- Tā, mīļais, - Darela kundze pievērsās Džerijam, - kādas ir jūsu domas par kāzām?
- Nu, mēs ar Džekiju uzskatām, ka tām jānotiek pēc iespējas ātrāk - gadījumā, ja ierodas tētis ar bisi, - Džerijs atbildēja.
Tā nu nākamajā dienā tika izsludināta operācija "kāzas", un ģimenes locekļi tika izsūtīti pa visu Bornmutu dažādos uzdevumos. Mēs ar Džeriju uzmeklējām dzimtsarakstu nodaļu. Tur mūs izprašņāja burvīga sieviete, kura, par spīti dzimšanas apliecībai, nekādi negribēja ticēt, ka man jau ir divdesmit viens gads; galu galā ceremoniju tika nolikta uz divdesmit sesto februāri. Margareta pati sevi bija iecēlusi par virspavēlnieci un apsolījusi sagādāt ēdienus, arī kāzu torti, savukārt Darela kundze un Leslijs uzņēmās gādāt, lai būtu papilnam dzērienu. Kad paziņojām, ka kāzām jānotiek pēc trim dienām, dāmas, gluži pretēji mūsu iedomātajam, pārbijās. Kā gan tik īsā laikā visu varēs paspēt sagatavot, viņas vaidēja.
- Ak, neraizējieties, - Džerijs teica, - būs jau labi.
Nabaga Margo izmisumā metās prom no mājas, izrīkodama
sagaidīt viņu uz tēju pusčetros, jo viņai būšot nepieciešams atgūt spēkus pēc grūtās cīņas konditorejā. Kad ieradāmies restorānā, viņas, protams, tur vēl nebija, tomēr drīz vien Margo parādījās, starojoši smaidīdama, un pašapmierināti apsēdās.
- Kā klājās, Margo? - Džerijs vaicāja.
- Vajadzēja gan nopūlēties, - viņa atbildēja, - lai pierunātu to nožēlojamo konditoreju uzcept kādu kūku divdesmit četrās stundās.
- Nu, pastāsti jel, kas notika.
Viņa esot iegājusi konditorejā un smaidot pasūtījusi vien- kārtainu kāzu torti.
- Protams, kundze, uz kuru dienu?
- Uz pirmdienu, - Margo atbildējusi
- Ko? - pārdevēja noelsusies. - Tas nav iespējams!
- Saprotu, ka laika nav daudz, bet tās ir neparastas kāzas, ļoti romantiskas. Ziniet, viņi aizbēguši no mājām.
Šis paziņojums acīmredzami atstājis iespaidu, un drīz vien to zinājis ikviens visā konditorejā, un visi esot izrādījuši sajūsmu par sev piešķirto lomu romantiskajā lugā. "Cik jauki", "cik neparasti", "par tādām lietām parasti raksta avīzēs, bet nekad necerēju kaut ko tādu piedzīvot tepat mūsu pilsētā!"
- Lai nu kā, - Margareta smiedamās pabeidza stāstījumu, - viņi sirsnīgi apsolīja torti piegādāt laikā un lika man jūs abus apsveikt.
Pateicībā par viņas pūlēm mēs pasūtījām lielus krēma tortes gabalus. Margareta tos locīja iekšā ar acīmredzamu patiku.
- Tā, Džerij, un kā būs ar laulību gredzenu? - Margo vaicāja, atkal kļūdama lietišķa. - Iesim un dažus apskatīsim!
Visbeidzot mēs vienojāmies par tievu, pieticīgu astoņšķaut- ņainu zelta stīpiņu, kura, kā juveliera ļoti praktiskais asistents piesardzīgi aizrādīja, nevalkāšoties labi, ja kundze grasoties darīt mājas darbus. Taču man gredzens patika, un, kas zina, varbūt vēlāk varēsim atļauties ko jaunu. [18] tika izdotas vēl dažas no mūsu vērtīgajām mārciņām, un pēdējā izšķērdības uzplūdā mēs visi saspiedāmies taksī, pa ceļam apstādamies pasūtīt puķes - pušķi man un dažus rotājumus mājai. Kopējā sajūta bija aplama. Visi citi bija satraukti un sajūsmināti, bet mēs ar Džeriju uzvedāmies kā mūžību precējušies, visu uzņēmām vēsā mierā un gandrīz vai tā, it kā mums uz to būtu visas tiesības.
Turpmākās divas dienas pagāja, iekārtojot mazo dzīvoklīti. Kaut arī tikai maza istabiņa mājas aizmugurē, tomēr tā bija burvīga. No istabas pavērās skats uz plašo dārzu aiz mājas, un tālumā varējām saskatīt Svētās Katrīnas zemesraga viršiem apaugušo smaili. Ap priedēm lidinājās meža baloži un citi savvaļas putni, un es nudien jutu, ka beidzot dzīvoju laukos. Margo bija mēbelējusi istabu vienkārši, bet tur bija omulīgi, īpaši, kad iekūrām uguni mazajā krāsniņā. Istabā tieši pietika vietas div- guļamajai gultai, mazam rakstāmgaldiņam, viendurvju drēbju skapim, kumodei un vienam šūpuļkrēslam. Bija patiesi uzjautrinoši izvietot visas mantas šajā istabā, kaut arī Džerijs satraucās par savām grāmatām. Margo gan drīz atrisināja šo problēmu un atgriezās ar grāmatplauktu, kam atradās vieta virs kumodes. Viņa atnesa arī mazītiņu skapīti pie gultas un lampu. Šajā stadijā nebija nepieciešams raizēties par virtuves piederumiem, jo ēst grasījāmies kopā ar visiem.
Šī miniatūrā jucekļa vidū grozījās arī Margaretas pirmais vīrs Džeks Brīzs.
- Tieši tas cilvēks, kas mums vajadzīgs, - Džerijs teica. - Mēs rīt precēsimies, varbūt tu piekristu būt par liecinieku, vai kā nu viņus dēvē dzimtsarakstu nodaļā? Ak, jā, šī ir tā persona, kuru es grasos precēt, - viņš piebilda, pastumdams mani uz priekšu.
- Nabadzīte, - Džeks novilka, - kā tu pamanījies sapīties ar Dareliem? - Parāvis uz augšu vienu no savām pinkainajām uzacīm, viņš vēl noprasīja, - nebija taču spiesta lieta, vai ne? - un tad ierēcās smieklos.
- Protams, būšu jūsu liecinieks, Džerij. Kaut ko tādu es neparko mūžā nepalaistu garām, taču uz kāzu dāvanu gan neceriet. Ņemot vērā visus manus pienākumus, bērnus un sievas, es nudien nevaru atļauties izšķiest savu sūri grūti pelnīto naudiņu par jūsu greznumlietām.
Drīz vien uzzināju, ka Džeks vienmēr izturējies kā pēdējais ubags, un nu tas jau kļuvis par ģimenes joku, bet īstenībā viņš, gluži kā visi citi Skrūdža tipa cilvēki, bija ārkārtīgi devīgs.