Teina. Narata pasaule.
Putekļus vairs neredzēja, spiedīgais karstums bija mazinājies.
Liāna, Harns Harva un Korhans stāvēja pusaplī pie ekrāniem, kas rādīja nosēšanās vietas tuvāko apkārtni. Gordons veltīgi mēģināja pārvarēt uztraukumu.
— Vai viņi saņēmuši mūsu vēstījumu? —jautāja Liāna.
— Jā, jūsu augstība. Viņi nosūtīja apstiprinājumu.
— Es nešaubos par jūsu vārdiem, kapteini, tomēr tas izskatās dīvaini…
Arī Džons Gordons domāja, ka tas ir dīvaini. Nelielais nosēšanās laukums bija slikti iekārtots un to acīmredzot izmantoja reti. Visapkārt tam, kā ari nedaudzajām pamestajām mājām un angāriem pletās šķietami nedzīva ainava. Aiz izdegušās zonas sākās rets mežs, kurā auga neparastas formas koki nobriedušu kviešu krāsā. Ēnā tie izskatījās oranži. Graciozo koku tievās galotnītes locīja viegla vēja vēsma. Nekādas kustības vairāk nemanīja.
Liāna turpināja vienaldzīgā tonī, kaut gan viņas seja bija saspringta.
— Ko lai dara, ja jau brālēns nav parūpējies par sagaidīšanu, es pati došos pie viņa. Sagatavojiet ekipāžu un apsardzi, kapteini! Nekavējoties.
Harns Harva deva nepieciešamās pavēles. Tikmēr Liāna panācās tuvāk Gordonam.
— Vizīte būs oficiāla. Tādēļ jūsu klātbūtne nav obligāta.
— Jūsu augstība, — Gordons īpaši uzsvēra titulu, — man negribētos palaist garām šo ievērojamo notikumu.
Viegli nosarkusi, viņa pamāja un devās uz izeju. Gordons sekoja, Korhans šķībi uz viņu paskatījās, taču neteica neviena vārda.
Viņiem apkārt sastājās sardze. Atvērās ārējā lūka. Karognesējs attina Baltās Saules karogu un pulciņa priekšgalā soļoja pretim ekipāžai, kas viņus gaidīja. Gaiss bija savādu smaržu pilns. Nostiprinājis karogu mašīnas priekšgalā, virsnieks sastinga miera stājā un nepakustējās visu laiku, kamēr Liāna sēdās ekipāžā — garenā, ovālas formas mašīnā, kas bija labi, kaut arī neuzkrītoši bruņota ar nomaskētiem ieročiem. Ari apsardze bija apbruņota līdz zobiem. Tomēr Gordons nejutās drošs. Kaut kas augstajās, līganajās koku galotnēs, gaišajās, it kā mierīgajās norās un noslēpumainajās, zeltaini 144 brūnajās ēnās vēstīja par briesmām… Tas bija jūtams pat sakarsušajā gaisā, kas atgādināja plēsoņas elpu, vēja savvaļas smaržās… Nē, Gordons neuzticējās šai pasaulei. Pat debesjums ar savu metālisko spīdumu atgādināja neredzamu lamatu vāku.
Ceļš, pa kuru brauca ekipāža, bija bez seguma, bet gaisa spilvens mīkstināja bedres un grambas. Garām slīdēja drūma ainava. Iesākumā tā bija līdzena, bet driz parādījās pauguri. Ar retiem kokiem apaugušās virsotnes nomainīja kailas klintis. Ēnas sabiezēja, laikam tuvojas vakars.
Pēkšņi kāds — varbūt vadītājs vai karognesējs, vai kāds no apsardzes — brīdinoši iesaucās. Gordons nepaguva atjēgties, kad visi ieroči jau bija kaujas gatavībā. Korhans norādīja uz līkumainu taciņu, kas veda mežā.
— Skatieties, tur, starp kokiem…
Patiešām, ēnainajā mežmalā kaut kas rēgojās… Kaut kāda kustīga masa, kaut kādas formas, kam Gordons nespēja atrast salīdzinājumu. Mašīnā visi klusēja. Pēkšņi atskanēja smalka, kristāliska skaņa, vienlaikus maiga un caururbjoša, tā trāpīja nervus kā elektriskais lādiņš.
Tajā pašā acumirklī no pakalna šurp vēlās orda.
5
Gordons jau sniedzās pēc ieroča, bet atskanēja Liānas pavēlošā balss.
— Nešaut!
Korhans iedunkāja Džonu.
— pagaidiet…
Sasprindzinājis redzi, viņš oranžajā krēslā beidzot pamanīja jātniekus uz lieliem, četrkājainiem dzīvniekiem, kas pārvietojās atsperīgiem lēcieniem kā zaķi. Uzbrucēju bars aplenca mašīnu. Gaisu tricināja necilvēcīgi brēcieni, un Gordons saklausīja tajos triumfu un draudus.
Apsūbējuša vara krāsa, apaļi, spīdīgi plankumi. Džonam nāca virsū vēmiens: taču ne jau šo būtņu ķēmīgā izskata — tas bija pat eksotiski skaists un pievilcīgs —, bet gan pretīgās smakas dēļ. Radījumi bija līdzīgi kentauriem: cilvēka galva, ķermenis un priekšējās ekstremitātes, tikai trauslāki un gludāki. Milzīgās kaķveidīgās acis bija gan saprātīgas, gan trulas. Mutes smējās, masīvās pakaļas raustījās apmierinājumā, bet spēcīgie torsi locījās kā niedres vējā.
— Gerni, — nočukstēja Korhans. — Viņu uz šīs planētas ir visvairāk.
Radījumu ielenktā mašīna apstājās. Liānas nekustīgais profils likās kā baltā marmorā cirsts; viņa skatījās taisni uz priekšu. Sasprindzinājums mašīnā bija kļuvis nepanesams, viss varēja eksplodēt no vienas vienīgas dzirksteles gluži kā gāzes kamerā.
— Vai jūs jūtat viņu nolūkus? — čukstus jautāja Gordons.
— Nē, — atsaucās Korhans. — Viņi ari ir telepāti, pie tam spēcīgāki nekā es. Gemi spēj pilnīgi bloķēt savas smadzenes. Es pat nejūtu viņu klātbūtni. Un manuprāt, šie bestijas bloķē vēl kādas citas būtnes domas… Ā, tur viņš ir!
Gordons ieraudzīja, ka viens no radījumiem patiešām ir jātnieks. Kāds gems nesa uz muguras jaunu cilvēku. Viņš bija tikpat slaids un muskuļots kā gemi, bet viņam mugurā bija piegulošas drēbes no zeltīta auduma. Viņa saulē izbalējušie mati nekārtīgi krita pār pleciem, pie sāna karājās sudraba rags. Likās, ka jātnieks saplūdis vienā veselumā ar milzīgo, tumšspalvaino tēviņu, kurš tagad stāvēja tieši mašīnas priekšā. Cilvēka acis bija safīra krāsā, vēl baismīgākas un neprātīgākas kā gemam.
Viņš pasmaidīja un pacēla abas rokas plašā žestā.
— Laipni lūdzu, māsīca Liāna!
Viņa ar mājienu atbildēja. Saspringums atslāba. Cilvēki atvilka elpu un notrauca sviedrus. Narats Teins pacēla pie lūpām sudraba ragu. Vakara klusumā atkal aiztraucās kristāliskā skaņa. Gemu orda saviļņojās un kā trakojoša straume aizrāva sev līdzi ari mašīnu.
Pēc divām stundām viņu priekšā parādījās ugunīs mirdzošā Teinhola, griezīgi ieskanējās dūdas. Nogāzē pie upes ielejas stāvēja pils — gara, zema ēka no akmens un koka. Tās milzīgie logi bija 146 atvērti. Plašas noras stiepās līdz pat upes krastam, kur milzīgu koku ēnā bija aborigēnu ciemats. Naksnīgās debesis bija gaišas kā pirms rītausmas — gaismu izstaroja sistēmu aptverošais putekļu mākonis. Krēslainajā gaismā vīdēja dīvainas būtnes, tās draiskuļojās, staigāja šurp un turp gar mājām, sēdēja pie logiem.
Seši sardzes vīri līdzās mašīnai jutās neomulīgi. Operators kabīnē ik pēc noteikta brīža sūtīja ziņojumus uz kuģi.
Banketu zāle bija plaša. Gigantiskos kamīnos liesmoja uguns. Neskaitāmas sveces izstaroja gaismu, svečturi karājās pie kupolveidīgas velves. No augšas pilēja tumšs vasks. Gaiss bija pilns aromātisku dūmu, smaržoja karstvīns un ēdieni. Pie vienīgā galda zālē sēdēja Liāna, Gordons, Narats Teins un Korhans. Ministrs bija cienīgi atgāzies krēslā. Pārējie viesi sēdēja tieši uz paklāja un spilveniem.
Nelielā laukumiņā zāles centrā trīs salīkušas, spalvainas būtnes spēlēja instrumentus, kas atgādināja dūdas un tamburīnus, bet divi košsarkani radījumi griezās dīvainā dejā. Pirmajā mirklī likās, ka viņiem ir krietni vairāk ekstremitāšu nekā vajadzīgs. To kustības bija stilizētas un atgādināja Kabuki teātri. Turklāt garenie ģīmji ar šķībajām acu spraugām līdzinājās sarkanām, lakotām maskām. Bungu ritms pastiprinājās, dūdas spiedza arvien skaļāk, sārtie locekļi ņirbēja arvien ātrāk. Dejotāji virpuļoja un balansēja kā transā. Gordona acu priekšā viss sagriezās. Gaiss bija nepanesams, smaka no guļošajiem ķermeņiem kļuva neizturama. Narats Teins noliecās pie Liānas, bet Gordons izdzirda tikai viņas atbildi.