— Tātad jūs iznīcinājāt daļu telpas? — Keorgs pārjautāja, klanīdams galvu kā piedzēries kretīns. — Jums ir agresīvas tieksmes. Tā ir laime, ka tās izpaužas tikai sapņos.
Visvieglāk bija izskaidrot to, ka halucinācijās bija klāt Liāna. Viņa bija nepieejams sapņu tēls, un koncentrēdams savas vēlmes uz viņu, Gordons atbrīvoja sevi no nepieciešamības cīnīties par to meiteņu mīlestību, kuras dzīvoja viņam līdzās. Keorgs secināja, ka Džons droši vien baidās no sievietēm. Līdz tam Gordons bija uzskatījis, ka viņas ir vienkārši garlaicīgas, bet ārsts, kā redzams, labāk saprata viņa zemapziņu…
Gāja nedēļas, vīzijas pamazām zaudēja spilgtumu.
Keorgs bija sajūsmā. Labāku pacientu nevarēja iedomāties. No savāktajiem materiāliem varēja radīt sensacionālus rakstus un referātus ārstu konferencēm.
Kādā jaukā maija dienā — saule tobrīd jautri staroja debesīs starp maziem mākonīšiem — psihoanalītiķis teica Gordonam.
— Esmu pilnīgi apmierināts. Acīm redzams progress. Jums ir ievērojami panākumi. Pamēģiniet kādu laiku iztikt bez manis. Ienāciet pēc kādām trim nedēļām, pastāstīsit, kā jums veicas.
Par godu tādam notikumam viņi iedzēra pa glāzītei. Tajā pat dienā Gordons sarīkoja sev karaliskas pusdienas. Pēc tam aizgāja uz teātri, visu laiku būdams lieliskā garastāvoklī. Viņš nepārtraukti atkārtoja sev, cik viņš ir laimīgs. Nākdams mājās, viņš vairs neskatījās uz neskaitāmajām zvaigznēm vasaras debesīs.
Viņš mierīgi aizgāja gulēt.
Telefona zvans pamodināja doktoru Keorgu pulksten trijos naktī. Ārsts saķēra klausuli. Līdz ar pirmajiem vārdiem viņš pilnīgi pamodās un pat palēcās gultā.
— Gordon? Kas noticis?
Balss klausulē bija Šausmu pilna.
— Tas sācies atkal! Arts Ams! Viņš tikko runāja ar mani un teica… teica, ka viss gatavs, lai pārvietotu mani laikā. Ka mani gaida Liāna… Doktor! Doktor…
Balss apklusa.
— Gordon! — ieaurojās Keorgs mēmajā klausulē. — Pagaidiet, nekrītiet panikā! Tūlīt būšu pie jums!
Viņam vajadzēja četrpadsmit minūtes. Gordona dzīvokļa durvis bija aizslēgtas, nācās modināt durvju sardzi. Dzīvoklī neviena nebija. Telefona klausule šūpojās vadā, it kā pamesta sarunas vidū. Keorgs automātiski nolika to vietā.
Kādu minūti viņš klusēdams pārdomāja. Jā, nav nekādu šaubu. Nespēdams atteikties no spožajām vīzijām, no sava sapņa Gordons aizbēdzis. Aizlaidies no realitātes un no ārsta kurš viņam palīdzēja. Protams, viņš vēlāk atgriezīsies, bet nāksies sākt visu no gala…
Doktors Keorgs nopūtās, noslaucīja mitro pieri ar netīru kabatas lakatu un izgāja ārā naksnīgajā pilsētā.
2
Lēnām atgriezās apziņa. Sākumā tikai miglainas atmiņas par bailēm un paniku, galvas reiboņi un nelaba dūša kas sajaucās ar dīvainu kritiena sajūtu tumsā. Ausīs vēl skanēja viņa paša kliedziens, un Gordons nesaprata kāpēc Keorgs līdz šim nav ieradies palīgā. Pēc tam viņš izdzirda tālas balsis, vienlaikus pazīstamas un svešas. Viņam rīklē ielija auksts šķidrums un apdedzināja kuņģi ar ledainu liesmu. Viņš atvēra acis. Apkārt viss bija žilbinoši balts. Pēc tam uz šī pienbaltā fona pavīdēja kaut kādas formas. Lielie priekšmeti — logi, sienas, mēbeles. Un mazie, grūti izšķiramie. Pār viņu bija noliekušās divas sejas. Viena nepazīstama, saspringta un norūpējusies. Toties otra… Viņa paša seja. Džona Gordona seja.
Nē. Gordonam bija gaišāki mati un zilas acis, bet te uz viņu
skatījās tumšmatains cilvēks ar ērgļa degunu. Un tomēr…
— Džon Gordon! — viņu uzrunāja.
— Vienu mirkli, jūsu augstība — atsaucās otrais.
Gordons juta, ka kāds paceļ viņa galvu. Ieraudzīja roku, glāzi rokā un automātiski izdzēra tās saturu. Atkal iekšās sprāga ledainā liesma tā bija patīkama un tonizējoša. Migla pilnībā izklīda.
Kādu laiku viņš raudzījās vīrieša skaistajā, melnīgsnējā sejā, pēc tam nočukstēja.
— Arts Ams…
Varenas rokas satvēra viņu aiz pleciem.
— Paldies Dievam! Es jau sāku baidīties. Nē, nemēģini celties. Nekusties, tu vēl neesi atguvies no šoka. Nav nekāds brīnums — katrai tava ķermeņa molekulai nācās pārvarēt tādu laika bezdibeni. Un tomēr tas izdevās! Beidzot, pēc tik daudziem gadiem! — Arts Ams pasmaidīja. — Vai tiešām tu iedomājies, ka esmu tevi aizmirsis?
— Man likās… — sāka Gordons.
— Keorg! — viņš domās sauca aizvēris acis. — Keorg, palīdziet! Man atkal ir halucinācijas, es jūku prātā. Kur īsti ir realitāte? Kur tā ir? To, ko es redzu pašlaik, es nekad mūžā neesmu apšaubījis, neskatoties uz visu jūsu gudro loģiku. Vai tā nebūtu realitāte?
Viņš ar grūtībām uzslējās sēdus un pārlaida skatienu laboratorijai. Tā bija tāda pati, kādu viņš to atcerējās, vienīgi sarežģītas aparatūras bija daudz vairāk. Iekārts starp diviem enerģētiskajiem režģiem, telpas vidū atradās sarkofagam līdzīgs priekšmets, kuru Gordons agrāk nebija redzējis. Resni kabeļi kā čūskas stiepās pa grīdu — acīmredzot ģenerators atradās kaut kur ārpusē.
Tomēr tā bija tā pati astoņstūrainā istaba ar lielajiem logiem, pa kuriem plūda iekšā spoža saules gaisma. Tāda tā ir vienīgi augstu kalnos. Džons Gordons droši vien atkal atradās uz vecās, labās Zemes.
Viņš skaidri juta savas rokas un ķermeni, juta cik mīksts un izturīgs ir galda apšuvums, uz kura viņš sēdēja, svaiga vēja pūsmu uz savas kailās muguras. Paklausīdams pēkšņam impulsam, viņš satvēra Arta Ama roku. Kauli, muskuļi, āda un asinis, viss silts un dzīvs.
— Kur ir Liāna? — jautāja Gordons.
— Viņa tevi gaida. — Arts Arns pamāja ar roku uz blakus istabas pusi. — Viņa gribēja būt šeit klāt, bet mēs nolēmām, lai viņa ] labāk paliek tur… kamēr tu pilnīgi atgūsies.
Gordons juta, kā traki sitas sirds. Kāda starpība — realitāte vai murgi, patiesība vai neprāts? Viņš ir dzīvs, un Liāna viņu gaida. \ Viņš pielēca kājās un atviegloti iesmējās, jo abi vīrieši metās viņu atbalstīt.
— Es ilgi gaidīju, — viņš teica Artam Arnam. — Gadījās, ka kritu izmisumā. Bet tagad viss kārtībā. Dzīve ir dzīve. Vai nevar dabūt vēl glāzīti šīs elles dziras, ko? Un derētu kādas drēbes.
Arts Arns paskatījās uz savu kompanjonu.
— Kā jūs domājat, Aleks Vil? Iepazīstieties ar Vila Kvīna dēlu, Gordon. Viņš turpina sava tēva darbu. Bez viņa es nekad nebūtu ticis galā ar šo ārkārtīgi grūto uzdevumu.
— Jā, — apstiprināja Aleks Vils. Sirsnīgi spiezdams Gordona roku, viņš piebilda: — Pagaidām jums nevajag celties. Nedaudz atpūtieties, pēc tam mēs atkal parunāsim.
Gordons, nedaudz vīlies, atkal apgūlās. Arts Ams teica:
— Tu nevari ne iedomāties, kāda uzņemšana tevi gaida Trūnā. Mans brālis Džals ir viens no nedaudzajiem, kurš zina visu. Viņš zina, cik daudz esmu tev parādā. Tomēr mēs nespējam tev atlīdzināt pilnā mērā.
Gordons atcerējās, kā Džals Ams, uzņēmies visu varas smagumu pēc tēva nāves, pats tik tikko palika dzīvs pēc atentāta un uzvēla Gordonam visu atbildību par Impērijas aizsardzību un pārvaldīšanu. Un jāatzīmē, ka Gordons šajā situācijā rīkojās gods godam, pateicoties Dievam un neticamai, trakai veiksmei.
Viņa lūpās parādījās viegls smaids.
— Paldies.
Pats to nemanīdams, Gordons atkal ieslīga miegā.
Kad viņš pamodās, svaigs un atpūties, gaisma vairs nebija tik spilgta ēnas bija garākas. Arta Ama nebija. Aleks Vils pienāca tuvāk, norādīja Gordonam uz krēslu, kur bija noliktas drēbes. Gordons apģērbās. Viņš vēl juta vājumu ceļgalos, bet spēki ātri atgriezās.