— Un arī ne Narata Teina dēļ. Viņš vajadzīgs kā likumīgais mantinieks, ja princese mirst. Bet jūs zināt, kas ar viņu notiks galu galā. Jūs to zināt, Kserk.
Gordons redzēja, ka gems trīc uzbudinājumā. Un tūlīt izmantoja
to.
— Ja jūs mīlat, izglābiet viņu. Jūs taču zināt, ka ar viņa saprātu viss nav kārtībā.
— Jā, bet viņš mīl mūs, — draudīgi noteica Kserks,un pacēla pār cilvēku savu milzīgo ķetnu. — Viņš ir viens no mums.
— Tad glābiet viņu. Citādi viņam beigas.
Kserks neatbildēja. Koku galotnēs žūžoja vējiņš. Gemi uztraukti sačukstējās, pārdomādami, ko darīt. Gordons mierīgi gaidīja viņu lēmumu. Ja viņi atteiksies palīdzēt, viņš ķersies pie ieroča un pats piebeigs Pelēko…
— Jūs mirsit, pirms pagūsit izšaut, — Kserks atbildēja uz viņa domu. — Nu labi. Viņa dēļ… Tikai viņa dēļ mēs jums palīdzēsim.
Gordonam sagrīļojās kājas. Viņš bija vienos sviedros.
— ^d jāpasteidzas mums jāpaspēj līdz tam, kamēr…
Gemi nostājās viņam ceļā.
— Nē, jūs ne, — noteica Kserks. — Jūs paliksit šeit, mēs « piesegsim jūsu apziņu. Mēs to darām kopš tā brīža, kad jūs ieradāties.
Gordons mēģināja iebilst, bet Kserks saķēra viņu un nikni sapurināja kā puišeli.
— Mēs princesi uzraugām. Mēs pamēģināsim izvest viņu no pils. Jums tas nekad neizdosies. Tikko jūs atgriezīsities, viņi to tūlīt pamanīs. Un viss būs pagalam.
— Viņam taisnība, — piebilda Korhans. — Lai dara, kā uzskata par pareizu.
Kserks un vēl trīs gemi devās uz pils pusi. Gordons skumji pavādīja viņus ar skatienu. Pārējie gemi drūzmējās apkārt.
— Viņi ekranē mūsu domas, — paskaidroja Korhans. — Palīdziet
viņiem, domājiet par kaut ko nesvarīgu.
Nesvarīgu?! Viegli pateikt… Tomēr Gordons pūlējās pārslēgt savas domas, kaut ari tas bija pāri viņa spēkiem. Minūtes ritēja lēni, tāpat kā ledainās sviedru lāses pār viņa ķermeni.
Pēkšņi no pils puses atskanēja kliedzieni un šāvieni. Gordons fiziski sajuta gemu reakciju un pielēca kājās. Vēl pēc mirkļa milzu lēcieniem atauļoja Kserks. Tumsā lāgā nevarēja redzēt, kas spirinās viņa ķetnās. Kserkam sekoja trīs pārējie gemi, viens sabruka zemē.
— Te būs. — Kserks iemeta Liānu Gordona skāvienos. — Viņa neko nesajēdz. Paskaidrojiet viņai, citādi būs slikti.
Liāna pretojās.
— Tātad tās ir jūsu izdarības, Džon Gordon? Viņi uzlauza durvis, izrāva mani no gultas… — Viņa rokām pretojās nervozais, karstais meitenes augums, ko sedza tikai plāns naktskrekls. — Kā jūs uzdrošināties!
Viņa iesita Gordonam pļauku, bet viņš saņēma to ar patiku.
— Ja jūs vēlaties, vēlāk varēsit izdot pavēli mani nošaut, bet tagad jums būs jāklausa. No tā atkarīgs jūsu saprāts un jūsu dro…
Pār viņu nogruva TAS. Kā šausmīgs zarainas vāles belziens, tas izsvieda paralizēto un bailēs drebošo apziņu bezgalīgā tukšumā. Acu priekšā pavīdēja Liānas apjukusi seja. Liekas, tas bija Korhans, kurš apspiesti iekliedzās. Ari gemi klusi vaidēja. Neizskaidrojamā veidā Gordons juta, ka kaut kādi spēki, kuri pārspēja viņa saprātu, uzsāk nesamierināmu cīņu. Beidzot melnā migla smadzenēs izklīda, viņš izdzirda Kserka balsi.
— Ejam. Ātrāk…
Gemu rokas vilka un stūma viņu, mudinot rīkoties. Viņš palīdzēja Liānai uzsēsties Kserkam mugurā, Gordonu pašu uzdabūja uz liela, muskuļaina tēviņa. Ciematu bija pārņēmusi panika. Visos virzienos skraidīja šausmu pārņemtas mātītes, spiezdamas pie krūtīm mazuļus. Kserks un vēl kāds desmits visstiprāko gemu drāzās cauri biezoknim. Gordons turējās ar pēdējiem spēkiem. Auļojošais gems nesa viņu pāri laukiem, pa līkumainām takām, cauri biezokņiem. Vairākas reizes Gordons redzēja Korhanu, kurš izveicīgi turējās cita tēviņa mugurā, un tumsā plīvojošo Liānas balto kreklu.
Ausa jauna diena: spožie rītausmas stari bija sārti, zaļi kā okeāna ledus, balti kā piens… Dižens skats.
Viņš dzirdēja balsis aiz muguras. Un juta vēl kaut ko… Bailes. Iekšā viss sarāvās čokurā bailēs no jauna telepātiska trieciena. Gordonam likās, ka Pelēkais, veikls un neredzams, un ātrs kā vējš, viņiem seko, apmetnim plīvojot.
Tas notika pēkšņi. Baigs belziens. Šoreiz Gordons to panesa vieglāk, bet ieraudzīja, kā saļimst Liāna. Viņa būtu nokritusi, ja nepalīdzētu gemi. Acīmredzot trieciens bija tēmēts tieši viņai.
Pēc tam, ātrāk nekā pirmo reizi, nesaprotamā ietekme mazinājās un izzuda pavisam.
— Paldies Dievam, — neskanīgā balsī teica Korhans, — Pelēkā iespējas ir ierobežotas. Lielā attālumā viņa spēks vājinās.
— Ari mūsu spējas ekranēt jūsu apziņu vājinās, jo pastāv nepārtraukts spiediens, — atsaucās Kserks.
Viņš auļoja vēl ātrāk, fantastiskiem lēcieniem šķērsodams gravas. Liāna izmisīgi turējās pie viņa pleciem. Pārējie visiem spēkiem centās neatpalikt no vadoņa. Tomēr Gordonam likās, ka viņi pārāk lēni veic šos daudzos kilometrus pāri zeltainajiem pauguriem, kas slējās pretī ugunīgajām debesīm.
— Klausieties! — viņš pēkšņi izsaucās.
Tālumfc varēja dzirdēt jaunu, klusinātu un monotonu skaņu, kas līdzinājās wja šņākoņai koku zaros.
— Jā, — teica Korhans, — tā ir ekipāža. Pelēkais dzenas pakaļ.
Gemi skrēja vēl ātrāk, cenzdamies nokļūt tālāk no ceļa, bet
svilpoņa nenovēršami tuvojās. Ari bez telepātiskajām spējām varēja just, cik izbiedēti ir gemi, kā viņi cenšas aizbēgt no jauna trieciena, lai kāds nepakristu bezspēkā. Ar pēdējiem spēkiem viņi uzskrēja paugura virsotnē. Priekšā bija meža strēmele. Vēl daži lēcieni, un Gordons ieraudzīja ostas celtnes un divu kreiseru mirdzošos siluetus. Vienu no tiem rotāji Baltās Saules emblēma, otra priekšgalā bija redzama Kaujas Vāle. Abu lūkas bija atvērtas. Gordons nošļūca zemē un satvēra Liānas nejūtīgo ķermeni.
— Pelēkais ir tepat! — brīdināja Kserks, elsdams pēc trakā skrējiena.'
Šņākoņa nebija dzirdama. Mašīna, liekas, bija nobremzējusi netālu no starta laukuma. Gordons juta, kā mati ceļas stāvus.
— Mēs esam jums ļoti pateicīgi, — viņš tikai pateica gemiem. — Princese to nekad neaizmirsīs.
Pacēlis Liānu un piespiedis pie krūtīm, viņš skrēja uz kuģi. Kserka balss vēl sasniedza viņus:
— Mēs darījām to, kas bija mūsu pienākums. Lai būtu tā.
Arī Korhans izsaucās.
— Nepametiet mūs! Tad visi pūliņi būs velti! Es viens nevaru aizsargāt viņu apziņu!
Gordons, sasprindzinājis pēdējos spēkus, skrēja pa betonēto laukumu. Viņš nejuta neko visapkārt, redzēja tikai kuģa atvērto lūku. Līdzās skrēja Korhans. Kādā mirklī viņš nodomāja, ka Pelēkais atteicies no pakaļdzīšanās un vairāk nekas nenotiks, bet pēkšņs grāviens smadzenēs tūlīt pat iesvieda viņu nebūtībā.
Liānas augums izslīdēja no rokām. Viņš instinktīvi mēģināja aizsegt meiteni ar savu ķermeni. Liāna ievaidējās. Gordons centās par katru cenu tikt līdz atvērtajai lūkai,, cīnījās ar tumsu, kas ietina viņa apziņu. Nezināms spēks bija padalījis viņu aklu. Kuģa ugunis kļuva spožākas… spožākas… žilbinošas… Rokas un balsis. Gordons iznira no necaurredzamas, ledainas tumsas, ieraudzīja sejas, cilvēkus, Liānu Hama Harvas rokās… Viņu pacēla stipras rokas. Tālu aizmugurē, kā viesuļvētra koku biezoknī, atskanēja nikns svilpiens. Divi karavīri ienesa kuģī samaņu zaudējušo Korhanu.
Hams Harva valdonīgā balsī pavēlēja: