Mūsu naudas maks, kā parasti, bija gandrīz tukšs, tāpēc Darels beidzot no jauna ķērās pie rakstīšanas un pēc nebeidzamas cīņas un maniem uzmudinājumiem pabeidza "Zoodārzu manā bagāžā", kurā tika stāstīts par viesošanos pie Bafutas Fona un par ierašanos Džērsijā.
Džerijam tagad bija pilnīgi skaidrs, ka zoodārza attīstīšanai būs vajadzīgi vēl lielāki līdzekļi. Šī vieta joprojām bija samērā maz pazīstama, īpaši tūrisma kompānijām, tāpēc tika pieņemts lēmums vērsties pie bankas ar lūgumu palielināt mūsu kredītu vēl par desmit tūkstošiem mārciņu; rezultātā mūsu parāds sasniedza praktiski neuzveicamu summu - divdesmit tūkstošus. Hārts Deiviss vēlreiz nāca mums palīgā un apsolīja dot bankai galvojumu par šiem desmit tūkstošiem. Man tas ļoti nepatika, jo pat ne sīkumu nevēlējos pirkt uz parāda, un raizes par parāda atdošanu neļāva man naktīs gulēt. Es nespēju iedomāties, ka zoodārzs jelkad varētu kļūt ienesīgs, tātad visa atbildība pilnībā gulsies uz mūsu pleciem - jau no paša sākuma bijām vienojušies, ka būsim šeit tikai goda amatos un par atlīdzību saņemsim vienīgi dzīvokli. Daudzi draugi uzskatīja mūs par jukušiem, taču Darels bija stingri pārliecināts, ka zoodārzam nav jāuzņemas lieka finanšu nasta un jāmaksā mums alga. Viņš vēlējās vienīgi to, lai zoodārzs kļūtu maksātspējīgs un varētu pats sevi apgādāt; viņš vēlējās, lai nenāktos nodarboties ar saimnieciskiem jautājumiem, bet gan varētu pilnībā nodoties savam darbam, kas savukārt rezultātā reklamētu pašu zoodārzu un tā mērķus.
Tolaik Džerijs tūlīt pēc "Zoodārza manā bagāžā" sarakstīja ari "Noslēpumaino trokšņu zemi" - stāstu par mūsu ceļojumu uz Argentīnu. Abām grāmatām sekoja vairāki raksti laikrakstam The Observer, nedēļas lappuse bērnu žurnālam un divas bērnu grāmatas: "Zoodārzs uz salas" (sadarbībā ar lielisko fotogrāfu Sušicki) un "Ieskats zoodārzā", rokasgrāmata jaunajiem zoodārzu apmeklētājiem. Pieskaitot ari uzstāšanos radio un BBC televīzijā, rezultāts nekādā gadījumā nevarētu tikt vērtēts kā maznozīmīgs.
Es vēl palielināju Džerija raizes, nonākdama slimnīcā un zaudēdama pusi savu iekšējo orgānu. Viņa māte vēlāk stāstīja, ka Darels no raizēm cietis daudz vairāk nekā es pati no operācijas.* Kad es pēc desmit dienām iznācu brīvībā, viņš vēl piecas nedēļas apņēmīgi tēloja slimnieku kopēju, savukārt es nācu pie atziņas, ka nepavisam nevēlos atteikties no invalīdes privileģētā statusa, - es šo laiku lieliski izbaudīju, mani "appuišoja" no visām pusēm, un man atlika vien lasīt grāmatas, klausīties plates un ļauties mūžam mīlošā vīra aprūpei. Būšanu par invalīdu es varētu ieteikt kā profesiju. [39]
Pēc tam mēs vēlreiz mēģinājām iekarot televīziju, jo mūsu tuvs draugs, BBC producents, ierosināja Džerijam veidot programmas bērniem par dažādiem dzīvniekiem. Šim projektam bija nepieciešama ilgstoša sagatavošana, turklāt studijā vajadzēja nogādāt lielu skaitu zvēru. Kā lai tos tur nodemonstrē bez režģu, stiepļu un stikla sienu palīdzības? Darelam itin labi patika šādas problēmas, un drīz vien viņš dedzīgi nodevās raidījumu plānošanai un kārtošanai. Visu sēriju galu galā nosauca par "Zoodārzu kabatā". Viss bija noorganizēts kā militāra operācija, cilvēki Bristolē darīja visu, ko tiem pavēlēja, pat sagādāja Lielbritānijas Apvienoto aviolīniju transporta lidmašīnu, lai nogādātu vietā ar dzīvniekiem līdz malām piebāzto mūsu lendroveru un veselu kravu ar būriem. Šī krava tika ar lidmašīnu aizvesta uz Bornmutu un tad BBC kravas mašīrlā - uz Bristoles televīzijas studiju, kurā vajadzēja notikt programmu ierakstam. Lielākā ģērbistaba tika iekārtota dzīvnieku vajadzībām, bet lielākā studija - piekrauta ar statņiem un īpatnējām konstrukcijām, kurās vajadzēja izvietot dzīvniekus. Kaut arī viss pasākums mūs pamatīgi nogurdināja, laikam gan neviens nebūtu bijis ar mieru no tā visa atteikties. [40] Vēl nekad dzīvajā ēterā nebija rādīti vienpadsmit primātu kārtas pārstāvji, un, spriežot pēc notikušā, nekas tāds nekad vairs neatkārtosies. Katram vajadzēja izrādīt savu atjautību, lai šos radījumus nemitīgi ar kaut ko nodarbinātu un tie nesāktu rāpties lejā pa sastatnēm vai nozust takelāžā augstu pie studijas griestiem, tomēr kaut kādā brīnumainā kārtā visi tika ar uzdevumiem galā. Jaunajai gorillai N'Pongo bija atvēlēta personīgā ģērbistaba, viņa tajā, kā parasti, uzvedās teicami un šķita lieliski saprotam visa pasākuma nozīmīgumu. Pretēji Sārai Hagersakai,
N'Pongo nepavisam nebija temperamentīga būtne un visu notiekošo uztvēra pilnīgi normāli. Studijā nogādātie dzīvnieki ' bija diezgan netradicionāli un neparasti, un ari šoreiz publika tos uztvēra ar dalītām jūtām. [41] Tomēr daudzās saņemtās vēstules skaidri liecināja, ka lielākajai daļai skatītāju raidījumi patikuši, likušies interesanti un informatīvi, kaut arī kāds sašutis kungs protestēja, ka nekādā gadījumā neesot rados ar mērkaķi, un pārmeta, ka esam uzdrošinājušies kaut ko tādu apgalvot.
Mums bieži jautā, vai atbildam uz visām lasītāju un skatītāju vēstulēm. Tā kā mūsu dzīve ir atkarīga no publikas labvēlības, pērkot grāmatas vai skatoties televīzijas raidījumus, būtu gaužām muļķīgi un nepieklājīgi neatbildēt uz saņemtajām vēstulēm, kaut arī reizēm to ir grūti izdarīt. Pret apvainojošām vēstulēm centāmies izturēties pēc iespējas taktiski un iecietīgi, toties dīvainas un neparakstītas vēstules noteikti nonāca tur, kur tām īstā vieta, - ugunī. Grāmatas mums sagādājušas draugus visā pasaulē. Šie daudzie draugi mums katru gadu sūta brīnišķīgus apsveikumus Ziemassvētkos, un mēs bieži ar vimern satiekamies, kad viesojamies to zemēs.