— Halucinācijas? — pārjautāja Keorgs. — Kādas tās ir?
— Saprotiet, kad es redzēju vīzijas, es neapšaubīju to realitāti. Redzētais bija taustāms, pie tam vēl dzīvāks un spilgtāks nekā viss, ko biju pieredzējis līdz tam. Bet tagad… — Ārstam pievērstajās acīs parādījās asaras. — Es negribu zaudēt šīs vīzijas, pat ja tās ir tikai vīzijas. Tās man ir dārgākas par jebkuru realitāti. Un ja es… ja es… Ak, Dievs!
Gordons pielēca kājās un paspēra dažus soļus, līdz sāpēm sažņaudzis pirkstus dūrēs. Viņš līdzinājās cilvēkam, kurš ir gatavs mesties lejup no klints, un Keorgs noprata, ka Džons to noteikti izdarītu, ja vien tāda klints šeit būtu.
— Es dzīvoju starp zvaigznēm… Ne tagad, bet nākotnē, pēc diviem tūkstošiem gadsimtu… Ļaujiet man visu izstāstīt, doktor, pēc tam varēsit uzvilkt man trakokreklu. Mans saprāts bija pārvietojies cauri laikam pavisam cita cilvēka ķermenī. Es saglabāju savu "es".
Saprotat? Saglabāju Džona Gordona dvēseli un saprātu no divdesmitā gadsimta. Un vienlaikus biju Arts Ams, Vidusgalaktikas impērijas princis. Tur, starp zvaigznēm…
Vina balss pārgāja čukstā. Tagad viņš stāvēja pie loga un skatījās, kā lietus mērcē īstsaidas 64. ielas jumtus un skursteņus. Debesis gūlās pāri kā pelēks, nokvēpis vāks.
— Es dzirdēju Virsotņu dziesmu. Tā skan Trūnā, kad Kanopusas rīta stari apgaismo Kristāla kalnus. Dzīroju imperatora pils Zvaigžņu Zālē kopā ar zvaigžņu karaļiem. Vadīju Impērijas Floti kaujā pret Tumšo Pasauļu Līgu. Redzēju, kā iet bojā zvaigžņu kuģu armādas pie Herkulesa Kopas robežām…
Pacients neskatījās, kā ārsts reaģē uz viņa vārdiem. Viņu tas neinteresēja, jo viņš bija sācis runāt un gribēja pateikt visu līdz galam. Viņa balss noskaņa liecināja par skumjām, par nevaldāmu lielību un augstprātību.
— Mani gandrīz nogalināja Oriona miglājā, es lidoju cauri mākoņiem, kur putekļu sagūstīto sauļu stari tik tikko spēj izlauzties cauri mūžīgai, dūmakainai pustumsai. Es ari nogalināju cilvēkus. Un pēdējā kaujā, doktor, es… — Apklusis viņš pakratīja galvu un strauji aizgriezās no loga. — Starp citu, tas viss nav svarīgi. Izņemot vienu. Šis Visums, svešā valoda, cilvēki, apģērbs, ēkas un vēl neskaitāmi sīkumi… Vai es to visu varēju izdomāt?
Tagad viņš skatījās uz Keorgu, un viņa sejā bija izmisums.
— Vai jūs tur bijāt laimīgs? —jautāja Keorgs.
Kādu laiku Gordons pārdomāja. Viņa atklātajā, godīgajā sejā saspringa muskuļi, kas liecināja par smagām dvēseles mokām.
— Lielākoties biju. Jā, tur bija baismīgi notikumi… Man tur pastāvīgi draudēja briesmas, bet… Jā, šķiet, es biju laimīgs.
Keorgs saprotoši pamāja.
— Jūs pieminējāt kādu mīļu būtni.
Gordons atkal pagriezās pret logu.
— Viņu sauca Liāna. Viņa bija Fomalgautas karalistes princese un Arta Ama līgava. Tā bija politiska savienība, nekas vairāk. Artam Amam bija cita sieviete. Bet es, atrazdamies viņa ķermenī, iemīlējos Liānā.
— Un viņa?
— Viņa ari. Pēc tam viss sagruva. Man nācās viņu pamest un atgriezties šeit — savā pasaulē, savā laikmetā… Un tagad es jums pateikšu pašu galveno, doktor. Es sen biju atmetis visas cerības viņu ieraudzīt, bet reiz naktī man likās, ka viņa ar mani sarunājas. Telepātiski, cauri laikam. Viņa stāstīja, ka Arts Ams, liekas, esot izgudrojis, kā pārcelt mani pie viņiem. Šoreiz fiziski, manā ķermenī… — Viņš brīdi neizlēmīgi klusēja noliecis galvu. — Droši vien es izskatos pēc trakā. Bet tikai šī cerība — kaut kad atgriezties pie viņiem — palīdz man dzīvot… Pareizāk sakot, panest šo mokošo eksistenci. Bet Šodien es jau apšaubu, vai tas patiesībā noticis. — Viņš atkal apsēdās krēslā, noguris un iztukšots. — Nevienam es neesmu par to stāstījis. Tagad es it kā iznīcināju daļu no sevis. Es nevaru dzīvot starp divām pasaulēm. Ja tā pasaule ir halucinācija bet šī — vienīgā reālā… Palīdziet man pārliecināties par to.
Tagad piecēlās Keorgs un ari sāka soļot pa istabu. Reizi vai divas viņš paskatījās uz Gordonu, it kā apsvērdams, no kuras puses sākt uzbrukumu. Pēc tam ierunājās.
— Labi, labi. Paskatīsimies, ar ko šeit sākt. — Viņš ieskatījās pierakstos. — Tātad jūs apgalvojat, ka jūsu saprāts cauri laikam nokļuva cita cilvēka ķermenī?
— Jā. Arts Ams ir ne tikai aristokrāts, bet ari izcils zinātnieks. Viņš izgudroja šo paņēmienu. Apmaiņa notika viņa laboratorijā.
— Pieņemsim. Un kas notika ar jūsu ķermeni, kamēr saprāts atradās citur?
Džons Gordons pacēla acis.
— Es taču runāju par apmaiņu. Ar to viss arī sākās, ka Arts Ams gribēja nokļūt šeit, pie mums. Viņš pētīja pagātni un darīja to regulāri. Tikai manā gadījumā radās neparedzēti šķēršļi.
— Tas nozīmē, ka Arts Ams bija jūsu ķermenī?
— Jā.
— Un strādāja jūsu darbu?
— Ne gluži. Kad es atgriezos, šefs paziņoja ka priecājas redzēt mani atkal veselu. Droši vien Arts Ams tīšām neieradās darbā, lai neizdarītu kādu aplamību. Man gan nebija tādas iespējas.
— Apsveicu, mister Gordon. Jūsu loģika ir nevainojama. Bet, hm… lietisku pierādījumu jums, protams, nav.
— Protams, nav. Kā lai tie būtu? Kāpēc jums patīk mana loģika?
Doktors Keorgs pasmaidīja.
— Jūs esat pats sevi iemūrējis. Jūsu halucinācijas ir pilnīgas, mister Gordon, reti kuram no cilvēkiem ir dota tāda iztēle. — Keorga seja atkal kļuva nopietna. — Saprotu, ko no jums prasīja vizīte pie manis. Es jūtu: zemapziņā jūs saprotat, ka visas šīs zvaigžņu karalistes, ugunīgie miglāji un brīnišķīgās princeses ir tikai iztēles auglis, jūsu saprāts cenšas izrauties no šīs pasaules rutīnas. Pasaule ir nomācoša, kā jūs sakāt. Mums stāv priekšā ilgs un nopietns darbs. Protams, būs grūtības, tomēr ticiet man, jums nav jāuztraucas. Visai iepriecinošs ir fakts, ka jūs jau sen neesat pārdzīvojis līdzīgas vīzijas. Ja jums nav iebildumu, es gribētu redzēt jūs divas reizes nedēļā.
— Es pacentīšos.
— Lieliski. Mis Finleja pierakstīs konsultāciju dienas. Te būs mans telefons. — Keorgs sniedza saburzītu vizītkarti. — Ja kādreiz pamanīsit ko tādu, zvaniet jebkurā laikā!
Uz atvadām ārsts viņam dedzīgi paspieda roku, un pēc dažām minūtēm Džons Gordons jau bija uz ielas. Smidzināja lietus, un viņš nejuta neko citu kā vienīgi pilnīgu izmisumu. Keorgam taisnība, citādi nevar būt. Gordons pats arī bija sagatavojis sevi šiem secinājumiem, vajadzēja tikai ārēju stimulu. Bet tas, ka vajadzēja visu izstāstīt… Tas ir kā ķirurga skalpelis, pats sev teica Gordons. Ķirurģiskā operācija ir humāna un nepieciešama. Tiesa gan, tā ir bez anestēzijas.
Tātad nekas nav bijis, kaut arī viss likās tik reāls… Džonam Gordonam jāizšķiras un jāizmet no galvas un no sirds Liānas balss, viņas brīnišķīgā seja, atmiņas par lūpu pieskārienu…
Savā birojā Keorgs steidzīgi diktēja magnetofonā Džona Gordona slimības gaitu, klusi ķiķinādams un brīnīdamies. Jā, šis gadījums ir mācību grāmatas cienīgs…
Akurāti, divas reizes nedēļā Gordons ieradās uz konsultācijām. Atbildēja uz Keorga jautājumiem, aprakstīja visos sīkumos savas vīzijas, mazpamazām, ārsta prasmīgi ietekmēts, viņš sāka pret to 124 visu izturēties kritiski. Viņš pakāpeniski apzinājās, ka halucinācijām ir dziļi slēpta motivācija — neapmierinātība ar vienmuļo darbu, vēlēšanās kļūt slavenam, nozīmīgam un varenam, kaut nedaudz atriebties pasaulei, kura spieda viņu tādā veidā krāpt pašam sevi. Keorgu visvairāk izbrīnīja Iznīcinātājs, neaptverami spēcīgs ierocis, kuru Gordons izmantojis lielajā kaujā pret Tumšo Pasauļu Līgu.