Darels nepārkāpa vienošanos un nākamo divu dienu laikā pat nepieminēja precēšanos. Kad pamiers beidzās, mēs nolēmām kopīgi aiziet uz kino un paēst vakariņas, tādējādi līdz mājās nākšanas brīdim abi bijām krietni pacilātā omā. Bija jau pavisam vēls un visi citi devušies gulēt, tāpēc dzīvojamā istaba piederēja mums abiem vien. Mēs vienkārši sēdējām siltumā un sarunājāmies par visu ko, izņemot precēšanos. Pēkšņi es jutos pagalam nogurusi un šausmās secināju, ka ir jau pieci no rīta. Trakajā steigā, lai tiktu laukā pa durvīm, mēs abi tajās iesprūdām, un, kamēr pūlējāmies atbrīvoties, Džerijs pavisam klusi vaicāja:
- Nu, vai tu precēsies ar mani? [14]
Tā kā šajā rīta stundā mans pretestības līmenis vienmēr ir viszemākais, es teicu - "jā, protams" - un ar to visi uztraukumi bija galā.
Beidzot es biju pieņēmusi lēmumu un nu neļāvu domās ielauzties šaubām. Mūsu laulība nepārprotami būs ļoti veiksmīga, tādēļ visi šķietamie šķēršļi pazudīs. Mani nepavisam neatturēja fakts, ka tobrīd mums piederēja tik tikko četrdesmit mārciņas, lai segtu apprecēšanās izdevumus. Mēs rūpīgi visu izplānojām. īpašā atļauja maksās kādas trīs mārciņas; tad vēl vajadzīgas vilciena biļetes līdz Bornmutai, šādi tādi izdevumi taksim, bagāžas pārvešanai un laulību gredzenam - jā, pietiks atlikulikām. Dabiski, tādas lietas kā saderināšanās gredzens vai medusmēnesis nemaz netika pieminētas, un tas mūs pat neuztrauca - galu galā galvenais bija apprecēties.
Mana tēva atgriešanās laiks nenovēršami tuvojās, tāpēc mēs nolēmām bēgt uz Bornmutu un apprecēties tur. Pati dzīvošana vien Bornmutā būtu gluži kā medusmēnesis. [15]
Arodbiedrību darbība mani nekad nav īsti interesējusi, taču dzelzceļa darbinieku streika draudi rosināja mūs paātrināt aizbraukšanu. Nākamās divdesmit četras stundas mēs drudžaini stūķējām tējas kastēs un visos citos daudzmaz piemērotos iesaiņojumos manas mantas - grāmatas, notis, ierakstus -, kā arī tos krāmus, [16] ko Džerijs bija pamanījies sakrāt. Kad bijām ar darbiem pusē, es sāku šaubīties, vai vispār tiksim prom. Bijām pasūtījuši divus taksometrus nākamās dienas rītausmā un lūdzām dievu, kaut varētu sastūķēt tajos visas mantas. Par spīti milzīgajai ceļasomu, kastu un čemodānu gūzmai, joprojām vajadzēja vēl kaut kur iesaiņot ļoti daudz mantu, tāpēc es izmisumā sāku darināt veselām kaudzēm brūna papīra saiņus; pēdējās mantas tika sasaiņotas trijos no rīta.
Visas šīs drudžainās darbošanās laikā mana pamāte satraucās aizvien vairāk un vairāk, jo viņai vienīgajai nāksies stāties pretī tēva dusmām, kad tas atgriezīsies.
- Neraizējies, es atstāju vēstuli un silti iesaku iedot to viņam, pirms vēl viņš atklājis manu nozušanu. Tādā kārtā, ja palaimēsies, tu varēsi novērst vētru.
Dabiski, īpaši atvieglota viņa nejutās.
- Tev vienkārši jānovēl visa vaina uz mani, - es apgalvoju ar aizceļojoša cilvēka pārliecību. - Pasaki, ka es iespītējos un tevi neklausīju. īpaši uzsver, kā tu centies mani pārliecināt, lai esmu prātīga un respektēju tēva viedokli. Pastāsti, kā tu lūdzies pagaidīt viņa atgriešanos, lai varu pati visu izstāstīt. - Mani pilnīgi neuztrauca, kā pamāte mani nomelnos. Zināju, ka laba nebūšu tik un tā. Atstāju visu pamātes ziņā.
Nespēju saprast, kā man pēc gandrīz trīs stundu ilgas gulēšanas izdevās tikt ārā no gultas, tomēr galu galā mēs iespiedā- mies gaidošajos taksometros un ceļojums varēja sākties. Rīts bija nožēlojams - pelēks, drūms un mitrs, galīgi nepiemērots līksmai bēgšanai, taču es biju pārāk nogurusi, lai uztrauktos par ko citu kā vien par tikšanu iekšā sasodītajā vilcienā.
Pēc ilgas blandīšanās pa staciju Džerijs beidzot noķēra vienu no izvairīgajiem radījumiem - nesēju. Viņš nebija ne jaunības spēka gados, ne īsti labā omā, tomēr beigu beigās parādījās ar ratiem un sakrāva tajos mūsu bagāžu, laipni apbrauca svarus un ripināja uz Londonas perona pusi. Mēs abi turējāmies aizmugurē, stiepdami papīra saiņus un vicinādami stāvlampu. Laikam izskatījāmies mazliet dīvaini šādā rīta stundā, jo tā vien likās, ka sacēlām nelielu sensāciju, streipuļodami šurpu turpu starp cienījama izskata biznesmeņiem.
Vecīgs uzraugs vēroja mūs tuvojamies pa peronu un norādīja nesējam, kur sakraut bagāžu. Kad bijām piebraukuši klāt, viņš sērīgi uz mums paskatījās.
- Vai jūs taisāties precēties? - viņš noprasīja.
- Jā, - es atteicu, pūlēdamās saturēt jūkošos saiņus.
- Nu ko, lai Dievs stāv klāt, - viņš teica un pavicināja ar karodziņu. [17]
2. nodala
Mūsu ierašanās Bornmutā tās pašas dienas pievakarē bija satraucoši atšķirīga no ceļojuma drūmā sākuma, un es jutos ārkārtīgi atvieglota, būdama kopā ar cilvēkiem, kuri sirsnīgi atbalstīja mūs un mūsu laulību. Visa ģimene bija sapulcējusies mūs sagaidīt un vai kūsāja no sajūsmas, sacenzdamies cits ar citu mūsu uzmanības piesaistīšanā. Darela kundze pastāstīja, ka tikko saņēmusi vēstuli no Larija - viņš strādāja diplomātiskajā dienestā Dienvidslāvijā - un dīvainā kārtā arī viņš šo afēru atbalstot. Šis fakts likās dodam zaļo gaismu pasākuma turpināšanai, kaut arī Margo iebilda, ka Larija viedoklim tik un tā neesot nozīmes; lai nu kā, bija patīkami saņemt ģimenes galvas atbalstu.