— Situācija pamazām kļūst aizvien saspringtāka, — turpināja Korhans. — Nehumanoīdo pasauļu grupa grib panākt suverenitāti un iesākumā nomainīt Liānu ar princi, kuram viņi simpatizē.
— Tas ir Narats Teins?
— Tieši tā. Un tagad, Džon Gordon, es atbildēšu ari uz neizteikto jautājumu. Nē, Liāna, tas ir pilnīgi likumsakarīgs jautājums, un es gribu sniegt atbildi. — Dzeltenās, zvīļojošās acis skatījās tieši uz Gordonu. — Jūs interesē, kādēļ es esmu cilvēku, nevis savu ciltsbrāļu pusē. Uzskatu, ka cilvēkiem šajā situācijā ir taisnība. Grupa, kas atbalsta Naratu Teinu, darbojas juridiski nevainojami, bet domā tikai par varas sagrābšanu. Un vēl aiz visa tā es jūtu stāvam kaut kādu ļaunumu, es no tā baidos, kaut ari būtību neizprotu. — Viņš paraustīja plecus, un pelēkās, mirdzošās spalvas nošūpojās. — Bez tam Narats Teins…
Pie durvīm enerģiski pieklauvēja.
— Ienāciet, — atļāva Liāna.
Salonā parādījās viens no jaunākajiem virsniekiem un nostājās miera stājā. 136
— Jūsu augstība! Kapteinis Harns Harva pazemīgi lūdz jūs ierasties uz komandtiltiņa. — Pagriezies pret Korhanu, virsnieks piebilda. — Jūs arī, ministra kungs.
Gordons juta tuvojamies ko nelāgu, tikai ārkārtējā situācijā kapteinis varēja tā rīkoties.
Liāna piekrītoši pamāja.
— Protams. Nāciet mums līdzi, Gordon.
Pa šauru apgaismotu gaiteni virsnieks aizveda viņus uz vadības centru, ko arī šajā tālajā laikmetā sauca par komandtiltiņu.
Centra aizmugurējā siena bija plata un izliekta, tajā bija iemontēti kompjūteru ekrāni, vadības sistēmas, masas, ātruma, akumulatoru bateriju stāvokļa kontroles indikatori… Ģeneratoru vibrācija zem grīdas tērauda plātnēm atgādināja sirds pukstus. Priekšējos ekrānos varēja vērot telpu kuģa priekšā 180° leņķī. To pašu uzrādīja ari radaru ekrāni. Blakus bija uzstādīta telestereo iekārta. Gordonu pārsteidza klusums, kas šeit valdīja. Bija dzirdami tikai elektronisko iekārtu tikšķi un knikšķināšana. Tehniskais personāls likās nedaudz apjucis. Šie cilvēki uzmanīja gan aparatūru, gan radara ekrānu. Pie tā bija sastājusies grupa cilvēku, kurā atradās ari kapteinis, viņa pirmais palīgs un daži augsta ranga virsnieki.
Harns Harva bija slaids un plecīgs vīrs sirmiem matiem un enerģisku caururbjošu skatienu. Viņš pagriezās pret ienākušajiem un sveicināja viņus..
— Lūdzu atvainojiet par neērtībām, kuras es sagādāju jūsu augstībai, bet tas bija nepieciešams.
Gordons vāji orientējās šī laika tehniskajos jautājumos, tāpēc vairāki gaiši punktiņi uz radara ekrāna viņam neko neizteica. Teleekrānā bija redzams, ka kreiseris tuvojas zonai, kurā bija daudz dažādu kosmisko atkritumu. Sākumā Gordons redzēja tikai tumšu mākoni, pēc tam tālo sauļu izkliedētajā gaismā vārēja samanīt atsevišķas detaļas — milzīgas, stūrainas atlūzas, gan sīkas, gan vidējas planētas lielumā, lēni pārvietojās plašajā putekļu mākonī, kas aizņēma vienu vai divus parsekus kosmiskajā telpā.
Bīstamā zona bija vēl bija tālu, turklāt kreiseris jau laikus bija sācis manevrēt, lai apietu to no labās puses. Gordons nevarēja saprast, par ko uztraucas kapteinis, kurš patlaban sniedza Liānai paskaidrojumus.
— Parastie radari fiksē tikai atstarotus impulsus, tie ir tipiski šādam kosmisko objektu sakopojumam. Bet radioaktivitātes detektori reģistrē vēl ko citu. Vairākus spēcīgus enerģijas avotus, kas nemaz nav raksturīgi šādiem apgabaliem. — Harna Harva seja kļuva nopietna. — Baidos, ka starp šīm atlūzām varētu būt nomaskējušies kuģi.
— Slēpnis? — pavisam mierīgā balsī jautāja Liāna, un Gordons sajuta, ka sirds sažņaudzas un sāk sāpīgi sisties. — Bet es nesaprotu, kā tas iespējams. Jūs taču izvēlējāties visdrošāko maršrutu, ar jaunām koordinātēm un neregulāriem laika intervāliem. Kā var ierīkot slēpni, ja iepriekš nav zināms, pa kādu ceļu mēs lidosim?
— Varētu būt aizdomas ari par nodevību, — atbildēja Harns Harva, — tomēr tas ir maz ticams. Visdrīzāk viņi izmanto telepātu pakalpojumus. — Viņa balss kļuva vēl skarbāka. — Kā liekas, starp Narata Teina piekritējiem viņu ir ne mazums.
— Ministra kungs, jūs varētu izdarīt mums milzīgu pakalpojumu.
— Jūs gribat zināt, vai tur tiešām slēpjas kuģi, — teica Korhans. — Jums ir taisnība, Naratam Teinam palīdz daudz telepātu, bet manas tautas pārstāvju starp viņiem nav. Labi, es izdarīšu visu, kas manos spēkos.
Viņš paspēra soli uz priekšu un sakoncentrējās: dzelteno acu skats it kā bija pavērsts uz iekšpusi, acu dobumu noslēpumainajos dziļumos. Visi klusēdami gaidīja, bija dzirdama tikai aparātu tikšķēšana un ģeneratoru rūkšana. Gordons juta, kā izkalst rīkle, turpretim plaukstas kļuva miklas.
— Jā, tur ir kuģi. Tie patiešām pieder Naratam Teinam. — Beidzot Korhans ierunājās un apklusa.
— Ko jūs vēl dzirdējāt? — jautāja Liāna.
— Saprātu, kas nepieder ne cilvēkam, ne humanoīdam. Es dzirdēju domu jūkli. Tāds ir būtnēm, kas gatavojas uzbrukt. — Smalkie pirksti izmisumā izstiepās. — Es nevarēju to skaidri nolasīt, jūsu augstība, bet es domāju, ne, esmu pārliecināts, ka viņi gatavojas nevis saņemt jūs gūstā, bet nogalināt.
4
Vadības centrā atskanēja niknuma un pārsteiguma pilni izsaucieni. Ar pavēlošu žestu Harns Harva atjaunoja kārtību.
— Klusu! Mēs velti tērējam laiku!
Viņš atkal lūkojās ekrānos. Viņa ķermenis saspringa kā uzvilkta stīga. Gordons skatījās uz Liānu. Viņa saglabāja pilnīgu aukstasinību un ne ar ko neizrādīja savas izjūtas, toties Gordons pats sajuta visīstākās bailes.
— Varbūt vajag lūgt palīdzību no Fomalgautas? — viņš ierosināja.
— Pārāk tālu, viņi nepaspēs. Tie, kuri slēpjas starp šiem meteorītiem, bez šaubām, pārtvers ziņojumu, un tad viņi uzbruks tūlīt pat.
Harns Harva izslējās, viņa seja bija saviebusies riebumā.
— Jūsu augstība, mums tūlīt jābēg. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.
— Nē, — stingri sacīja Liāna.
Visi izbrīnā pagriezās pret viņu. Liāna mazliet pasmaidīja, taču smaids nebija jautrs.
— Nevajag žēlot mani, kaptein. Es tikpat labi kā jūs zinu, ka mēs viegli aizbēgsim no kuģiem, bet ne no viņu raķetēm. Tikko mēs metīsimies bēgt, viņi izšaus veselu mākoni raķešu.
Harns Harva veltīgi mēģināja viņu pārliecināt, ka nepieciešams bēgt un ka kreisera pretraķešu aizsardzība ir droša. Bet Liāna jau bija pie sakarnieku grupas.
— Man jārunā ar Karalisko sakaru centru Fomalgautā. Parastajā kanālā.
— Bet, jūsu augstība, — iebilda kapteinis. — Ziņojumu tūlīt pat pārtvers.
— Tieši to es ari'vēlos, — paskaidroja Liāna.
— Jūsu augstība, jūsu plāns ir drosmīgs, bet par to nāksies
maksāt. Ļoti lūdzu jūs, apdomājiet labi, pirms pieņemat lēmumu…
— Uz jums, Korhan, tas attiecas tāpat kā uz mani. Es to saprotu. Bet es visu esmu labi pārdomājusi un citas izejas neredzu. — Tagad Liāna uzrunāja visu apkalpi. — Savā vēstījumā es teikšu, ka gatavojos doties vizītē uz Maralu un apciemot savu brālēnu Naratu Teinu, lai apspriestu ar viņu ārkārtīgi svarīgas valsts problēmas. Es to patiešām izdarīšu.
Visi klusēja, Liāna turpināja: