Uzvalks bija no tā paša zīdainā auduma kuru viņš labi atcerējās:
bezrocis, sarkanbrūnas bikses un apmetnis. Gordons ielūkojās spogulī, nekad agrāk viņš nebija redzējis savu ķermeni tādā apģērbā. Uz Arta Ama auguma tas izskatījās gluži dabiski, bet pašlaik viņam bija jāpasmaida. Vai viņš nokļuvis maskuballē?
Pēkšņi Džons apjauta briesmīgu patiesību: Liāna nekad viņu nav redzējusi! Viņa mīlēja Džonu, kad viņš bija Arta Ama izskatā, un tikai vēlāk uzzināja ka tas ir Džons Gordons no divdesmitā gadsimta. Kas notiks, kad viņa ieraudzīs Džona īsto veidolu? Vai viņa būs vīlusies? Varbūt atzīs viņu par pārāk vienkāršu un nepievilcīgu?
Gordons nedroši jautāja Alekam Viļam.
— Vai nevar palūgt vēl glāzīti stimulatora?
Tas vērtējoši paskatījās viņā, pēc tam atnesa prasīto. Gordons iztukšoja glāzi. Laboratorijā ienāca Arts Ams.
— Kas notiek?
— Nezinu, — saminstinājās Aleks Vils. — Viss gāja savu gaitu, bet pēc tam…
Arts Ams laipni uzsmaidīja Gordonam.
— Liekas, es saprotu. Vai tas ir Liānas dēļ?
Gordons apstiprinoši pamāja.
— Man tikko ienāca prātā, ka viņa… Ka viņa ne reizes nav mani redzējusi.
— Neuztraucies. Es taču esmu viņai stāstījis par tevi. Viņa man to lūdza vismaz desmit tūkstoš reižu. — Arts Ams uzlika roku Gordona plecam. — Varbūt viņai būs vajadzīgs laiks, lai pierastu pie tevis, tev jābūt pacietīgam. Par viņas jūtām nešaubies. Viņa tevi gaidīja ļoti ilgi, būdama šeit, tālu no savas karalistes. Daudzas reizes valsts darišanās vajadzēja viņas lēmumu, bet viņa palika šeit. Ignorēja vēstījumus no Fomalgautas un neklausīja mani. Vienīgā cerība uz tevi. Pasaki viņai, Gordon, ka jāatgriežas mājās.
— Vai tur situācija tik slikta?
— Vienmēr ir slikti, ja valstij nav vadītāja. Tiesa viņa neko nestāsta, taču ziņojumi no Fomalgautas sākumā bija apzīmēti kā steidzami, bet tagad — ārkārtīgi steidzami. Parunāsi ar viņu?
— Protams, — atbildēja Gordons, priecādamies, ka jaunās rūpes
liks aizmirst personiskās problēmas.
— Lieliski, — teica Arts Ams, paņemdams viņu zem rokas. — Esi drosmīgāks, mans draugs. Neaizmirsti, viņa tevi pazīst pēc maniem stāstiem. Viņa nemaz necer ieraudzīt Apolonu.
Viņš tā paskatījās uz Gordonu, ka tas nenoturējās un pasmaidīja.
— Paldies tev, draugs, — no sirds teica Gordons.
Viņa gaidīja mazā istabiņā ar skatu uz rietumiem. Sniegotās virsotnes mirdzēja kā ar šķidru zeltu aplietas, bet pāri aizām klājās tumšas purpura ēnas. Arts Ams pavadīja Gordonu tikai līdz durvīm. Istabā bija klusums. Liāna pagriezās, un Gordons sastinga uz vietas, nevarēdams izteikt ne vārda. Viņa bija tikpat brīnišķīga kā Džona atmiņās: slaids, graciozs stāvs, brīnišķīgi, blāvi zeltaini mati, pelēkas, skaidras acis. Nav iespējams aprakstīt, kas notika Gordona sirdī. Toties tagad viņš pa īstam saprata, ka viss notiekošais ir īstenība.
— Liāna, — viņš nočukstēja. — Liāna…
— Jūs… Džon Gordon…
Viņa steidzās klāt, uzmanīgi raudzīdamās sejā, it kā meklēdama pazīstamus vaibstus. Džons vēlējās apskaut viņu, piespiest pie krūtīm un skūpstīt, paužot visas savas spēcīgās jūtas, kas krājušās ilgajos vientulības mēnešos…
Viņš neiedrošinājās. Palika stāvam nelaimīgs un nekustīgs, bet viņa nāca tuvāk, saspringti skatīdamās Džona sejā. Pēc tam apstājās un nolaida acis. Viņas lūpas drebēja.
— Vai jūs esat šokēta? — pajautāja Gordons.
— Arts Ams aprakstīja jūs diezgan precīzi.
— Un jums liekas, ka es…
— Nē, — enerģiski iebilda Liāna, atkal paceldama savu pelēko acu skatienu. Viņas sejā parādījās maigs smaids. — Es jūs lūdzu, nedomājiet par to. Ja es ieraudzītu jūs pirmo reizi — tiešām pirmo reizi, tad atzītu jūs par ļoti pievilcīgu. Es gribu teikt, ka tā tas ari ir, bet vaina ir cita, man vajag no jauna pierast pie jums. Protams, — viņa piebilda, nenolaizdama skatienu, —ja jūsu jūtas pret mani nav mainījušās.
— Ak, nē, — novaidējās Gordons. — Protams, nav mainījušās.
Viņš apņēma Liānas plecus. Viņa neatvirzījās, bet arī neatbildēja.
Nedroši pasmaidīja un atkārtoja to pašu, ko teica Arts Ams:
— Esiet pacietīgs.
— Es saprotu. — viņš atlaida Liānu un, cenzdamies slēpt vilšanos, aizgāja līdz logam. Spožās virsotnes tagad klāja ēna, tumši zilgoja ledāji, debesīs iemirdzējās pirmās zvaigznes. Gordons sajuta skumjas, tikpat neremdināmas, tikpat aukstas kā vējš virs ledājiem.
— Arts Ams stāstīja, ka jums ir nepatikšanas.
Viņa nevērīgi atmeta ar roku.
— Nekas. Viņš grib, lai jūs pierunājat mani atgriezties, vai ne?
— Jā.
— Es tā ari darīšu. Jau rīt. Tikai ar vienu noteikumu… — Viņa atkal tuvojās. Rietošās saules staros asi iezīmējās vaibsti viņas bālajā sejā. — Jūs lidosit kopā ar mani.
Gordons klusēdams skatījās uz viņu. Viņa pieskārās Džona rokai un ļoti klusu sacīja:
— Vai es jūs aizvainoju? Bet es negribēju, patiešām negribēju. Vai jūs man piedodat?
— Protams, Liāna.
— Tātad mēs lidojam abi. Man vajag nedaudz laika — tas ir viss, ko es lūdzu.
— Labi, — teica Džons Gordons. — Es lidošu.
Jā, lidošu, viņš nikni nodomāja, un ja būs vajadzīgs tevi iekarot qo jauna, es to izdarīšu. Un zvēru, tu aizmirsīsi, ka es kādreiz
izskatījos citādi. *
3
Karaliskais kreiseris ar mirdzošu Fomalgautas emblēmu — Baltu Sauli — uz borta līgani startēja no Zemes. Apakšā palika brīnišķīgā nākotnes pilsēta, kuras lieliskums lika aizrauties elpai. Bija redzams biezs ceļu tīkls, katrā krustojumā slējās gigantiskas apgaismotas kolonas. Dzeltenas saules gaismas apspīdēti lidinājās neredzēti, dīvaini lidaparāti, kas atgādināja otrādi .apgrieztus konusus. Satiksmes dienesta virsnieki tos novēroja no saviem augstajiem antigravitācijas torņiem.
Zvaigžņu kuģis cēlās tam visam pāri, lai atkal ienirtu bezgalīgajā telpas okeānā, kur tikai retumis varēja sastapt zvaigžņu salas. Saules dzeltenā dzirkstelīte un mūžvecā zaļā planēta no kuras reiz sākās Visuma iekarošana pazuda kosmiskajā tumsā. Džons atkal varēja vērot zvaigžņu miriādes, šo mirguļojošo kosmisko krāšņumu. Nav nekā dīvaina, viņš nodomāja, ka pēc tik lieliskiem skatiem es smoku vai nost divdesmitā gadsimta pasaulītē.
Atkarībā no redzes leņķa zvaigžņu karalistu centri iezaigojās rubīna zelta smaragda tirkīza krāsās, vai ari dzidri iemirdzējās kā visīstākie briljanti.
Lūk, Liras un Gulbja, Kasiopejas un Polārzvaigznes karalistes. Un arī Vidusgalaktikas impērijas galvaspilsētas saule Kanopuss. Nedaudz tālāk — Herkulesa Kopas grāfistes… Dienvidos atradās Oriona zvaigznājs, bet tālu ziemeļos melnais Mākoņa plankums, ko kādreiz pārvaldīja Tumšo Pasauļu Līga. Mākoņa centrā slēpās Talarna kas tagad bija savaldīta un miermīlīga. Kreiseris lidoja uz rietumiem, uz Fomalgautu.
Kad kuģis mainīja kursu, apbraukdams putekļu sabiezējumu, Džons pievērsa uzmanību Magelāna mākoņiem, ko veidoja vēl neizpētītas zvaigznes. Tie līdzinājās salām kosmiskās dzīlēs. Viņš atcerējās, ka reiz atnācēji no turienes bija mēģinājuši paverdzināt vēl jauno Impēriju, bet Arta Ama sencis, izmantodams šausmīgo slepeno ieroci — Iznīcinātāju, viņus sagrāva.