem dzīvniekiem, tīrīja būrus, baroja un aprūpēja tos, un uzskatīt šādu cilvēku par viesnīcas iemītnieku jebkuram liktos neērti.
Mani šausmināja izredzes tik ilgi uzturēties Darela satraucošajā ietekmē, jo vairāk nekā jebkad biju apņēmusies izturēties noraidoši. Drīz vien viņš uzsāka pārdomātu kampaņu manas pretestības sagraušanai. Viņš vaicāja, vai es būtu ar mieru viņam palīdzēt sagatavot dzīvnieku sarakstus, ko izsūtīt uz dažādiem zoodārziem. Sarakstus vajadzēja pārrakstīt ar rakstāmmašīnu, man savukārt bija brīvi pieejama tēvam piederošā rakstāmmašīna, un Darels bija iedomājies, ka labāk ar pārrakstīšanu nodarboties man, nekā viņam pašam lūgt tēvam atļauju izmantot šo ārkārtīgi vērtīgo iekārtu. Es iedomājos, ka tas varētu paātrināt viņa aizbraukšanu un ļautu man nodoties savam īstajam uzdevumam, tāpēc sāku šo gigantisko darbu. Nekad nebiju zinājusi, ka pasaulē ir tik daudz dažādu putnu un zvēru. Kas gan bija makao, un kā var eksistēt tāda kombinācija kā vāverpēr- tiķis? Kas, debesu vārdā, bija milzu skudrulācis? Es apbēru Dže- riju ar nebeidzamu jautājumu virknēm, un viņš pacietīgi centās man visu izskaidrot.
- Paklau, tā nekas nesanāks, tev vienkārši jāatnāk man līdzi uz zoodārzu un pašai jāapskata dzīvnieki, - viņš ierosināja.
Šāda doma man nepavisam nepatika, jo man bija ļoti stingri ētiskas dabas iebildumi pret savvaļas dzīvnieku turēšanu būros, turklāt visi zoodārzi, kurus agrāk tiku apmeklējusi, bija šausmīgi, smirdīgi ūķi, kādos es neiedomātos turēt pat beigtu kaķi. Savādi, bet Džerijs necentās mani pierunāt un neuzstāja, lai nākamajā rītā eju kopā ar viņu uz zoodārzu. Toties viņš centās man izskaidrot pareizi vadīta zoodārza īsto sūtību, to, cik svarīgi esot saglabāt brīvo dabu nākamajām paaudzēm, ņemot vērā cilvēku skaita palielināšanos un civilizācijas izplatību.
Viņš skaidroja, ka galu galā, cilvēkiem sarodoties aizvien vairāk un pamazām ielaužoties savvaļas radījumu dabiskajā vidē, zoodārzi kļūs par to pēdējo patvērumu. Viņš pastāstīja, kā centrālajā Āfrikā, aplam organizētas cece mušu apkarošanas kampaņas laikā, tikuši apšauti veseli bari lielo savvaļas zvēru. Vēl citur tika būvēti aizsprosti un appludinātas plašas teritorijas, kurās pirms tam dzīvojuši un barojušies daudzi savvaļas dzīvnieki. Cilvēku interesēm saduroties ar šo dzīvnieku interesēm, dzīvniekiem neizbēgami nebija izredžu uzvarēt. Viņa karstākā vēlēšanās bija izveidot speciālu zoodārzu, kurā turēt un pavairot dažus no šiem dzīvniekiem - cerībā, ka tie pilnībā neizmirs, un īpaši kaismīgi viņš izteica uzskatu, ka visiem zoodārziem jāpārstāj būt par vienkāršām izklaides vietām un jākļūst par īstām zinātniskām iestādēm, kurās vissvarīgākais ir dzīvnieku labklājība.
Tādā garā viņš runāja visu ceļu līdz zoodārzam, un, pirms es paguvu atjēgties, mēs jau bijām iegājuši lielā koka ēkā, kuru pieskandināja dzīvnieku tarkšķi un spiedzieni. Es tūlīt pat ievēroju, ka te nevalda smaka, kas domās parasti saistījās ar zoodārziem. Tās vietā apkārt jaudās tīkamais salmu, pārtikas un dzīvnieku silto ķermeņu aromāts. Taču vislielāko iespaidu uz mani atstāja Džerija attiecības ar visiem šiem radījumiem. Pēkšņi šis šķietami aprobežotais jaunais cilvēks pavisam pārvērtās. Biklums pagaisa, viņš svinīgi pastaigājās šurpu turpu gar būru rindām, cienāja ikkatru dzīvnieku ar gardiem kumosiem un sarunājās ar to. Viņš tos patiesi mīlēja, un arī dzīvnieki dīvainā veidā mīlēja viņu [6] un izrādīja nepārprotamu uzticību. Tie spiedza kā mazi bērni, cenzdamies pievērst viņa uzmanību, vai arī dedzīgi lēkāja pa saviem būriem, lai taptu pamanīti. Es lēni sekoju Džerijam starp būru rindām, kautrīgi ielūkojos katrā būrī, un šie jaukie radījumi mani stipri aizkustināja. Slaidais milzu skudrulācis, kas izskatījās gluži kā pārmoderns automobilis, uzmanīgi piegāja pie sava mājokļa priekšējās sienas, lai tiktu pie glāstiem; daudzkrāsainie makao dažādās toņkārtās klaigāja "Robert!"; burvīgie mazie vāverpērtiķīši sēdēja kā klauni, piešķiebuši galvu sānis. Visi šie dzīvnieki kādā īpašā veidā neapšaubāmi zināja, ka uz viņiem skatās, tomēr nelikās ņemam ļaunā manu klātbūtni - gandrīz vai šķita, ka viņi mani pieņem.