Gordons atcerējās pelēkajās drēbēs tīto būtni, kas ieradās Teinā kopā ar Tīnu Kriveru un uzbruka viņu saprātam ar varenu, ne ar ko nesalīdzināmu, graujošu spēku. Liāna nobāla. Arī viņa atcerējās.
— Ja uzbruksim grāfiem, mēs atklāsim Šos slepenos spēkus, — teica cits padomnieks. — Arbo taisnība.
— Manuprāt, jūs aizmirstat, — iejaucās Liāna, — ka grāfi pagaidām ir Impērijas sabiedrotie.
— Tāpat kā mēs, — noteica Arbo. — Tikai mēs esam lojāli.
Liāna pamāja.
— Protams. Tomēr mēs nevaram uzbrukt, iepriekš nekonsultējoties ar Impēriju.
Gordons juta, ka visi ir neapmierināti. Šiem ļaudīm, tāpat kā vairumam mazo karalistu pavalstnieku, bija raksturīgs pārmērīgs pašlepnums. Tādēļ viņi sašuta, ka savos lēmumos atkarīgi no kāda cita. Bet Impērija ir Impērija. Visspēcīgākā Galaktikas lielvalsts, kas 162
pārvaldīja neiedomājami daudz zvaigžņu pasauļu…
— Uz sarunām sūtīšu Korhanu, — teica Liāna. — Viņu pavadīs Džons Gordons.
Gordons sajuta, ka sirds sāk sisties straujāk. Trūna! Viņš atkal redzēs Trūnu.
Arbo sāka dedzīgi iebilst, un Astus Nors, Padomes vecākais, piecēlās, lai izteiktu vispārējo protestu. Nomērījis Gordonu ar ilgu, pētošu skatienu, viņš pagriezās pret Liānu.
— Mēs neesam tiesīgi aizrādīt jums par kļūdainu favorītu izvēli, jūsu augstība, bet mēs nevaram klusēt, kad viņi sāk bāzt savu degunu valsts darīšanās. Mēs sakām — nē.
Liāna saniknota piecēlās, bet Padomes vecākais izturēja viņas iznīcinošo skatienu. Liāna nepaguva neko pateikt, jo iejaucās Korhans. Viņš pārtrauca Liānu pusvārdā, bet tik taktiski un galanti, ka neviens neapvainojās.
— Ar jūsu atļauju, jūsu augstība, es labprāt atbildētu uz šo aizrādījumu. — Viņš cieši paskatījās uz četrām naidīgām sejām. — Liekas, jūs nešaubāties, ka man piemīt zināmas spējas un es reti kļūdos attiecībā uz faktiem?
— Tuvāk pie lietas, Korhan, — noburkšķēja vecākais.
— Labi, — atbildēja ministrs, graciozi uzlikdams nagaino roku uz Gordona pleca. — Es minēšu vienu vienīgu faktu, toties tā ir aksioma. Visā Galaktikā nav neviena, pasvītroju, NEVIENA, kurš baudītu tādu Impērijas vadības uzticību kā Šis Zemes iedzīvotājs, kuru sauc Džons Gordons.
Naidīgo izteiksmi Padomes locekļu sejās nomainīja ārkārtīgs izbrīns.
— Kā tad tā… Kādēļ? — Arbo bija apjucis.
— Tātad jūs tomēr lienat manās domās, — aizdomu pilns, nomurmināja Gordons. — Ja vien viņa pati nav jums neko stāstījusi…
Korhans nepievērsa uzmanību viņa burkšķēšanai.
— Tas ir fakts. Vairāk man nav, ko piebilst.
Visi skatījās uz Gordonu ar interesi, bet joprojām neuzticīgi.
Pēc tam runāja Astus Nors.
— Ja Korhans tā saka, tad tā arī ir. Un tomēr… — Viņš saminstinājās, pēc tam izlēmīgi sacīja.
— Labi, lai brauc ari.
— Nez kādēļ neviens nepajautāja, vai es gribu lidot, — klusi teica Gordons.
Viņam bija apnicis būt paklausīgam svešas gribas izpildītājam, kuram nav pat balsstiesību, un viņš būtu pateicis visu, ko domā šajā sakarā, ja nebūtu Liānas.
— Apspriede beigusies, kungi, — Liāna noteica bezierunu tonī. Neatskanēja vairs neviens vārds. Kad visi bija aizgājuši, Liāna
pienāca pie Gordona.
— Kādēļ jūs tā teicāt? Jūs taču degat nepacietībā nokļūt Trūnā.
— Jums tā šķiet?
— Neizliecieties. Es taču redzēju, kā noskaidrojās jūsu seja, izdzirdot Trūnas vārdu. — Viņa pārmetoši paskatījās un turpināja.
— Uz Teinas, tobrīd, kad nāve bija blakus, man likās, ka mēs atkal esam tuvi… Tāpat kā agrāk. Droši vien esmu kļūdījusies. Es jums neko nenozīmēju.
— Dīvaini gan jūs runājat. Un tas jādzird cilvēkam, kurš riskēja ar dzīvību, lai būtu blakus jums!
— Lūk, lūk! Vai gan tādēļ jūs riskējāt, Džon Gordon? Vai par mani jūs sapņojāt savā tālajā laikmetā? Bet varbūt par saistošiem piedzīvojumiem un zvaigžņu kuģiem — par visu to, kā nebija jūsu laikā?
Šajā spriedumā bija sava daļa patiesības. Ar to pietika, lai Gordona dusmas noplaktu. Droši vien acis viņu nodeva — Liāna pasmaidīja rūgtu vilšanās smaidu.
— Tā jau es domāju. — Viņa aizgriezās un piesita mazo kājiņu.
— Brauciet uz savu Trūnu un nelabais lai ir jūsu ceļabiedrs.
2
Visu lidojuma laiku uz Kanopusu Gordons nīka uz izlūkkuģa komandtiltiņa. Iluminatoros (patiesībā tie nemaz nebija iluminatori) viņš vēroja, kā zvaigznes parādās, aug lielākas un pēc tam izzūd.
Pēc neauglīgajiem gadiem, ko viņš bija pavadījis uz Zemes, Gordons vēl joprojām juta vēlēšanos izbaudīt šo lielisko skatu.
Rietumpusē lēni attālinājās gigantisks lodveida sakopojums Herkulesa zvaigznājā, kura iedomīgie baroni uzskatīja sevi par karaļiem. Kuģis nesteidzīgi lidoja apkārt vāji izgaismotai planetāro ķermeņu masai, tā saucamajai Gulbja Aizai, un nonāca tajā kosmosa sektorā, kur reiz notika izšķirošā cīņa starp Impērijas apvienoto kosmisko Floti un Tumšo Pasauļu Līgas armādu.
Gordons atcerējās. Tālu tālu dienvidos varēja nojaust tumšu plankumu nakts melnumā. Tas bija Mākonis, no turienes uzbrukumā nāca Līgas kuģi. Viņš atcerējās Talarnu un Šoru Kānu, Līgas vadoni, kurš aizgāja no dzīves, atzinis sevi par uzvarētu.
— Jūs pārāk daudz domājat par pagātni, — aizrādīja Korhans, viltīgi šķielēdams uz viņu ar dzeltenu aci. — Tas nāk par sliktu tagadnei…
— Ja jūs mani labāk pazītu, — pasmaidīja Gordons, —jūs, bez šaubām, tik daudz nebrīnītos. Jā, es biju viltvārdis un gandrīz neapjēdzu, ko daru šīs kaujas laikā, bet es tur BIJU. To nevar aizmirst.
— Varas reibonis… Jūsu rokās bija Visums. Jūs droši vien nožēlojat, ka viss ir pagājis?
— Nē, — ātri atbildēja Gordons. Viņu izbrīnīja tas, ka Korhana spriedumi sakrīt ar Liānas domām. — Var teikt, ka es biju pa pusei paralizēts aiz bailēm.
— Jūs par to esat pārliecināts?
Nenogaidījis Gordona atbildi, Korhans izgāja. Pa to laiku iluminatorā parādījās Vidusgalaktikas Impērijas centrālā zvaigzne…
Kanopuss liesmoja spoži balts ar zilgu nokrāsu un augstprātīgi aizēnoja citu sauļu gaismu. Drīz jau varēja saskatīt arī planētas. Gordons nevarēja atraut skatienu no pelēkas, mākoņiem klātas sfēras… Trūna.
Viņš atcerējās, kā pirmo reizi ieraudzīja šo planētu, kā nākotnes grandiozā pasaule apdullināja un apžilbināja viņu. Toreiz viņš spēlēja lomu, kurai absolūti nebija sagatavots, un jutās kā bandinieks vareno kosmiskā mēroga politisko darbinieku rokās. Viņam nebija nekādas jēgas par šīs spēles mērķi.
Bet tagad? Varbūt vēsture atkārtojas? Iespējams, ka viņš sūtīts uz Trūnu ar vienu vienīgu mērķi: veicināt un pastiprināt Korhana ietekmi uz Džalu Amu, Impērijas valdnieku. Tiesa, tas vajadzīgs ne jau kaut kādu abstraktu Fomalgautas politisko interešu dēļ, drīzāk Liānas dēļ, lai cīnītos pret ļaunajiem draudiem, kas radušies Pierobežā…
Uz milzīgās pelēkzaļās planētas virsmas jau varēja skaidri saskatīt plašās zemienes un lielās pilsētas, kas mirdzēja baltajā saules gaismā. Tālāk bija okeāns, un tā krastā tas, ko ar tik alkainu nepacietību vēlējās ieraudzīt Gordons — Kristāla kalnu žilbinošais lieliskums: mirguļojošs, majestātisks kvarca šķēpu un bultu vēdeklis. Pārlidojis šim grandiozajam veidojumam, kuģis tuvojās Impērijas galvaspilsētas graciozajiem stikla torņiem.