Durvis atvērās. Zemu paklanījies, kambarsulainis paziņoja:
— Polārzvaigznes karalistes, Gulbja, Perseja, Kasiopejas karalistu vēstnieki! Herkulesa Kopas grāfistu vēstnieks!
Cits pēc cita telpā ienāca sūtņi, viņi bija ģērbušies svētku drēbēs par godu audiencei. Visi sastinga kā iemieti, ieraugot Gordonu.
— Princi Art! — kopējo izbrīnu centās izskaidrot sūtnis no Herkulesa Kopas. — Mēs uzskatījām…
— Mans brālis pilnībā attaisnots, — Džals viņu pārtrauca. — Patiesie noziedznieki arestēti. Pēc stundas to uzzinās visi pārējie. — Viņa aukstais skatiens slīdēja pār ienācēju sejām. — Kāds nolūks jūs šurp atvedis?
Uz priekšu panācās Tu Škans — iznesīgais Polārzvaigznes sūtnis. Viņa grumbainajā sejā parādījās apmulsums.
— Jūsu augstība! Šors Kāns tikko piedāvāja mūsu valdībām draudzības līgumu ar Tumšo Pasauļu Līgu. Mākonis mobilizējis visus savus spēkus, apgādājies ar jaunu, slepenu ieroci. Ja mēs paliksim savienībā ar Impēriju, mums draudēs pilnīga sakāve. Tāda ir šī priekšlikuma būtība.
Džala Ama acis nikni dzirkstīja.
— Viņš sācis uzstādīt ultimātus! Un ko viņš domā par Iznīcinātāju?
— Šors Kāns apgalvo, ka jūs neuzdrošināsities to lietot, jo tas ir pārāk bīstami. Baidos, ka mūsu valdības turpmāk nespēs pildīt savas saistības, ja jūs neaatspēkosit šo informāciju.
Džala Ama acis liesmoja. Viņa svinīgajos vārdos Gordons saklausīja kaut kādas pārdabiskas un baismīgās noskaņas.
— Tu Škan, Iznīcinātāja spēks ir drausmīgs. Neslēpšu, ka izmantot to ir ārkārtīgi riskanti. Pirms daudziem gadiem tas tika izdarīts. Un tiks darīts atkal, ja radīsies nepieciešamība! Mēs ar Artu drīzāk izšķirsimies par to, nekā ļausim tirānijai paverdzināt mūsu brīvās pasaules!
— Bet valdniek… — Tu Škans, likās, vēl vairāk samulsa — Mūsu valdības gribētu pārliecināties… Reti kurš vairs tic, ka Iznīcinātājs patiešām eksistē…
Džala Arna seja satumsa.
— Es cerēju, ka šo ieroci nekad nevajadzēs izmantot. Tomēr varbūt labāk izpildīt jūsu lūgumu. Piecdesmit parsekus uz rietumiem no Algola atrodas neapdzīvots apdzisušu zvaigžņu apgabals. Pēc divām diennaktīm tur varēs vērot, uz ko spējīgs Iznīcinātājs.
— Valdniek! — atplauka Tu Škans. — Pēc tāda pierādījuma mūsu valdības tūlīt pat noraidīs Šora Kāna piedāvājumu.
Kad delegācija aizgāja Džals Ams rūgti sacīja:
— Vienīgi tā viņus varēja pārliecināt, Art! Ja viņi atteiktos, mēs paliktu bez sabiedrotajiem.
— Tu patiešām gatavojies laist darbā Iznīcinātāju?
— Dievs ir mans liecinieks, man to ļoti negribas. — Džals Ams noslaucīja seju, Gordons pārsteigts ieraudzīja viņa acīs bailes. — Taču citas izejas nav. Iesim tūlīt paskatīties, vai ar Iznīcinātāju viss ir kārtībā.
Tūlīt viņš piekļūs Galaktikas vislielākajam noslēpumam! Gordons stāvēja neziņā. Viņš šeit ir svešinieks, viņam nav tiesību… Kaut gan, kam viņam vajadzīgs šis noslēpums? Vēl tikai dažas dienas, un viņš atgriezīsies. Vispirms uz Zemes, pēc tam divdesmitajā gadsimtā… Atkal doma par Liānu sāpīgi iedūrās viņam sirdī.
— Ejam, Art, — teica Džals. — Zinu, ka tu esi noguris, bet mums loti maz laika
32. Nāves Vilnis
Priekštelpā Džals Ams aizsūtīja prom sargus. Kustīgie paklāji nesa viņus lejup, arvien dziļāk un dziļāk. Gordons saprata, ka viņi atrodas vēl tālāk pazemē nekā toreiz, kad viņš bija pils cietumā.
Pa vītņu kāpnēm viņi nokļuva zālē, kas bija izcirsta bazalta klintīs. Šeit sākās garš gaitenis. To apgaismoja pulsējoša mironīgi bāla gaisma kuru izstaroja plāksnes pie gaiteņa sienām. Gordons nespēja slēpt pārsteigumu. Viņš bija sagatavojies ieraudzīt līdz zobiem bruņotus sargus, apkaltas durvis, režģus un atslēgas… Nekā tamlīdzīga. Kad Džals Ams vēra durvis gaiteņa galā, izrādījās, ka tās nav pat aizslēgtas.
— Te tas ir, — imperatora balss nodrebēja.
Apaļo kameru, kas bija izcirsta klintī, apgaismoja tas pats pulsējošais starojums. Kameras centrā apstulbušais Gordons ieraudzīja to, ko Džals uzlūkoja ar neslēptām bailēm un pielūgsmi.
Iznīcinātājs! Tik drausmīgs ierocis, ka divu tūkstošu gadu laikā tā spēks tika likts lietā vienu vienīgu reizi.
Tie bija divpadsmit vienādi, nespodri pelēka metāla konusi ap desmit divpadsmit pēdu augstumā. To smailes apvija milzumdaudz kristāla lodīšu, no pamatnēm stiepās daudzkrāsaini vadi.
Gordons nevarēja saprast, kas slēpjas konusu iekšienē. Telpā vēl atradās nesējkonstrukcijas un masīvs kubs ar vadības pulti, uz kuras mirdzēja rādītāji, skalas un seši regulatori.
— Tam vajag ārkārtīgi daudz enerģijas, — domīgi teica Džals Ams. — Kā tava "Etna"? Vai ar tās ģeneratoru jaudu pietiks?
— Jā, iespējams, — apjucis murmināja Gordons. — Tu droši vien labāk zini.
— Es? — Džals bija izbrīnīts. — Tu taču esi zinātnieks! Tu zini krietni vairāk!
— Baidos, ka tu kļūdies. Redzi, es daudz ko esmu aizmirsis.
— Aizmirsis par Iznīcinātāju? Tu joko! Mūsu atmiņā iespiests neizdzēšams zīmogs — zināšanas par šo ieroci — kopš tās dienas, kad mūs pirmo reizi atveda šurp, lai noregulētu Vilni.
Vilni? Gordons atkal izjuta jau pazīstamo informācijas vakuumu.
— Džal, zini, Šors Kāns zondēja mani ar domu nolasītāju. Varbūt tāpēc esmu aizmirsis dažas lietas.
Šis izskaidrojums pilnīgi nomierināja Džalu Amu.
— Saprotu, domu šoks. Tūlīt tu atcerēsies. Šeit ir stiprinājumi, lai uzstādītu konusus kuģa priekšgalā. Vadus pieslēdz pie tādas pašas krāsas spailēm uz vadības pults, transformatora kabeli — tieši pie ģeneratora Viss jānoregulē ļoti precīzi. Šie seši regulatori…
Gordons pamazām sāka saprast. Visticamākais ir tas, ka konusi fokusē kaut kādu enerģiju vajadzīgajā telpas punktā. Bet kas notiek ar objektu, uz ko tie notēmēti? Viņš neuzdrošinājās izprašņāt.
— …tātad mērķim jāatrodas ne tuvāk par desmit parsekiem, lai izvairītos no reakcijas. Tagad atcerējies, Art?
— Jā, — pamāja Gordons. — Tomēr es priecājos, ka rīkosies tu.
Džala Ama sejā uzplaiksnīja nogurums un izmisums.
— Dievs mans liecinieks, es to nevēlos! Daudzus gadsimtus tas stāvēja bezdarbībā. Brenna Bīra brīdinājums vēl ir spēkā.
Viņš norādīja uz sienā izcirstiem vārdiem: «Mani pēcteči, Iznīcinātāja mantinieki un glabātāji! Es, Brenns Bīrs, runāju uz jums no gadsimtu tāluma. Uzklausiet manu novēlējumu. Spēkam, kas nodots jūsu rīcībā, nav robežu, nelietojiet to pašlabuma vai varas dēļ. Vienīgi tad, ja uz spēles ir Galaktikas liktenis, drīkst ķerties pie pēdējā līdzekļa. Arī visbriesmīgākajā situācijā atcerieties — reiz atbrīvotu, šo spēku nav viegli atkal savaldīt. Tikai dzīvības un nāves jautājums Visuma mērogā var attaisnot tādu rīcību.»
— Atceries, Art, kā tēvs atveda mūs šurp, lai noregulētu Vilni? Mēs vēl bijām bērni. Vai mēs toreiz varējām iedomāties, ka pienāks nelaimes stunda?
Gordons satriekts klusēja. Vina domās vēl skanēja sen mimšā imperatora vārdi. Džals pagriezās, un viņi devās prom. Dīvaini! Nekādas apsardzes…
Pa garo gaiteni viņi nonāca līdz vītņu kāpnēm pirmajā akmens zālē.— Mēs uzstādīsim to uz "Ernas" rit no rīta — sprieda Džals Ams. — Un vakarpusē parādīsim zvaigžņu karalistu vēstniekiem, kā tas darbojas.