Gordons iedomājās par doktoru Keorgu, viņa psihoanalīzi un pasmaidīja. "Agresīvais, graujošais fanātisms" — lūk, tā viņš to nosauca. Žēl, ka šis kārnais skeptiķis nav šeit. Nelaimes putns bez apstājas būtu kniebis sev ciskā, cerēdams, ka tas nav sapnis. Viņš ilgi būtu skaidrojis Gordonam, kādu psiholoģisku matrici simbolizē zvaigžņu kuģis. Viņam tas izdotos tikpat viegli kā izskaidrot Liānas tēlu. Bet ko viņš teiktu par Korhanu, Fomalgautas ministru sakariem ar nehumanoīdiem?
Pirmā tikšanās ar Korhanu, kas notika pirms izlidošanas, bija šokējusi Gordonu. Protams, viņš zināja, ka zvaigžņu karalistēs dzīvo 132 ne tikai humanoīdi. Dažus citu saprātīgu būtņu pārstāvjus Gordons bija pat redzējis, tiesa gan, tikai no tālienes un pavirši. Tagad viņš pirmo reizi iepazinās ar vienu no tiem.
Korhans bija dzimis Henā. Tā bija planētu sistēma Fomalgautas karalistes pašā nomalē. No turienes, kā teica Korhans, labi pārskatāmas Ārējā Kosmosa Grāfistu mežonīgās Pierobežas sistēmas, kuru sakari ar civilizāciju bija diezgan nestabili.
— Tu droši vien atceries, — iepriekšējā dienā bija teicis Arts Ams, — ka grāfi ir Impērijas sabiedrotie, tomēr viņi ir tikpat mežonīgi, cik neatkarīgi. Acīmredzot tādi viņi ari paliks. Uzticības zvērests, pēc viņu domām, nebūt neliek atvērt savas robežas Impērijas kuģiem. Brālis bieži vien domā par to, vai nebūtu labāk, ja viņi būtu ienaidnieki, nevis draugi.
— Par to runāsim vēlāk, — toreiz teica Korhans. — Pašlaik mani nodarbina svarīgāki jautājumi.
Viņš pievērsa savu dzelteno acu smago skatienu Liānai. Viņa tikai pastiepa roku un noglāstīja sava ministra pelēkās, mirdzošās spalvas.
— Viņam bija jāiztur grūts pārbaudījums. — Liāna pagriezās pret Gordonu. — Korhans pavadīja mani un ne bridi nepātrauca telestereo kontaktus ar Fomalgautu. Nemaz nav viegli nodarboties ar valsts lietām, atrodoties tālu prom.
Korhans pagrieza pret Džonu seju ar dzeltenajām acīm un knābi deguna vietā un teica asā, svelpjošā balsī:
— Esmu laimīgs, ka jūs, Džon Gordon, esat ieradies šeit sveiks un vesels-, pie tam tādā laikā, kad Liāna vēl pārvalda savu karalisti.
Likās, ka Liāna nepievērš uzmanību Šim paziņojumam, un Gordons nosprieda, ka viņu vidū ne vienmēr valda saskaņa. Šis dīvainais, spalvainais, divkājainais, pusotrmetrigais radījums diezgan veikli runāja Impērijas galvenajā valodā, kuras pamatā bija angļu valoda, un pavadīja savas runas ar graciozām spāmu kustībām. Lidošanai tie nederēja, toties tiem bija nagaini pirksti. Tagad, kopīgā lidojuma laikā, Gordonam bija iespēja vēlreiz pārliecināties par šīm nesaskaņām.
Viņi trijatā sēdēja nelielā, toties lieliski iekārtotā kreisera salonā.
Gordons nepacietīgi gaidīja, kad Korhans un Liāna pabeigs neparasti sarežģītu šaha partiju, jo cerēja, ka Korhans pēc tam aizies. Pagaidām Gordons izlikās, ka viņu ieinteresējusi kuģa filmotēkā paņemtā kasete, bet slepus visu laiku tīksminājās par Liānas noliekto seju. Viņš skatījās uz meiteni ar mīlestību un sajūsmu, bet ik reizes, ieraugot Korhanu, Džons juta neapzinātu riebumu, kuru viņš centās apspiest jau no paša sākuma.
Pēkšņi viņš pasauca:
— Korhan!
Šaurā, izstieptā galva pagriezās pret viņu, lampu gaismā pamirdzēja spalvas uz kakla.
— Jā?
— Vakar jūs, Korhan, teicāt, ka es esmu atgriezies tādā laikā, kad Liāna vēl pārvalda savu karalisti. Ko jūs gribējāt ar to sacīt?
Sarunā iejaucās Liāna.
— Kādēļ atgriezties pie ta? Kbrhans ir uzticams draugs un pieredzējis ministrs, bet manuprāt, viņš pārāk…
— Jūsu augstība, — Korhans ļoti pieklājīgi viņu pārtrauca. — Starp mums nekad nav bijis pat visniecīgākās neuzticēšanās. Pašlaik nav tas bridis, lai lauztu tradīciju. Tieši tāpat kā es, jūs uztraucaties Narata Teina dēļ, tomēr zināmi apstākļi spiež jūs par to nedomāt. Tikai sava dvēseles miera labad jūs noliedzat, ka šim uztraukumam ir iemesls.
Gordonam prātā pazibēja doma, ka Korhans nosauc apmēram tādus pašus argumentus, kā doktors Keorgs. Tātad būs ari atbilstoša reakcija.
Patiešām, Liāna saknieba lūpas, viņas acīs iedegās dusmas. Viņa valdonīgi un majestātiski piecēlās, Gordons reiz jau bija redzējis viņu tādu. Bet Korhans mierīgi izturēja viņas skatienu un pat palika sēžam. Liāna asi aizgriezās no ministra un teica:
— Jūs mani saniknojāt. Starp citu, jums varētu būt arī taisnība. Labi, tādā gadījumā paskaidrojiet viņam.
— Kas ir Narats Teins? — Gordons uzdeva jautājumu.
— Liānas brālēns, — atbildēja Korhans. — Un iespējamais Fomalgautas troņmantinieks.
— Es domāju, ka Liāna…
— Viņa ir likumīga un neapstrīdama karaliene, bet jābūt ari mantiniekam. Ko jūs zināt par mūsu karalisti, Džon Gordon?
Gordons norādīja uz kaseti.
— Pašlaik es ar to iepazīstos, taču baidos, ka tie ir virspusēji iespaidi… — viņš šaubīdamies paskatījās uz Korhanu. — Un es ļoti vēlos zināt, kādēļ tieši šis jautājums tā uztrauc ministru, kas atbild par sakariem ar nehumanoīdiem?
Korhans piecēlās.
— Tūlīt pats redzēsit.
Viņš piespieda pogu un gaisma nodzisa. Viens no sienas paneļiem pavirzījās sānis, atklādams telpisku Fomalgautas karalistes karti. Tumsā bija redzamas vientuļas pundursaules, kuru vidū ar saviem apmēriem izcēlās spoža, balta zvaigzne, kas devusi nosaukumu visam reģionam.
— Galaktikā mitinās ļoti daudzas nehumanoīdu rases, — teica Korhans. — Dažas no tām ir apveltītas ar saprātu un civilizētas, citas vēl ir ceļā uz civilizāciju, citām tā nekad nebūs sasniedzama. Attiecības starp Šīm rasēm un cilvēkiem veidojas dažādi. Vēsturē bijušas vairākas diezgan nepatīkamas sadursmes, un iemeslu devusi gan viena, gan otra puse. Lūk, jums, piemēram, mana āriene šķiet atbaidoša…
Gordons nodrebēja no negaidītajiem vārdiem, pamanīja Liānas uzmanīgo skatienu un nosarka.
— Kādēļ jūs tā izlēmāt? — viņš asi jautāja.
— Atvainojiet, — teica Korhans. — Jūs esat izcili pieklājīgs, es nekādi negribēju jūs aizvainot. Jo vairāk tādēļ, ka jūsu reakcija ir tīri instinktīva…
— Korhans ir telepāts, — paskaidroja Liāna. — Ļoti daudziem nehumanoīdiem piemīt šādas spējas. Bet, ja viņš runā taisnību, Džon Gordon, jums jātiek tam pāri.
— Tātad, — nesatricināmi turpināja Korhans. — Lielāko daļu pasauļu mūsu karalistē apdzīvo nehumanoīdās rases. — ar saviem nagainajiem pirkstiem viņš norādīja uz zvaigznēm un planētu spietu. — No otras puses, šeit ir daudz neapdzīvotu pasauļu, kuras savā laikā kolonizēja jūsu cilvēce — tur, tur un šeit… — viņa pirksti atkal ātri un graciozi rādija kartē. — Iedzīvotāju blīvums uz šīm planētām ir liels, kopējais iedzīvotāju skaits ir gandrīz divas reizes lielāks nekā nehumanoīdu pasaulēs. Princese, kā jums zināms, pārvaldot valsti, balstās uz divpalātu Padomi: vienā palātā pārstāvniecība ir proporcionāla planētu skaitam, otrā — iedzīvotāju skaitam.
— Tad jau iznāk, — teica Gordons, — ka katrā palātā dominē viena no šīm grupām.
— Tieši tā. Un vairumā gadījumu noteicošais ir valdnieka viedoklis. Tātad visu nosaka viņa simpātijas.
— Agrāk nebija nopietnu grūtību, — piebilda Liāna. — Bet pirms diviem gadiem kāds uzsāka kampaņu, kuras mērķis ir pierādīt nehumanoīdiem, ka cilvēki ir viņu ienaidnieki kopš dzimšanas. Tā, piemēram, es viņus neieredzot un perinot pret viņiem dažādas intrigas. Saprotams, ka tur nav nekā no patiesības, taču arī starp nehumanoīdiem, vienmēr atrodas tādi, kas gatavi ticēt dažādiem izdomājumiem.