— Situācija būs sekojoša. Ja es esmu ceļā uz Maralu un ar mani kaut kas notiek, dabiski, ka vainīgs mans brālēns. Tā visi nospriedīs. Tādas sabiedriskās domās izmaiņas sagraus visas viņa cerības uz troni. Tādējādi tie, kuri sēž slēpnī, nonāk pata situācijā… Narats Teins nekad neizšķirsies par slepkavību, kas apdraudētu viņa godkārīgos plānus.
— Izklausās loģiski, — teica Gordons. — Bet kas notiks, kad mēs tur nonāksim? Viņš taču alkst izrēķināties ar jums, un jūs pati nododat sevi viņa varā! Nē, kapteiņa priekšlikums ir labāks. Kaut arī neliela, tomēr tā ir cerība izbēgt. Tātad…
Liānas acis ieplētās un skatiens kļuva tēraudauksts. Lūpās parādījās viegls smaids.
— Pateicos jums, Džon Gordon, jūs ļoti rūpējaties par mani. Bet es visu pārdomāju un pieņēmu lēmumu. — Viņa atkal pievērsās sakarniekiem. — Fomalgautu, lūdzu.
Vecākais sakarnieks jautājoši paskatījās uz kapteini, bet tas bezspēcīgi noplātīja rokas.
— Šeit pavēl viņas augstība.
Ne kapteinis, ne citi virsnieki, pēc visa spriežot, nepievērsa uzmanību dīvainajām pārvērtībām Gordona sejā: vispirms tā bija sarkana, tad pēkšņi kļuva balta. Visi uzvedās tā, it kā Gordona vietā būtu tukšums. Paspēris soli uz priekšu, viņš sajūtā kā Korhans satver viņa roku ar saviem asajiem nagiem. Gordons instinktīvi parāvās sāņus, bet tūlīt, saņēmis sevi rokās, mēģināja nomierināties. Liāna jau runāja ar Fomalgautu. Viņš paskatījās uz ekrāniem — tur nekas nebija mainījies. Garām lēni slīdēja tumšā, mūžīgā masa. Vienu bridi Gordonam likās, ka Korhans būs izdomājis šos draudīgos kuģus- slepkavas.
— Paskatieties šurp, — ministrs tūlīt pat atsaucās uz vina domām, rādīdams uz radioaktivitātes detektoru ekrāniem. — Vai redzat šos uzliesmojumus? Katrs no tiem ir liela kuģa ģenerators. Telpā nav nekā nekustīga, kustas gan meteorīti, gan kuģi līdz ar tiem. Šie detektori iesniedzas tur, kur radari ir bezspēcīgi.
— Draugs Korhan, — klusi teica Gordons, — jūs arvien mazāk un mazāk krītat man uz nerviem, ko tas varētu nozīmēt?
— Drīz jūs pavisam pieradīsiet. Neaizmirstiet, ka es tiešām esmu jūsu draugs.
Pa to laiku Liāna pabeidza sarunu, pateica dažus vārdus kapteinim un, Gordona un Korhana pavadīta, enerģiskā solī atstāja vadības centru. Nokāpusi pa trapu, viņa pievērsās savam ministram un ar valdzinošu smaidu sacīja:
— Atvainojiet, mums jāpaliek divatā.
Ceremoniāli paklanījies, Korhans uz savām tievajām, garajām kājām devās prom. Liāna, negaidīdama, kamēr Gordons atvērs salona durvis, pati tās atgrūda. Tikko durvis aizcirtās, meitene pagriezās pret Gordonu.
— Nekad, — viņa aprauti un pavēloši skaldīja vārdus, — vai dzirdat, nekad un nekādos apstākļos jūs nedrīkstat publiski apšaubīt manas pavēles. Skaidrs?
— Arī personīgajā dzīvē? — nosmējās Gordons. — Varbūt jūs komandēsit arī gultā?
Viņa spēji nosarka.
— Var jau būt, ka jums to grūti saprast. Jūs esat no cita laikmeta, piederat citai kultūrai…
— Jā. Un tagad paklausieties, ko es teikšu. Es nekad neatteikšos no savām tiesībām runāt to, ko domāju. — Liāna mēģināja iebilst, bet Gordons nedaudz pacēla balsi un turpināja. — Vēl vairāk, kad es runāju ar jums kā cilvēks, kurš jūs mīl un domā tikai par jūsu drošību, es neļaušu sevi publiski pazemot. Tādēļ es jautāju jums, Liāna: vai nebūtu labāk, ja jūs pameklētu kādu citu, kurš smalkāk pārzina galma manieres?
Viņi pārmija stūrgalvīgus un sašutušus skatienus.
— Pacentieties mani saprast, Džon Gordon! Ir pienākumi, kas stāv augstāk par manām personiskajām jūtām. Man ir karaliste…
— Es jūs saprotu. Man pašam kādreiz bija impērija. Vai atceraties?
Gordons pagriezās un izgāja. Gaitenī viņš pēkšņi pasmaidīja — nez vai kāds ir runājis ar Liānu līdzīgā tonī? Ja ir, tad ļoti reti.
Nonācis savā kajītē, viņš atlaidās guļvietā. Ko dos Liānas drosmīgais plāns? Vai izdosies aizlidot līdz Maralai? Ik bridi varēja sagaidīt raķetes sprādzienu, kas izmētās viņu kuģa atliekas pa visu tuvāko sektoru. Bet stundas ritēja un nekas nenotika. Gordons tagad domāja par Liānu un nākotni, kas viņus sagaida. Tad viņš iekrita nemierīgā snaudā.
Pa to laiku kreiseris bija palidojis garām atlūzu joslai, nedaudz mainījis kursu uz dienvidrietumiem un netraucēti turpināja ceļu.
Nākamajā rītā Korhans sastapa Gordonu ēdamzālē, brokastojam skumjā vientulībā — Harns Harva un viņa virsnieki jau bija beiguši maltīti, bet Liāna, kā parasti, ēda brokastis savā istabā.
— Pagaidām viss notiek, kā plānots, — teica Korhans.
— Kā nu ne, — atsaucās Gordons. — Medījums pats lien lamatās. Kādēļ nogalināt viņu pusceļā?
— Acīmredzot Naratam Teinam, nemaz nebūs tik viegli izrēķināties ar mums uz savas planētas. Iespējams, viņš baidīsies no atklātības.
— Jūs tam tiešām ticat?
Korhans lēni pašūpoja galvu.
— Nē. Es pazīstu Naratu Teinu, viņa galminiekus un pavalstniekus. Nez vai viņus kas var apturēt.
Kādu bridi viņi klusēja. Pēc tam Gordons teica.
— Būs labāk, ja jūs mani iepazīstināsit ar lietas būtību.
Viņi devās uz salonu. Korhans ieslēdza telpisko karti. Tumsā iemirdzējās Fomalgautas karalistes mazās saules.
— Gar karalistes dienvidrietumu robežām, — sāka Korhans, — ir lieli, neapdzīvoti plašumi. Starp tiem retumis sastopamas planētu sistēmas, uz kurām ir dzīvība. Vienā no tām ietilpst Hena, mana 142 dzimtā planēta. Visas šīs brīvās, noslēgtās pasaules apdzīvo vienīgi nehumanoīdi. — Viņš norādīja uz dzeltensarkanu zvaigzni, kuru apņēma tumšs putekļu mākonis. — Tā ir Marala. Tur uz Teinas planētas atrodas prinča Narata rezidence.
Gordons sarauca pieri.
— Nepiemērota vieta troņmantniekam.
— Pirms neilga laika viņš bija tikai sestais pretendents. Viņš ir dzimis uz Teinas, kaislība uz intrigām ir viņam asinīs. Tieši tādēļ viņa tēvs tika izsūtīts uz turieni dažus gadus pirms Liānas dzimšanas.
— Kādēļ nehumanoīdi izturas pret viņu labāk nekā pret princesi?
— Princis Narats pavadījis viņu vidū visu mūžu. Viņš domā tāpat. Iespējams, viņš tiem ir vēl tuvāks, kā piemēram, es. Nehumanoīdi ir dažādi, Džon Gordon. Katrā zvaigžņu sistēmā evolūcija gājusi savu īpašu ceļu. Ir tik ļoti neparastas būtnes, ka no tām vairās ne vien cilvēki, bet ari nehumanoīdi. Taču Narats pret visiem izturas vienlīdz labi. Viņš ir dīvains cilvēks, manuprāt, mazliet nelīdzsvarots. — Korhans pagriezās, viņa saboztās spalvas liecināja par samulsumu. — Labāk Liāna būtu klausījusi jūs. Dievs ar tām manierēm! Bet viņa ir pārāk drosmīga, lai baidītos no tā, no kā bīstas parasti cilvēki. Liāna pārāk līdzinās savam tēvam un neatkāpsies draudu priekšā. Brālēns viņu saniknoja, un tagad viņa gatavojas pielikt punktu tā izdarībām. — Viņš skumīgi pašūpoja galvu. — Bet baidos, ka viņa jau nokavējusi.
— Vienalga tagad neko nevar mainīt, — teica Gordons.
Jā, Liāna nebija ļāvusi Džonam gūt virsroku. Sarkanīgā zvaigzne tuvojās. Sākumā tas bija spīguļojošs punktiņš, pēc tam — žilbinošs disks. Kaut ari Liānas attieksme pret Gordonu joprojām bija nosvērta un draudzīga, viņa izvairijas palikt divatā, un viņš vairākas reizes sajuta Liānas dīvaino skatienu — likās, viņa savā prātā kaut ko apsver. Gordons tagad zināja, kāds bezdibenis viņus šķir, bet nemēģināja to pārvarēt. Nav īstais bridis.
Tuvodamies vienai no piecām Maralas sistēmas planētām, kreiseris sāka bremzēt un gatavojās nosēsties.