— Uzbrukumā! — iekliedzās Derks Undiss, pacēlis pistoli pāri galvai. — Lai dzīvo Vadonis!
Izmisīgajam uzbrukuma mēģinājumam nebija nekādu izredžu
— gan viņš pats, gan Gordons to labi saprata. Ar kādu duci šauteņu nevar izlauzties cauri nepārredzamam pūlim. Uzbrukums noslāpa. Gumijainie mācās virsū. Gordons, aizsedzis Liānu, nikni atvairījās ar smagu koka gabalu, ko bija paņēmis mežā rungas vietā. Izmisumā viņš bija nolēmis saglabāt spēkus pēdējam sitienam, lai Liānu neaiznestu dzīvu apēšanai…
Pēkšņi pār kaujas lauku nokrita ēna. No liesmojošajām debesīm ātri lejup laidās kaut kas liels un melns.
— Kuģis! — ieaurojās viens no karavīriem. — Līgas kuģis! Kreiseris-spoks ar Mākoņa ģerboni uz sāna smagi nolaidās mežā,
lauzdams kokus. Atvērās lūkas, no tām lēca ārā karavīri, turēdami šaušanas gatavībā ieročus un tūlīt metās kaujā.
Nešķīsteņu rindas sagrīļojās. Gordons nolaida rungu un pagriezās. Liāna gulēja bezsamaņā. Viņš noliecās pār meiteni.
— Sveicināts, Pšol Von! — Derks Undiss uzsauca plecīgajam glābēju komandierim. — Jūs ieradāties pašā īstākajā brīdī.
— Liekas gan, — tas atbildēja, ar riebumu skatīdamies uz staigno protoplazmu, kas līda prom no kaujas lauka. — Kādi nešķīsteņi jums uzkrituši?
— Tie ir šīs radioaktīvās planētas izdzimumi, — paskaidroja Derks Undiss. — Droši vien šeit kādreiz bijusi kolonija. Cilvēki pakļauti mutācijām. Tagad viņi dzimst no protoplazmas ezera un atgriežas tur pēc nāves, lai atkal piedzimtu. — Viņš bridi klusēja. — Par to vēlāk. Galvenais ir tikt prom no šejienes. Domāju, ka Impērijas eskadriļas pārmeklē visu rajonu uz rietumiem no miglāja.
— Tā ir, — pamāja Pšols Vons. — Mēs lidosim cauri miglājam uz austrumiem un tad pagriezīsimies uz dienvidiem gar pašu miglāja malu.
Pa to laiku Gordons bija dabūjis Liānu pie samaņas. Viņa izbrīnīta raudzījās jaunajās sejās.
Derks Undiss pavēloši norādīja uz kuģi.
— Lūdzu iekāpt, godājamie gūstekņi!
Likās, ka Pšols Vons uzmanīgi ieklausās. Viņš pacēla roku.
— Uzmanību!
Gordons paskatījās uz augšu. No debesīm bez trokšņa krita četri lieli kuģi. Un ne jau kaut kādi spoki, bet smagie kreiseri. Visapkārt kuģiem kaujas gatavībā bija izbīdīti atomlielgabalu stobri. Katra kuģa priekšgalā liesmoja komēta — Impērijas emblēma.
— Atpakaļ kuģī! — sauca Derks Undiss. — Varbūt izdosies tikt prom.
— Par vēlu, — Pšols Vons papurināja galvu. — Viņi uz mums jau notēmējuši.
Kādu mirkli Derks Undiss stāvēja nekustēdamies, tad pagriezās pret gūstekņiem. Viņa acīs parādījās atriebīga izteiksme, roka sniedzās pēc pistoles.
— Dižais Vadonis pavēlēja, lai šie cilvēki nekādā gadījumā neatgrieztos Trūnā, — katru vārdu nošķirdams un nenolaizdams acis no gūstekņiem, viņš lēni vilka ārā ieroci. — Zvēru pie Debesīm, pavēle tiks izpildīta!
Viņš cēla augšup roku ar pistoli.
25. Atkal gūstā
Gordons negaidīja, kamēr pavēle tiks izpildīta. Vienā lēcienā, it kā būtu izšauts no katapultas, viņš metās virsū Derkam Undisam un notrieca to zemē.
Pšols Vons jau skrēja uz kuģi, izkliegdams pavēles. Derks Undiss nekustējās. Jānoturas tikai dažas minūtes! Gordons saķēra Liānu pie rokas, un viņi metās biezokņa aizsegā.
Nodārdēja dzinēji, Pšola Vona spoks traucās debesīs. Jā, mākoņnieki nebija gļēvuļi. Zinādami, ka par uzbrukumu Impērijas kuģim tās robežās draud tūlītēja iznīcināšana, viņi tomēr metās kaujā.
Žilbinoši sprādzieni noplaiksnīja bāli mirdzošajās debesīs, norībēja šāvienu zalve. Tā bija mērķēta uz Impērijas kuģiem, kas laidās lejup. Tomēr spēki bija pārāk nevienādi. Visu četru kreiseru artilērija izšāva reizē. Atomsprādziens kā liels, ugunīgs zieds uz bridi aizsedza Līgas kuģi. Jau nākamajā sekundē tas kā nokaitēta lode gāzās lejup.
— Art, sargieties! — Liāna parāva Gordonu sānis. Gar seju nosvilpa lode un sprāga krūmos. Derks Undiss mērķēja otru reizi. Liāna metās viņam virsū. Virsnieks viņu atgrūda, bet ari Gordons negaidīja. Izmetis pistoli, Derks Undiss iespēra viņam ar kāju un sāka apstrādāt ar dūrēm.
Gordons nejuta sitienus. Viņi nogāzās zemē, Derkam Undisam izdevās atspiesties ar muguru pret resnu baļķi, abām rokām viņš žņaudza Gordona kaklu. Acīs kļuva tumšs, Gordons instinktīvi ieķērās pretinieka cietajos matos un sita viņa pakausi pret koku. Vēlreiz, vēlreiz…
— Izbeidziet, Art! — Džons izdzirda Liānas balsi. Undisa rokas atslāba, varēja kāri ievilkt gaisu. Viņš vēl joprojām turēja ienaidnieku aiz matiem, bet tas bija miris.
Gordons līgodamies piecēlās.
— Liāna, jūs izglābāt man dzīvību…
— Šeit kāds ir! — gluži blakus atskanēja nepazīstama, jauneklīga balss. No meža skrēja šurp karavīri pelēkajā Impērijas formā. Balss piederēja staltam kapteinim, viņu komandierim.
— Neizskatās, ka šie divi būtu no Mākoņa, bet… — kapteinis pienāca tuvāk un cieši ieskatījās Gordona sadauzītajā sejā. — Princis Arts Ams, zvēru pie debesīm! Jūs tātad esat uz vienu roku ar Mākoni!
Karavīru ierinda saviļņojās. Viņu sejās Gordons lasīja nāvīgu ienaidu.
— Es esmu kapteinis Dars Karels, — skarbi stādījās priekšā virsnieks. — Jūs esat arestēts, princi. Jūs tiekat apsūdzēts nodevībā un imperatora slepkavībā…
— Es neesmu nogalinājis Ebasu Amu! Un neesmu vienojies ar Mākoni! Viņi turēja mani gūstā. — viņš norādīja uz nekustīgo ķermeni. — Šis cilvēks gatavojās mūs nogalināt, lai neļautu aizbēgt. Starp citu, atcerieties, kas pievērsa jūsu uzmanību šai planētai. Nejaušs signāls, vai ne?
— Kā jūs to zināt? — izbrīnījās Dars Karels.
— To sūtīja Arts! — iejaucās Liāna. — Speciāli, lai jūs kaut kā brīdinātu!
— Visiem taču zināms, ka jūs nogalinājāt savu tēvu! — virsnieks bija atguvies no pārsteiguma. — Admirālis Korbulo to pats redzēja. Pēc tam jūs bēgāt no Trūnas…
— Mani nolaupīja — uzstājīgi iebilda Gordons. — Es prasu tikai vienu — lai man atļauj parunāt ar brāli.
Dars Karels nezināja, ko izlemt.
— Tas neietilpst manā kompetencē, es esmu tikai parasts eskadriļas kapteinis. Jūs tiekat apsūdzēts ļoti smagos noziegumos. Man jāprasa instrukcijas eskadras vadībai. Lūdzu jūs, sekojiet man uz kuģi.
26. Spriedums
Pēc desmit minūtēm kreiseris triju citu pavadībā jau traucās caur miglāju uz rietumiem, arvien tālāk no Šausmu planētas. Gordons nikni soļoja pa kajīti.
— Kaut tikai viņi atļautu man brīdināt brāli par Korbulo nodevību! Ja nāksies gaidīt līdz Trūnai, mēs varam nokavēt.
— Pat Trūnā, — teica Liāna, — nebūs viegli pārliecināt Džalu Amu. Tiesa, es varēšu visu apliecināt. Es tomēr, — viņas balsī bija dzirdams lepnums, — pagaidām vēl esmu Fomalgautas princese.
Lēni vilkās stundas. Eskadriļa bija tikusi garām Oriona miglājam un joprojām lidoja uz rietumiem. Pēc pēdējo dienu sasprindzinājuma, Liāna tagad gulēja. Gordons palika nomodā. Viņa pienākums ir pārliecināt Džalu Amu. Laika ļoti maz — Šors Kāns nesnauž.
Beidzot kuģis pārgāja uz bremzēšanas režīmu. Oriona miglājs bija palicis tālu aizmugurē un pārvērties par vāji spīdošu plankumu. Priekšā gluži tuvu mirgoja Sietiņa zvaigznājs. Starp zvaigznēm samtaini melnajās debesīs rindā mirdzēja daudzas niecīgas dzirkstelītes.