Gordons ieraudzīja, kāda grimase izķēmo Narata seju un kā ļauni iespīdas acis. Taču runāja viņš pavisam mierīgi.
— Valdnieka kronis apveltī ar gudrību laimīgos, kuri to nēsā. Tādēļ neuzdrošinos apstrīdēt jūsu vārdus…
— Jūsu ākstīšanās ir gluži nevietā. Jūs taču esat gatavs nogalināt šī paša kroņa dēļ.
Narats Teins paskatījās uz māsīcu ar neslēptu izbrīnu un pat nemēģināja apstrīdēt viņas vārdus. Starp citu, Liāna viņam nedeva laiku atbildei, norādīdama uz sešiem sargiem, kas stāvēja pie viņas apartamentu durvīm.
— Es jums ieteiktu katram gadījumam paskaidrot Tīnām Kriveram, ka mani apsargā uzticami cilvēki, kurus nevar ne nopirkt,
^'iebaidīt, ne piedzirdīt. Protams, viņus var novākt, taču tad nāksies noslepkavot ari viņu biedrus uz kuģa, ar kuriem tie uztur pastāvīgus sakarus. Ja sakari pātrūks, to tūlīt zinās Fomalgautā, un būs klāt neliela zvaigžņu kuģu flotile. Protams, neviens nevar aizliegt Tīnām Kriveram likvidēt ari to, bet tad jūs abi tiksiet pilnīgi sakauti.
— Nebaidieties kundze. — Narata Teina balss bija nedaudz aizsmakusi.
— Es taču nebaidos. Arlabunakti, brālēn.
^ Sargi aizvēra aiz viņas durvis. Narats Teins vienaldzīgi paskatījās uz Gordonu un Korhanu un aizgāja, neteicis ne vārda. Korhans paņēma Gordonu zem rokas un viņi devās uz savām istabām. Gordons pavēra muti, bet pavadonis ar pavēlošu žestu lika viņam apklust. Šķita, ka Korhans kaut ko saklausa. Viņš vilka Gordonu garām viņu istabām uz gaiteņa galu. Viņi soļoja arvien ātrāk un ātrāk, līdz sasniedza tumšas vītņu kāpnes, kas veda uz vienu no pils izejām. Korhans pagrūda Gordonu uz kāpņu pusi, viņa balsī skanēja izmisuma drosme.
— Pašlaik mums neviens neseko… Mums steidzīgi jānokļūst mašīnā un jābrīdina Harns Harva…
Gordona sirds sažņaudzās nelāgās priekšnojautās.
— Kas notiek?
— Es visu sapratu, — teica Korhans. — Viņi nenogalinās Liānu. • Viņa dzeltenajās, spožajās acīs atspoguļojās visas šausmas, ko
viņš patlaban pārdzīvoja.
— Tas, ko viņi gatavojas darīt… ir tūkstoškārt draņķīgāk!
6
Gordons pagriezās atpakaļ.
— Pēc iespējas ātrāk jāved viņa prom!
— Neizdosies. Viņu izseko. Gerni slēpjas visās blakus telpās un tūlīt pat sacels trauksmi. Viņai nav nekādu iespēju bēgt no pils.
— Bet sargi…
— Uzklausiet mani, Gordon. Te atrodas spēks, pret kuru sargi ir bezspēcīgi. Tas dīvainais tips pelēkajās drēbēs, kurš ieradās reizē ar grāfu. Es mēģināju zondēt viņa saprātu, bet mani atsvieda atpakaļ un apdullināja. Gemi ir spēcīgāki telepāti nekā es, dažiem bija izdevies salauzt viņa aizsardzību, vismaz daļēji. Viņi bija tik satriekti, ka pat aizmirsa ekranēt savas domas. Vai jūs pamanījāt, ka Kserks un vēl citi aizgāja no dzīrēm? Viņus ārkārtīgi pārbiedēja šis radījums, bet gemi nemaz nav bailīgi. — Korhans runāja ļoti ātri un ar tādu izmisumu, ka Gordonam bija grūti visu saprast. — Bet pirms tam Kserks ilgi skatījās uz Liānu. Es jau teicu, viņš bija aizmirsis slēpties, un savās domās redzēja Liānu kā marioneti bez gribas un saprāta, izjuzdams šausmas kopā ar līdzjūtību un nožēlu par to, ka viņa šeit nokļuvusi.
Gordons juta, kā viņu pārņem tumšs baiļu vilnis.
— Vai patiesi šim mazajam ķēmam piemīt tāds spēks?
— Vēl nekad neesmu sastapis neko līdzīgu. Nezinu, kas viņš ir un no kurienes, bet viņa saprāts ir bīstamāks par mūsu ieročiem. — Korhans jau gāja lejup pa kāpnēm. — Pagaidām viņi slēpj savus plānus. Ja Hams Harva pagūs brīdināt Fomalgautu, viņi neiedrošināsies…
Tā tas ir, nodomāja Gordons. Bet ir vēl cita iespēja. Hams Harva var atsūtīt pietiekami daudz karavīru, lai briesmīgais pelēkais svešinieks nespētu visus pakļaut. Kreiseri ir lidaparāts, un palīdzība varētu ierasties jau pēc pusstundas…
Gordons steidzās līdzi Korhanam. Viņi nokāpa šaurā, īsā gaitenī un pa nelielām durvīm izgāja no pils. Bija nakts. Ari šeit atskanēja tālas orģijas atbalsis. Viņi apgāja apkārt ēkai. Nonākuši pie fasādes stūra, uzmanīgi atskatījās. Piebrauktuve bija spoži apgaismota, apkārt klīda uzbudināti viesi, tomēr viņu vairs nebija daudz. Mašīna atradās vecajā vietā, to joprojām apsargāja seši karavīri. Iekšā sēdēja sakarnieks un vadītājs.
Gordons metās uz priekšu, bet Korhans viņu apstādināja.
— Mēs esam nokavējuši. Viņu apziņa…
Gordons aprāvās. Viņam likās, ka starp gemiem pavīdēja pelēks siluets un iešmauca pa durvīm. Sakarnieks mašīnā, noliecies pie mikrgjpna, kaut ko runāja.
— Vai redzat? — teica Gordons. — Viss ir normāli. Viņi uztur kontaktu.
Izrāvies no Korhana rokām, viņš skrēja pie mašīnas, bet nepaguva paspert ne piecus soļus, kad viņu pamanīja viens no sargiem un tūlīt notēmēja. Ari pārējie sargi draudoši sakustējās. Gordons rāvās atpakaļ. Sargi nolaida ieročus un atkal stiklainām acīm vienaldzīgi skatījās uz būtnēm, kuras lēkāja un draiskojās starp kokiem.
— Citreiz klausīsiet, — norūca Korhans.
— Bet radists…
— Jā, viņš uztur sakarus. Pelēkajam tā ir bērnu spēlīte.
Viņi gāja atpakaļ, turēdamies sienas ēnā. Korhans izmisis žņaudzīja dūrītes.
— Uz turieni ceļš slēgts. Taču jārīkojas pēc iespējas ātrāk.
Gordons pacēla skatienu. Tur augšā, Liānas istabu logos spīdēja gaisma. Iespējams, pelēkais jau tuvojas viņas sargiem, lai pakļautu to apziņu un pārvērstu par bezgribas automātiem. Blakus istabās slēpjas gerni un gaida īsto brīdi…
Gemi!
Gordons metās pāri zālājam uz koku puduri, kur iezīmējās ciematiņa apaļie jumti. Korhans skrēja blakus, un Gordons nopriecājās par drauga telepātiskajām spējām, jo varēja netērēt laiku paskaidrojumiem.
Viņi nonāca koku ņirbošajās ēnās. Ausa zvaigznes, apkārt bija izkliedēta gaisma Kļuva dzirdamas nepierastās, bet jau zināmās gemu balsis. Slēpdamies ēnā, aborigēni tuvojās nedzirdamiem soļiem un aplenca atnācējus. Gordons redzēja viņu garenās galvas un zvaigžņu gaismā spulgojošās kaķa acis. Lai cik tas dīvaini būtu, bailes bija pazudušas. Vairs nebija laika baidīties.
— Es jums neslēpju savas domas, — viņš teica. — Nav svarīgi prast valodu, jums jāsaprot mani vārdi. Man vajadzīgs Kserks.
Aborigēnu rindas atdzīvojās. Tuvojās kāds tumšs siluets, atskanēja rupja, neskaidra balss.
— Man pieejama jūsu apziņa. Es saprotu jūsu vēlēšanos, bet neko nevaru palīdzēt. Ejiet prom.
— Nē, — iebilda Gordons. — Jūs palīdzēsit tādēļ, ka mīlat Naratu Teinu. Palīdzēsit ne mūsu dēļ, pat ne Liānas, bet tikai viņa dēļ. Jums bija saskare ar pelēkā svešinieka domām…
Gernam izlauzās neapmierināts urkšķiens. Korhans pajautāja.
— Tīns Krivers un šis Pelēkais… Kurš no viņiem komandē un kurš pakļaujas?
— Vadonis ir Pelēkais, — atsaucās Kserks. — Grāfs izpilda viņa pavēles, pats to nenojauzdams.
— Ja Narats Teins kļūs par Fomalgautas karali, kurš tad būs patiesais valdnieks?
Kserka acis nodzirkstīja zvaigžņu gaismā, bet viņš noraidoši papurināja galvu.
— Nē. Es nespēju jums palīdzēt.
— Bet Kserk, — turpināja Gordons. — Vai gan ilgi viņi atļaus
Naratam Teinam pārvaldīt valsti? Viņš alkst varas nehumanoīdu labā, bet tie, citi? Kā labā viņi cīnās?
— Es nespēju domāt tik tālu, — pavisam klusu teica Kserks, — tikai ne mūsu dēļ, tas ir skaidrs.