- Hjū, šī vieta ir brīnišķīga, - Džerijs teica.
- Jā, domāju, ka šī ir viena no skaistākajām muižām šajā salā, - mūsu namatēvs piekrita. Darels paskatījās uz mani un pasmējās.
- Vai šeit nevarētu iekārtot jauku zoodārzu?
- Jā, noteikti, - es piebildu.
- Vai jūs runājat nopietni? - Hjū apvaicājās.
- Es nopietni domāju, ka šī vieta ir teicama zoodārza ierīkošanai, bet jums šāda doma noteikti nepatiktu.
- Patiktu gan, mīļo zēn, jo esmu secinājis, ka šīs vietas uzturēšana man izmaksā mazliet par dārgu, un arī mana sieva labprāt vēlētos pārcelties atpakaļ uz Angliju.
- Bet, Hjū, es nekādā gadījumā nevarēšu atļauties to nopirkt!
- Nē, nē, protams, toties es biju domājis jums to iznomāt. Iesim iekšā, iedzersim un parunāsim.
Un tā mēs gandrīz vai pēdējā mirklī atguvām savus dzīvniekus. Peintonas zoodārzs ārkārtīgi laipni piekrita tos paturēt pie sevis, kamēr mūsu zoodārzs būs sagatavots. Hjū Freizers apsolīja visu nokārtot ar Džērsijas varas iestādēm, jo mums līdz braukšanai uz Argentīnu bija atlicis vairs tikai mēnesis.
Pāris dienas vēlāk mēs vēlreiz aizbraucām uz Džērsiju, lai satiktos ar senatoru Kričevski, kas tolaik tur bija galvenais tūrisma pārzinis; viņš gan mūs, gan pašu zoodārza ideju uzņēma ar milzīgu entuziasmu un apsolīja palīdzēt, cik būs viņa spēkos. Arī pārējie satiktie varas vīri bija tikpat pretimnākoši un saprata nepieciešamību visas formalitātes nokārtot tādā steigā. Hjū Freizera advokāts noteica piemērotu nomas maksu, un nomas līgums tika parakstīts patiešām divdesmit četras stundas, pirms mēs Plimutā sēdāmies kuģī. Džerijs paguva arī satikties ar savu kādreizējo partneri, kurš piekrita pārvaldīt īpašumu un vadīt zoodārza veidošanu.
- Man tik ļoti gribētos palikt Džērsijā un pašam ierīkot zoodārzu, - Džerijs domīgi noteica, vērodams attālināmies Plimu- tas krastus.
- Es saprotu, bet tavai dzīvei jāturpinās, tu to labi zini - īpaši tagad, kad esi ieķīlājis savu nākotni šā zoodārza vārdā. Lai kā būtu, tev būs lemts prieks vest dzīvniekus uz savu paša zoodārzu, un to noteikti ir lieliski apzināties.
6. nodala
Bija tik lieliski no jauna atrasties Buenosairesā, redzēt džaka- randas un bugenvilijus pilnos ziedos, kaut arī gāza lietus. Tonakt nebija iespējams izdabūt visu mūsu bagāžu cauri muitai, tāpēc tika nolemts savākt iespējami daudz mantu un pēc pārējā atgriezties nākamajā dienā. Bebita bija sarunājusi mums istabu tajā pašā vecajā viesnīcā un tur mūs arī sagaidīja. Visi šķita priecājamies par mūsu ierašanos, pat viesnīcnieks un viņa komanda.
Arī šajā ceļojumā kopā ar mums bija Sofija; turklāt mēs bijām paņēmuši līdzi arī Darela kundzi, jo viņas veselība nebija laba un ārsts bija ieteicis jūras ceļojumu, kas varētu viņu sagatavot gaidāmajai ziemai. Kā jau paredzams, gan viņa, gan Sofija iemīlēja Buenosairesu. Bebita mūs visus šokēja ar savu atzīšanos, ka tobrīd grasījusies uz visiem laikiem pamest Argentīnu un pārcelties uz dzīvi Ņujorkā, bet, saņēmusi vēstuli par mūsu ierašanos, savu pārcelšanos uz nedēļu atlikusi, lai varētu pārliecināties, ka mēs labi iekārtosimies. Šāds žests bija Bebitai raksturīgs, bet doma par drīzo šķiršanos mūs visus ļoti skumdināja.
Kad bijām atguvušies no ierašanās un sekām, ko radīja satikšanās ar vecajiem draugiem, Džerijs un Rafaels steidzās uz ostu pēc mūsu atlikušā ekipējuma un lendrovera, un tad nu sākās flirts ar Argentīnas muitu. Mūsu pirmais ceļojums uz
Argentīnu sakrita ar Perona valdīšanas laiku; viņš bija devis oficiālu svētību uzņēmējdarbībai un atcēlis visus aizliegumus, tādējādi likvidēdams visas ar iebraukšanu saistītās problēmas un padarīdams iekļūšanu valstī ārkārtīgi vieglu. Taču šo četru gadu laikā Perons bija gāzts, tā vietā nākusi demokrātiskāk noskaņota valdība, un rezultātā neviens nebija gatavs uzņemties atbildību par mūsu pašu vai mūsu bagāžas brīvu iekļūšanu valsti. Ierēdņi sacēla pilnīgi neticamu traci par tik neprātīgi vērtīgām mantām kā vecas drēbes un lietots brezents. Muitnieki bez iebildumiem atļāva ievest mūsu kameras, pusi filmu un lendroveru, bet kaut kādu iemeslu dēļ paturēja mūsu treileru, dzīvnieku vākšanas ekipējumu un atlikušās filmas. Lai beidzot dabūtu visu atpakaļ, mums veselu mēnesi nācās strīdēties, glaimot un katru dienu apmeklēt muitu. Situācija bija pārlieku smieklīga, jo Argentīnas vēstniecība Londonā mums bija de- , vusi oficiālu svētību, tāpat kā iepriekšējā brauciena laikā, turklāt apgādājusi ar visiem iespējamajiem oficiālas zinātniskas ekspedīcijas dokumentiem, taču Argentīnā tas nevienu neinteresēja. Es, par laimi, cīniņos ar muitu nepiedalījos. Doties uz turieni un vadīt uzbrukumus nācās Darelam; kā man stāstīja viņa nelaimīgie līdzbiedri, Darela anglosakšu raksturs esot krietni nācis gaismā, turklāt šķitis, ka visu muitas namu savā varā pārņēmusi Garsijas dzimta.
Gaidīdami, kad jau desmitais Garsijas kungs pieņems lēmumu, vai atļaut mums saņemt pārējo daļu mantu, mēs klīdām apkārt pa Buenosairesu.
- Mums steidzami vajadzīgs lendrovera šoferis, - Darels kādu rītu teica, - es negrasos riskēt ar dzīvību, šādā vietā braukdams pats. Jūs, argentīnieši, esat īsti braukšanas maniaki.
Tādā veidā mūsu dzīvē ienāca Hosefina. Viņa bija maza dā- miņa ar biezu, kastaņbrūnu cirtu ērkuli un milzīgām, brūnām acīm, savukārt žilbinošais smaids nodrošināja viņai labu tiesu