— Sagatavoties startam!
Ar troksni aizvērās lūka, iekaucās sirēnas, mirgoja sarkanās starta ugunis… Tas bija pēdējais, ko Gordons redzēja un dzirdēja.
Viņš atguvās salonā. Liāna kā izbiedēts bērns drebot spiedās viņam klāt. Viņas zilganbālajā sejā un platajās acīs atspoguļojās pārdzīvotās šausmas.
Kreiseris jau bija ārā no planētas atmosfēras. Teinas oranžais disks ātri attālinājās. Tikai tagad Korhans atguva samaņu. Viņa skats joprojām bezmērķīgi klīda, bet balss skanēja lepni.
— Minūti, veselu minūti! Veselu minūti es viens pats viņu aizturēju!
— Korhan, kas tas… Kas tas bija — vai Pelēkais? — jautāja Gordons.
— Manuprāt, viņš nav no mūsu Galaktikas, — čukstus atbildēja Korhans. — Manuprāt, pamodušies senie dēmoni… manuprāt…
Ministrs nokāra galvu un vairāk neko neteica. Gordons iegrima savi. Jā, viņš nodomāja, tur, divdesmitajā gadsimtā, es atcerējos tikai šis bezgalīgās pasaules daiļumu un aizmirsu šausmas. Vienalga, šeit ir daudzkārt labāk nekā tajā draņķīgajā dzīvē, kur es biju gūsteknis i un ķīlnieks… Jā, tā ir maldīšanās, doktor Keorg! Maldīgi uzskatīt, ka tikai niecīgā planētiņa ar savu nesteidzīgo laika plūdumu pieder pie realitātes, bet nākotnes pasaules bezgalīgajam okeānam nav nekādas nozīmes. Pat ja tas ir sapnis, es izvēlos to, upurēju visu un nekad neatgriezīšos!
Lamatas
1
Ārpusē, mēness gaismas apspīdēti, garā rindā stāvēja akmenī cirsti senie Fomalgautas karaļi. To statujas slējās divu cilvēku augumā abās pusēs ceļam. Vienpadsmit dinastijas, vairāk nekā simts karaļu! Katrs, kas gāja pa šo ceļu, drebēja bailēs. Patlaban te valdīja klusums un pamestība. Viņi brauca no lieliskās pilsētas uz grezno pili. Mainīgajā mēness gaismā likās, ka akmens tēli smaida vai rauc pieres, domādami par kaut ko sev vien zināmu.
Stāvēdams ar seju pret majestātisko aleju troņa zāles krēslainajā plašumā, Džons Gordons jutās mazs un niecīgs. Augstās sienas izgaisa puskrēslā, no sienām skatījās citas sejas, tie bija eļļas krāsas portreti. Džonafh .likās, ka to skatienos lasāms nicinājums. Tu, cilvēks no
Zemes, no tālā divdesmitā gadsimta, mūs šķir divsimt tūkstoši gadu, ko tu šeit dari, ārpus sava laika un telpas?
Jā, tiešām, ko viņš šeit dara?
Gordons gandrīz fiziski juta, ka viss apkārt ir bezgalīgi svešs, ka viņš gāžas gadsimtu un parseku bezdibenī.
Ne pirmo reizi viņam nākas cīnīties ar šo sajūtu. Kilometru sekstiljoni un gadsimtu tūkstoši atradās starp viņu un pasauli, kurā viņš dzimis. Trīs reizes viņš šķērsojis neiedomājamo telpas un laika bezdibeni, un pats pie tam nav mainījies. Viņš bija un palika Džons Gordons no divdesmitā gadsimta Ņujorkas.
Kāpēc? Kā vārdā viņš uzņēmās nāvīgu risku? Kādēļ viņa ķermeņa atomi drāzušies cauri bangojošam laikam, lai atkal savienotos tālajā nākotnē? Viņš domāja ka dara to sievietes dēļ, kurn iemīlēja būdams Arta Ama izskatā. Bet šobrīd viņa redzēja Džonā tikai svešinieku un palika nepieejama. Kādēļ viņš šeit atrodas? Kādēļ?
Viņš stāvēja milzīgās zāles nomācošajā krēslā. Un pēkšņi nodrebēja izdzirdīs svelpjošu balsi.
— Tas ir pārsteidzoši, Džon Gordon. Vislielāko briesmu brīžos jūs nemaz nejūtat bailes, bet pašlaik jūs viscaur drebat.
Ja mēness gaismā Korhana sejā nevīdētu līkais knābis, gudrās, mierīgās acis, ja nečaukstētu spalvas, viņu varētu noturēt par cilvēku.
— Es taču lūdzu jūs nelasīt manas domas.
— Jūs neko nesaprotat no telepātijas, — vainīgi teica Korhans. — Es neiedziļinos jūsu domās, bet nevaru aizliegt sev izjust jūsu emocionālo noskaņojumu. — Pēc brīža viņš piebilda. — Es atnācu, lai pavadītu jūs uz Padomi. Mani sūtīja Liāna.
Gordons atkal juta dvēselē aizkaitinājumu un aizvainojumu.
— Ko no manis vajag Padomei un princesei Liānai? Es neorientējos šejienes notikumos. Pie tam es esmu primitīvs, to taču nedrīkst aizmirst.
— Jums zināmā mērā taisnība. Bet Liāna ir sieviete un princese. Viņai jūsu izjūtas liekas tikpat sarežģītas kā jums viņējās. To arī nedrīkst aizmirst.
— Velns parāvis! — Gordons uzsprāga. — Tā tikai vēl trūka lai es kā pamests mīļākais uzklausītu mierinājuma vārdus no… No… 160
— No hipertrofeta zvirbuļa, — Korhans skaļi pabeidza viņa domu. — Kā liekas, tas ir viens no spalvainajiem, kas apdzīvo jūsu Zemi. Nomierinieties, es nebūt neapvainojos.
— Piedodiet, es tā negribēju, — Gordons apjuka. To viņš teica pilnīgi vaļsirdīgi. Vēl joprojām saskarsme ar nehumanoīdiem bija nepierasta, bet ar Korhanu viņus daudz kas saistīja. Bez viņa palīdzības diez vai būtu izdevies tikt laukā no visām kopīgi pārdzīvotajām grūtībām. — Labi, eju.
Viņi atstāja milzīgo, tumšo zāli. Bija jau krietni vēls, un viņi nesastapa nevienu plašajos pils gaiteņos. Bet šajā klusumā un tukšumā Gordons juta neizskaidrojamu sasprindzinājumu, kas vienmēr vēsta par briesmām. Šo sajūtu neradīja viņa iztēle: briesmas taču ir tālu no šejienes, tās slēpjas Ārējā Kosmosa Marķizātu nomalēs pie tālajām, mežonīgajām Galaktikas robežām. Tomēr tā vienkāršā patiesība, ka Padome sanākusi uz apspriedi tik vēlā stundā, tūlīt pēc viņu pēkšņās atgriešanās, liecināja, ka briesmas ir nopietnas.
Kad viņi iegāja nelielajā, koka paneļiem apdarinātajā telpā, Gordonam pievērsās Četras sejas. Tajās atspoguļojās visai bagātīga izjūtu gamma: no nemiera līdz atklātam naidīgumam. Korhans bija vienīgais nehumanoīds Padomē. Liāna sēdēja aiz galda un vadīja sanāksmi. Viņa sasveicinājās un stādīja priekšā Gordonu.
— Vai tas tiešām nepieciešams? — painteresējās visjaunākais no četriem vīriešiem, saraucis biezās uzacis, un asi piebilda. — Mums zināma, princese, jūsu labvēlība pret šo cilvēku no Zemes, bet, jāatzīstas, es neredzu iemesla…
— Es nevienam neuzprasījos, — Gordons viņu pātrauca. — Es…
Liānas pelēkās acis sastapās ar viņa skatienu.
— Jā, Arbo, tas ir nepieciešams. Sēdieties, Džon Gordon.
Viņš apsēdās, pārdomādams iebildumus un gatavodamies
pretsparam, un tūlīt izdzirda Korhana čukstu.
— Nevajag būt tik agresīvam…
Gordons pasmaidīja, bija jocīgi dzirdēt šo aizrādījumu no būtnes, kas tik ļoti līdzinās lielam purnam ar dzintarainām, gudrām acīm.
Viņš atļāvās nedaudz atslābināties. Arbo ierunājās, uz viņu neskatīdamies.
— Situācija ir sekojoša. Iedrošinājies lietot spēku pret Fomalgautas suverenitāti, Narats Teins kļuvis par mūsu ienaidnieku. Mans uzskats ir tāds, ka nekavējoties jāizdara preventīvs trieciens. Jānosūta uz Teinu smago kreiseru eskadra, lai kārtīgi pārmācītu Naratu un viņa gemus.
Sirds dziļumos Gordons tam visam piekrita, jo atkal atcerējās, kā viņi tik tikko izsprukuši no drošas nāves. Tomēr Liāna lēni pašūpoja zeltaino matu oreola apvīto galvu.
— Mans brālēns Narats nav bīstams, kaut arī sen vērpj intrigas pret mani. Neko daudz viņš nevar izdarīt ar saviem barbariem. Bet tagad viņa sabiedrotie ir Ārējā Kosmosa grāfi.
— Tad jāuzbrūk viņiem, — skarbi teica Arbo.
Gordons negribot juta simpātijas pret šo tiešo, enerģisko cilvēku, kaut ari tas uzņēma viņu tik nelabvēlīgi. Atskanēja Korhana savādā balss.
— Arī tie nav galvenie pretinieki. Aiz Narata Teina un grāfu . muguras slēpjas nepazīstami, slepeni spēki. Viņu sūtnis gandrīz kļuva par mūsu bojāejas iemeslu. Mums neizdevās uzzināt, kas viņš ir.