— Kam tas nepatiktu? Tur, savā laikmetā, es nebiju nekas. Demobilizēts kareivis… Šeit es kļuvu par Galaktikas dižākās valsts karaliskās ģimenes locekli. Tāda pārvērtība katram būtu pa prātam.
— Arts Ams taču mainīsies atpakaļ, — atgādināja Šors Kāns. — Jums nāksies aizmirst šo īslaicīgo triumfu.
— Kāda velna pēc? — nicīgi nošņāca Gordons. — Es taču neesmu galīgs idiots.
Līgas vadonis vērīgi skatījās uz viņu.
— Tātad jūs gribējāt viņu piekrāpt?
— Vai tikai jūs negribat man lasīt morāli? — aizs viļās Gordons. — Jūs pats būtu darījis tieši tāpat! Tagad es esmu šeit kā viena no pirmajām personām Visumā, varu apprecēt visbrīnišķīgāko meiteni, kādu jebkad esmu redzējis. Tam ceļā stāv vienīgi kaut kāds muļķīgs solījums. Ko jūs darītu manā vietā?
Šors Kāns smējās.
— Džon Gordon, jūs man patīkat! Zvēru pie debesīm, ari tajos pirmatnējos laikos dzima apbrīnas vērti cilvēki! — Viņš uzsita Gordonam pa plecu. — Galvu augstāk, Džon, neskumstiet! Jā, es tagad zinu jūsu noslēpumu, bet neviens cits to neuzzinās. Lends Allers un viņa asistents neizpļāpāsies, varat būt drošs. Jūs vēl būsit princis!
— Jūs gribat teikt, ka nenodosit mani?
— Tieši tā, — pamāja Šors Kāns. — Mēs vēl būsim noderīgi viens otram.
Gordons juta, kā saspringti strādā diktatora spēcīgais intelekts, tas atspoguļojās melnajās acīs. Būs grūti, gandrīz neiespējami piekrāpt Galaktikas visviltīgāko sazvērnieku. Bet, ja Džons zaudēs, Liānas dzīvība un Visuma liktenis karāsies mata galā.
Šors Kāns palīdzēja viņam piecelties, un viņi izgāja no laboratorijas. Derks Undiss blenza tā, it kā Gordons būtu piecēlies no miroņiem. Vadonis aizbildnieciski smaidīja.
— Viss kārtībā, Derk. Princis Arts ir mans jaunais sabiedrotais.
Šora Kāna personiskie apartamenti bija tikpat pieticīgi kā kabinets.
Cieti krēsli, kaila grīda, blakus istabā stāvēja vienkārša saliekama gulta.
— Nožēlojams midzenis, nepiemērots Mākoņa pavēlniekam, vai ne? — Šors Kāns izsmējīgi teica — Bet uz padotajiem tas atstāj vajadzīgo iespaidu. — Viņš norādīja Gordonam uz krēslu. — Tomēr neticami! Sarunāties ar atnācēju no tālās pagātnes! Kāds bija šis jūsu laikmets, kad neviens vēl nebija atstājis mazo Zemi?
Gordons paraustīja plecus.
— Liekas, starpība nav liela. Tie paši kari un konflikti. Cilvēki nav būtiski mainījušies.
Līgas vadonis saprotoši pamāja.
— Pūlis ir un paliek pūlis. Atkārtojas viens un tas pats. Daži miljoni cilvēku, kas ielaižas tuvcīņas jezgā uz jūsu Zemes, jeb tūkstošiem zvaigžņu pasauļu, kas mūsdienu Galaktikā cīnās cita pret citu… Jūs man patīkat, Džon Gordon. Nevienam nav zināms, ka jūs esat viltvārdis. Tātad tas nav būtiski. Visa Galaktika uzskata jūs par Artu Amu. Būtībā jūs esat ievērojami izdevīgāks partneris nekā īstais princis, jums nepiemīt iedzimta lojalitāte pret Impēriju. Tātad pēc Mākoņa uzvaras jūs būsit imperators.
Gordons juta triumfa dzirksti. Diktators uzskatīja viņu par godkārīgu avantūristu. Tieši uz to viņš cerēja. Džons notēloja samulsumu:
— Imperators? Es, Džons Gordons?
— Visas Galaktikas valdnieks! — Šors Kāns pacēla balsi. — Kādas galvu reibinošas perspektīvas! Jums būs viss, ko vēlaties. Bagātība vara, greznība vispārēja pielūgsme! Un līdzās sieva — brīnišķīgā princese Liāna.
Gordonam sāka likties, ka vina smalki izdomātais, viltīgais plāns ir muļķīgs. Kādēļ izlikties? Tas, par ko runā Šors Kāns, ir gluži reāli. Viņš, kaut ari formāli, tomēr būs Galaktikas titulētākais augstmanis. Valdnieks pār tās zvaigžņu un planētu miljoniem! Bet pats galvenais — Liāna vienmēr būs līdzās.
Vienīgais, kas jādara, — jāpāriet Mākoņa pusē. Un kādēļ gan ne? Vai viņš būtu devis uzticības zvērestu Impērijai?
Diktators turpināja savu sakāmo, bet Gordons neklausījās. Vilinošā iekšējā balss čukstēja runāja kliedza.
19. Galaktikas noslēpums
Dzīvot nepārtrauktos melos! Mūžīgi spēlēt svešu lomu, zināt par savu nodevību. Kā lai skatās iemīļotās acīs… Nē! Ir ideāli, kurus cilvēks nedrīkst nodot. Gods un pašcieņa nav tukši vārdi. Varbūt Šoram Kānam, bet viņš taču nav Šors Kāns.
— Manuprāt, jūs apmulsāt, — teica diktators. — Veltīgi. Galu galā mēs varam iztikt bez Iznīcinātāja. Korbulo pratīs izdarit tā, lai tas netiktu lietots. Ebasu Amu viņš neitralizēja. Kas par cilvēku ir Džals Ams?
— Tās ir jūsu problēmas, — stingri noteica Gordons. — Es domāju par savām. Jūs gribat padarīt mani par imperatoru, taču jūsu Līga mani nepieņems bez Iznīcinātāja.
Šors Kāns sadrūma.
— Nesaprotu.
— Mākoņnieki uzskata mani par Artu Amu, — paskaidroja Gordons.
— Viņi jautās: ja viņš ir kopā ar mums, kādēļ neatklāj noslēpumu?
— Nolādēts! — nolamājās diktators. — Šis velna Iznīcinātājs traucē mums uz katra soļa.
— Starp citu, kas tas ir par ieroci? — pajautāja Gordons. — Es esmu spiests tēlot zinošu cilvēku, bet man nav par to ne mazākās jēgas.
— Nevienam nav jēgas, — vilcinādamies atbildēja Šors Kāns. — Ir leģenda. Pirms diviem tūkstošiem gadu Galaktikai uzbruka atnācēji no Magelāna mākoņiem. Viņi sagrāba vairākas planētu sistēmas. Tad dižais imperators Brenns Bīrs, kurš bija ari ievērojams zinātnieks, izmantoja pret viņiem kaut kādu dīvainu ieroci. Tas esot iznīcinājis ne vien magelāniešus, bet ari viņu okupētās sistēmas. Tas vēl nekas — visai Galaktikai draudēja briesmas. Ieroci, kurn lietoja Brenns Bīrs, sauc par Iznīcinātāju, bet diemžēl nevienam īsti nav zināms, kāds tas ir. Pašlaik vienīgais cilvēks, kurš to zina, ir Džals Ams, bet mēs viņam nevaram piekļūt.
— Ir vēl viens cilvēks, — teica Gordons. — īstais Arts Ams.
— Viņš taču ir tālā pagātnē, jūsējā ķermenī… — diktators saminstinājās. — Liekas, jums kaut kas prātā. Runājiet!
Gordons iekšēji koncentrējās, cenzdamies, lai viņa vārdi skanētu pārliecinoši. No tā, kā tos uztvers Šors Kāns, bija atkarīgs viņa neskaidrais, gandrīz nereālais bēgšanas plāns.
— Arts pateiks visu, ko mums vajag — pārliecinoši teica Džons.
— Laboratorijā uz Zemes ir iekārtas, ar to palīdzību es varu nodibināt kontaktu ar viņu. Pieņemsim, es varētu teikt: Šora Kāna cilvēki saņēmuši mani gūstā. Par manu brīvību un jūsu atgriešanos ir jāmaksā. Viņi prasa ziņas par Iznīcinātāju.
Kā jūs domājat, ko viņš darīs? Šeit ir vina pasaule, Trūnā viņu gaida mīļotā sieviete… Viņš ziedos visu, lai varētu atgriezties.
Iestājās klusums, Šors Kāns domīgi skatījās uz viņu un iesaucās:
— Zvēru pie Debesīm, tas iedarbosies! Un tālāk?
— Es gluži vienkārši pārtraukšu sarunu. Lai dzīvo vesels manā laikā un manā ķermenī. Laba dāvana, jums tā nešķiet?
— Es vēlreiz saku, Džon, jūs esat īsts cilvēks! — Šors Kāns smējās un atkal sāka staigāt pa istabu. — Tikai kā nogādāt jūs uz Zemes? Tajā apgabalā ir pilns ar Impērijas patruļām. Korbulo nevarēs attīrīt veselu rajonu, tas var izsaukt aizdomas… Labi, nāksies sūtīt spoku. — Uztvēris Gordona neizpratnes pilno skatienu, diktators paskaidroja. — Tas ir vieglais kreiseris ar jaudīgām atomiekārtām. Ekranējošs lauks atstaro visus elektromagnētiskos starus un padara to neredzamu. Enerģijas patēriņš, tiesa gan, ir milzīgs, mēs varam rēķināties tikai ar kādām divdesmit vai trīsdesmit stundām drošībā. Bet vairāk ari nevajadzēs. Nolemts. Kuģi komandēs Derks Undiss. Domāju, nav nepieciešams, lai viņš zinātu patiesību par jums. Viņa uzdevums būs nogādāt jūs uz Zemes un atpakaļ. Piecas dienas turp, piecas atpakaļ, viena diennakts uz Zemes…