Izdzirdīs pazīstamu vārdu, vecais zinātnieks pamāja:
— Arts Arns — Džons Gordons.
Tātad apmaiņa izdevusies! Pārvarējis divus tūkstošus gadsimtu, viņš tagad dzīvoja cita cilvēka ķermenī: Gordons pakustināja rokas un kājas, muskuļi klausīja. Un tomēr tas bija svešs ķermenis!
Liekas, Vils Kvīns visu saprata: uzmundrinoši uzsita uz pleca un pasniedza kristāla kausu. Iedzēris nedaudz putojošā, sarkanā šķidruma, Gordons sajuta spēku pieplūdumu.
Vecais vīrs palīdzēja viņam piecelties. Plašajā astoņstūrainajā telpā no visām pusēm ieplūda gaisma. Visās sienās bija logi. Saules stari atspīdēja no dīvainajiem aparātiem un mehānismiem. Vils Kvīns pieveda Gordonu pie spoguļa. No tā uz Džonu skatījās jauns melnmatains cilvēks, vairāk nekā sešu pēdu garumā. Viņam bija melnīgsnēja seja un nopietnas tumšas acis. Savdabīgs skaistums. Tā nemaz nelīdzinājās Gordona agrākajai platajai un vēju appūstai sejai.
Gordons —jeb Arts Arns? — bija ģērbies vienīgi baltā: piegulošs krekls, šauras bikses, kājās sandales. Vils Kvīns aplika viņam ap pleciem baltu zīda apmetni. Ari pats zinātnieks bija valkāja tādas drēbes.
Pārvarējis vājumu, Gordons piegāja pie loga, gatavodamies ieraudzīt supermodernas lielpilsētas pasakainas konstrukcijas. Bet aiz loga bija tikai mežonīgas dabas ainava. Viņu istaba atradās augsta torņa pašā augšā. Tas savukārt bija celts līdzās stāvai kraujai. Apkārt slējās kolosālas sniegotas virsotnes, rēgojās tumši aizu bezdibeņi. Un nekur nevienas celtnes. Divdesmitajā gadsimtā tādi varēja izskatīties Himalaji.
Gordons salīgojās, un Vils Kvīns steidzīgi aizveda viņu stāvu zemāk uz mazu guļamistabu.
Kad Gordons pamodās, bija jauna diena. Vils Kvīns izmērīja viņam pulsu un spiedienu, atnesa brokastis: kaut ko līdzīgu sausiem cepumiem, augļus un saldu Šokolādes dzērienu. Izsalkums pazuda jau pēc pirmajiem malkiem.
Tad sākās valodas mācīšana. Neiziedami no torņa, viņi ar to nodarbojās nedēļu. Gordons ātri visu uztvēra. Vils Kvīns izrādījās lielisks skolotājs, mācību aparatūra bija pirmšķirīga, turklāt jaunie vārdi bija veidoti no angļu valodas. Divsimt tūkstošu gadu laikā vārdu krājums bija krietni papildinājies, bet struktūra palikusi iepriekšējā. Drīz vien Gordons varēja uzdot pirmo jautājumu:
— Vai mēs esam uz Zemes?
— Jā, — pamāja Kvīns. — Šie ir Zemes augstākie kalni.
Tātad patiešām Himalaji. Tie bija tikpat cēli un neskarti kā kara
laikā, kad Gordonam nācās šeit lidot.
— Vai tiešām uz Zemes vairs nav ne pilsētu, ne cilvēku?
— Kādēļ gan? Vienkārši Arts Arns saviem pētījumiem izvēlējies nomaļu vietu. No šejienes viņš apmainījās ar ķermeņiem. Tie bija ļoti daudzi cilvēki no visdažādākajiem laikmetiem.
— Pēc tam viņi atgriezās atpakaļ?
— Protams. Kad pienāca laiks, es izdarīju apmaiņu.
Vils Kvīns parādīja Gordonam telepātisko pastiprinātāju, kas varēja noraidīt iedomāto vēstījumu jebkuram cilvēkam pagātnē, paskaidroja aparatūras darbības principu.
— Saprāts — tā ir elektroniska struktūra smadzenēs. Aparāts pārvērš to fotonu enerģijā. Tādā veidā apziņu var pārvietot jebkurā dimensijā, tai skaitā ari ceturtajā, tas ir, laikā.
— Vai Arts Arns pats izgudrojis šo metodi? — painteresējās Gordons.
— To mēs atklājām abi kopā. Zināma teorija man bija. Arts Arns ir mans visspējīgākais skolnieks, viņš palīdzēja uzbūvēt un izmēģināt aparātu. Uz tik labiem panākumiem mēs pat necerējām. Vai redzat šos skapjus? Tajos ir domu ieraksti, ko Arts Arns ieguvis pagātnē. Mēs strādājam slepeni. Ebass Arns aizliegtu savam dēlam riskēt, ja viņš kaut ko nojaustu.
— Ebass Arns? — Gordons pārjautāja. — Kas viņš ir?
— Vidusgalaktikas impērijas pavēlnieks, viņam ir divi bērni. Vecākais, Džals Arns, un Arts.
— Jūs gribat teikt, — Gordons bija apjucis, — ka cilvēks, kura ķermeni es atrodos ir dēls pašam… pašam…
— Jā, — Vils Kvīns pamāja. — Bet Arts neinteresējas par politiku. Viņš ir zinātnieks. Mēs pētām pagātni. Lūk, tādēļ viņš dzīvo šeit, nevis Trūnā, Impērijas galvaspilsētā.
— Kas ir šī Vidusgalaktikas impērija? Tā aptver visu Galaktiku?
— Nē, Džon Gordon, ir daudzas zvaigžņu karalistes, un dažkārt tās naidojas savā starpā. Impērija ir lielākā no visām.
Gordons nespēja slēpt vilšanos.
— Es cerēju, ka nākotnes pasaule būs demokrātiska un karu nebūs.
— Zvaigžņu karalistes pēc būtības ir demokrātijas, tajās valda tauta, — paskaidroja Vils Kvīns. — Vienīgi saviem vadītājiem mēs esam piešķīruši skanīgus titulus.
— Saprotu, — teica Gordons. — Līdzinās mūsu Anglijai, tur ari ir karaliene.
— Kas attiecas uz kariem, — turpināja Vils Kvīns, — no tiem cilvēki reiz bija tikuši vaļā. To mēs zinām no vēstures. Miers un uzplaukums deva iespēju doties pirmajos starpzvaigžņu lidojumos. Bet patlaban zvaigžņu karalistes ir sašķeltas tāpat kā kādreiz tautas uz Zemes. Mēs cenšamies tās apvienot…
Vils Kvīns piegāja pie sienas un nospieda pogu. Pie griestiem parādījās telpiska Galaktikas karte — diskveidīgs mirguļojošu dzirkstelīšu spiets. Katra no tām bija zvaigzne, to daudzums vienkārši satrieca. Attēls sastāvēja no daudzām dažādi iekrāsotām daļām.
— Krāsainie laukumi ir zvaigžņu karalistes, — paskaidroja Vils Kvīns. — Kā redzat, Vidusgalaktikas impērijas zaļā zona aptver Galaktikas centru un ziemeļus. Saule un Zeme atrodas galējos ziemeļos, netālu no Ārējā Kosmosa Marķizātu pierobežas sistēmām. Purpurkrāsas josla uz dienvidiem no Impērijas ir Herkulesa Grāfistes, kuru varenie baroni valda pār Herkulesa Kopas neatkarīgajām pasaulēm. Uz ziemeļrietumiem atrodas Fomalgautas karaliste, uz dienvidiem — Liras, Gulbja, Polārzvaigznes un citu zvaigznāju un zvaigžņu karalistes. Tās lielākoties ir Impērijas sabiedrotās. Bet zvaigznes un planētas, kas redzamas šajā tumšajā miglā dienvidaustrumos, nodibinājušas Tumšo Pasauļu Līgu. Tas ir Impērijas visstiprākais un skaudīgākais ienaidnieks. Ebass Arns jau sen cenšas pārliecināt zvaigžņu karalistes, ka nepieciešams apvienoties un izbeigt savstarpējo naidošanos un karus. Bet Līgas diktators Šors Kāns ir liels intrigants un visiem līdzekļiem atbalsta savrupību.
3. Noslēpumainie agresori
Vairākas dienas Gordons iedziļinājās pasaules vēsturē. Domu ierakstu kasetes atdzīvināja viņa priekšā episko sāgu par zvaigžņu iekarošanu. Diži varoņdarbi, šausminošas katastrofas kosmiskajos miglājos, cietsirdīgas cīņas ar svešu, nehumānu saprātu… Zeme bija pārāk maza un atradās pārāk tālu, lai pārvaldītu arvien pieaugošos Cilvēka īpašumus. Zvaigžņu sistēmās radās savas valdības, un tas bija pamats pašreizējām karalistēm.
— Jūs droši vien gribat ieraudzīt, kā tagad izskatās Zeme, — reiz teica Vils Kvīns. Nostājieties uz šīs plaknes.
Viņš stāvēja uz liela kvarca diska. Grīdā bija iemontēti divi tādi diski. Gordons nostājās uz otra.
— Tā ir telestereo iekārta, tā darbojas momentāli un jebkurā attālumā, — paskaidroja Vils Kvīns un nospieda pārslēdzēju. — Ņuāra, Zemes lielākā pilsēta. Tiesa gan, tā ir pieticīgāka nekā daudzas zvaigžņu galvaspilsētas…
Gordons pēkšņi atradās pilnīgi citā vietā. Palikdams laboratorijā, viņš vienlaikus stāvēja uz tāda paša kvarca diska cita ļoti augsta torņa galā. Apakšā pletās milzīga, lieliska pilsēta. Baltā spožumā mirdzēja lielas piramīdas. Uz to terasēm ziedēja dārzi. Šur un tur cauri zaļumam varēja redzēt krāsainas lapenes, zem kokiem pastaigājās cilvēki. Tālumā pie horizonta vīdēja kosmiskā osta, tur rindās stāvēja zvaigžņu kuģi. Starp tiem izcēlās daži draudīga izskata karakuģi, kurus rotāja komētas attēls — Impērijas emblēma.