Es to nepieļaušu, Gordons nozvērējās. Vispirms es piespiedīšu viņus nogalināt mūs.
Vairākas stundas ģeneratori pārpūlē rēca, tērēdami pēdējos enerģijas krājumus. Pēc tam tie apklusa, un sākās brīvs kritiens. Drīzumā "Dendra" ieslīdēja miglāja blāvi mirdzošajā dūmakā.
Laiku pa laikam zvaigžņu kuģa korpuss draudīgi nokrakšķēja.
Vēl pēc dažām stundām kuģi sāka stipri kratīt: viņi bija nokļuvuši putekļu straumēs un virpuļos. Šūpošanās kļuva spēcīgāka, un likās, ka "Dendra" tūlīt salūzis gabalos. Atskanēja apdullinošs troksnis un skaļa šņākoņa.
— Tur izplūst gaiss, — čukstēja Liāna. — Bez skafandriem mēs aizietu bojā…
Ari bez visa tā nāve bija līdzās: nevadāmo kuģi mētāja kā atvarā, tomēr tas virzījās uz mērķi. Tuvojās planēta. Iluminatorā parādījās duļķaini dzeltena, dūmakā tīta lode. Nodārdēja Derka Undisa pēdējā pavēle:
— Visi amortizētājos! Bīstama nosēšanās!
Karavīrs, kas sargāja gūstekņus, piesprādzējās brīvajā krēslā. Apšuvuma plaisās pastiprinājās šņākoņa. Kuģis iegāja planētas atmosfērā. Gordons paguva ievērot necaurejamus dzeltenus džungļus, kas traucās pretim. Dzinēji atkal iekaucās, cenzdamies bremzēt kritienu. Pēc tam bija briesmīgs trieciens, un iestājās tumsa.
Kad Gordons atjēdzās, viņš vispirms sadzirdēja Liānas satraukto čukstu:
— Art, vai jūs esat ievainots?
— Nē, — ar grūtībām atbildēja Gordons, paskatīdamies apkārt. — Liekas, mēs esam nosēdušies…
"Dendra" vairs nebija nekāds kuģis. Šai izkropļota metāla kaudzei lidojumi bija beigušies uz visiem laikiem. Pa caurumu sienā lauzās iekšā kodīga vara krāsas gaisma, varēja redzēt augstus kokus, to platās dzintarainās lapas auga taisni no stumbriem. Zeltaini putekļi virmoja metāliskajā saules gaismā, un dīvaini plēvspārņu putni slīdēja pār džungļiem.
Kajītē ieskatījās Lins Kails — bez ķiveres, melnajā virsnieka mundierī.
— Novelciet viņiem skafandrus, — viņš deva pavēli vairākiem karavīriem. — Pēc tam atkal sasieniet, un bez jebkādas bijības!
Bez skafandra Gordons jutās labāk. Gaiss bija nepazīstamu, asu smaržu pilns, tomēr elpot varēja viegli. Pretī viņu kajītei atradās sakaru mezgls. Pēc kāda laika no turienes varēja dzirdēt raidītāja pīkstoņu un Derka Undisa balsi:
— Talarna atbildiet! Runā "Dendra"! Atbildiet!
— Varbūt mūsējie pārtvers raidījumu? — čukstus jautāja Liāna.
— Diez vai. Viņš droši vien lieto kādu slepenu frekvenci.
Lēni un uzmanīgi Gordons sagrieza krēslu. Cauri plaisai viņš tagad redzēja Derku Undisu un operatoru, kas veltīgi lūdza palīdzību savam štābam. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem viņi atslēdza enerģiju un aizgāja. Atgriezās pēc kādām divām stundām. Sakarnieks rūpīgi noregulēja raidītāju un nospieda vairākus slēdžus.
— Nenoklīstiet no viļņa — Derks Undiss viņu brīdināja. — Ja nolādētās Impērijas žurkas pārtvers kaut vienu vārdu, viņi mūs tūlīt nopeilēs.
Atkal atskanēja izsaukums. Šoreiz Talarna atsaucās.
— Šeit "Dendra"! — priecīgi iekliedzās virsnieks. — Nevaru ieslēgt telestereo, trūkst enerģijas. Dodu pazīšanās kodu…
Viņš nodiktēja garu skaitļu virkni, tad paziņoja planētas telpiskās koordinātes un īsumā ziņoja par kauju.
Uztvērējā bija dzirdama Šora Kāna skanīgā balss:
— Pateicos par dienestu, Derk. Nebiju domājis, ka princis ir tik dumjš. Nekrītiet izmisumā, Līga nepametīs savus varoņus. Tūlīt pat izsūtīšu vēl vienu spoku. Gaidiet, tas drīz ieradīsies. Necentieties vairs nodibināt sakarus. Nevar pieļaut, lai pretinieks uzostu jūsu atrašanās vietu.
— Klausos, kungs! — izsaucās Derks Undiss. — Ja es pareizi sapratu, Artu Amu uz Zemi nevedīsim.
— Nekādā gadījumā! — smējās Šors Kāns. — Galvenais uzdevums — sargāt viņus, lai neizbēg. Jums jānogādā viņi Mākonī dzīvi vai miruši. Labāk dzīvi — te viņus gaida sirsnīga uzņemšana…
Gordons sastinga izdzirdis šos vārdus. Liāna uzmeta viņam ātru skatienu, bet neko neteica. Mākoņnieki līksmoja. Kā nu ne, drīz 68 naks palīdzība! Nedaudz velak Gordons dzirdēja, ka Derks Undiss dod pavēles nostādīt apkārt kuģim sargposteņus.
23. Gumijas cilvēki
Vara saule slīga lejup, un dzeltenos krūmājus apņēma rūsgana migla. Jūtamāka kļuva meža miklā elpa. Nakts bija skaidra kā pilnmēness laikā: debesu vietā šeit bija Oriona miglājs, un tā aukstais mirdzums klājās pār drūmajiem džungļiem un sasistā kuģa atliekām.
Drīz pēc saules rieta krūmos bija dzirdams attāls, stiepts kliedziens. Tā bija dzīvnieciska rīkles skaņa bet tajā varēja saklausīt ari dīvainu, saprātīgu, gandrīz cilvēcisku aicinājumu.
Liāna galīgi nodrebinājās.
— Par šīm tālajām pasaulēm stāsta briesmīgas lietas, Art. Reti kurš kapteinis iedrošināsies doties putekļu ciklonā.
Gordons izklaidīgi pamāja. Viņu saistīja cita problēma. Nosēšanās laikā bija ieplīsis metāla parocenis, pie kura piesieta viņa labā plauksta. Plaisai bija asas, augšup paceltas malas. Šobrīd viņš berza pret tām izturīgo plastika siksnu. Diez vai kas izdosies, tomēr tā ir kaut kāda nodarbošanās. Viņš centās, līdz nogura muskuļi. Uzmācās smags miegs.
Pret rītu viņus pamodināja jauns šausminošs, neartikulēts kliedziens krūmājos. Pagāja diena, nakts un vēl viena diena. Sūtņi no Mākoņa nerādījās. Trešajā naktī sākās šausmas.
Tūlīt pēc tumsas iestāšanās viens no sargkareivjiem iebrēcās, pēc tam atskanēja šāviens.
— Kas noticis? — uzsauca Derks Undiss.
— Kaut kādi cilvēkiem līdzīgi radījumi, bet viņi izkusa, tikko es izšāvu, — atsaucās balss. — Izzuda kā vīzija.
— Atkal! — pārbijusies kliedza trešā balss. — Viņi uzbrūk!
Atomšauteņu zalve pāršķēla tumsu. Derks Undiss izkliedza
pavēles. Liāna pagrieza krēslu pret iluminatoru.
— Art, skatieties!
Uz kuģa pusi skrēja desmitiem cilvēkveidīgu būtņu. Tādi varētu
izskatīties milzīgi gumijas cilvēki. Viņu acis velnišķīgi gailēja.
Derks Undiss un pārējie karavīri mērķēja uz viņiem. Žilbinoši uzliesmojumi atkal iztraucēja miglāja auksto gaismu. Gumijas cilvēki, kuriem bija trāpīts, vienkārši izkusa. Viņu ķermeņi pārvērtās par lipīgām gļotām, kas negribot līda atpakaļ krūmos.
— Mēs esam ielenkti! — histēriski kliedza Lins Kails. — Vinu ir pārāk daudz, mūsu ieroči neder!
— Izbeigt paniku! — ierēcās Derks Undiss. — Lin, pie ģeneratoriem! Pieslēdziet tiem kabeli. Pamēģināsim aizdzīt šos radījumus ar starojumu. Ātrāk!
Gumijas būtņu bari spieda mākoņniekus tuvāk kuģim. Liānas acīs bija redzamas šausmas — uzbrucēji saķēra divus karavīrus un ievilka džungļos.
— Art, tie ir briesmoņi! Ne īsti cilvēki, ne zvēri…
Iluminatorā tagad varēja redzēt Linu Kailu un vēl divus palīgus.
Viņi vilka smago izstarotāja aparātu, aizmugurē stiepās kabelis.
— Atkāpieties! — Lins Kails ieslēdza aparātu. No tā izšāvās apžilbinošs stars. Zemi pārklāja gļotas, kas līda atpakaļ meža aizsegā. Džungļos atbalsojās nikni ķērcieni.
— Kur tādi radušies? — nesaprata Lins Kails.
— Nav laika spriedelēt! — atcirta Derks Undiss. — Stiepiet šurp izstarotājus! Novietojiet tos pa visu perimetru.
Pēc pusstundas sākās jauns uzbrukums. Šoreiz gumijas briesmoņus sagaidīja četru izstarotāju iznīcinošais spēks. Kad viņi atkāpās un ģeneratori tika izslēgti, Gordons tālumā izdzirda jaunu skaņu. Vienmērīga, pulsējoša, gluži kā dobja bungu rīboņa tā vēlās šurp no rietumiem, no aukstā mirdzuma apstarotajiem džungļiem. Tad cauri dunoņai izlauzās vārgas, mokpilnas cilvēku balsis. Tās pārmāca triumfējoši, zvērīgi kaucieni. Pēc tam iestājās klusums.