Centrālā zvaigžņu osta pārsteidza Gordonu ar savu saspringto dzīves ritmu. Paklausot elektronu smadzenēm, kolosālie kosmiskie lidaparāti no Deneba, Aldebarana vai Saules, sīkāku kuģu flotiļu pavadīti, apbrīnojami precīzi nonāca īstajās ostās. Kuģis ar oficiālo misiju no Fomalgautas tika uzņemts ārpus kārtas un piezemējās militārās ostas teritorijā. Tās dokos pacietīgi gaidīja savu brīdi milzīgie, melnie Impērijas kreiseri.
Nebija pagājusi ne stunda pēc nosēšanās, kad viņi jau iegāja lieliskajā karaliskās ģimenes pils ēkā. Arts Ams iznāca viņus sagaidīt, viņš paspieda Gordonam roku, un tūlīt pat smaids viņa sejā apdzisa.
— Es cerēju, ka mēs satiksimies mierīgākos apstākļos. — Viņš pagriezās pret Korhanu. — Brālim ir zināmi jūsu vizītes iemesli. Jūs neesat pirmie, kas ziņo par šīm briesmām.
— Vai ir vēl kādi jaunumi no robežas? — ieinteresēts jautāja ministrs.
— Jā, bet par to parunāsim vēlāk. Pie velna diplomātiju, Gordon. Ejam iedzert pa glāzītei.
Slīdošais gaitenis nogādāja viņus lielā zālē, tās stikla sienas rotāja melnu zvaigžņu un apdzisušu sauļu, katastrofu cietušu kosmisko kuģu attēli. Tā bija iespaidīga, bet draudīga aina. Gordons labi atcerējās šo drūmo greznību, kā ari spožās ugunis blakus zālē.
Gaitenis nesa viņus uz augšējiem stāviem. Pa ceļam sastaptie sulaiņi un galminieki zemu noliecās Arta Ama priekšā, bija acīm redzami izbrīnīti par to, ka princis runājas ar svešinieku kā vecu draugu.
— Tik dīvaini ir iet tā abiem kopā, — teica Gordons. — Kādreiz taču mēs abi bijām viens otra ķermenī. Tā bija nepierasta izjūta.
— Man gan ne, — pasmaidīja Arts Ams. — Neaizmirsti, ka es daudzas reizes esmu Šķērsojis laiku un dzīvojis svešos ķermeņos. Bet es tevi saprotu.
Beidzot viņi nonāca Arta Arna apartamentos. Gordons atcerējās šīs telpas ar augstajiem griestiem, kuru lakonisko, balto iekārtu atdzīvināja smalki zīda aizkari pie logiem. Savās vietās stāvēja plaukti ar domu ierakstu kasetēm. Viņš sasveicinājās ar Memu, kura joprojām izskatījās ļoti jauniņa, un izgāja uz platā balkona, kas aizņēma visu fasādi, lai papriecātos par pilsētas panorāmu.
Viss bija kā toreiz. Kanopuss atkal sliecās uz rietu, tās krāšņie stari atspīdēja pilsētas lieliskajos torņos, bezgalīgā okeāna smaragda spogulī un Kristāla kalnos.
Arta Ama balss Gordonu iztraucēja.
— Vai atceries, kā garšo sekva? — viņš pasniedza slaidu kausu, ko pildīja tumšbrūns šķidrums. — Nekas nav mainījies, vai ne?
— Ne gluži, — klusi teica Gordons.
Arts Ams tūlīt saprata.
— Tu runā par Liānu? Man bija neērti iztaujāt. Kas mainījies jūsu attiecībās?
— Nopietna strīda nebija bet saproti… Vārdu sakot, es atlidoju šurp nevis viņas dēļ, iemesls ir šeit.
Ar plašu žestu, it kā iekļaudams panorāmu savos skāvienos, Gordons norādīja uz mirdzošo pilsētu, uz caurspīdīgas gaismas pildītajiem, neiedomājami skaistajiem kalniem un kosmiskajiem kuģiem, kas cēli traucās debesīs.
Arts Ams gribēja vēl ko pajautāt, bet nepaguva, jo uz balkona parādījās gara auguma, plecīgs vīrietis viscaur melnā apģērbā ar Komētas zīmi uz krūtīm. Viņš pētoši skatījās uz Gordonu. Gordons pazina Džalu Amu, Vidusgalaktikas Impērijas pavēlnieku un Arta vecāko brāli.
— Apbrīnojami, — tas teica. — Jūs mani lieliski zināt, toties es jūs redzu pirmo reizi. — Viņi paspieda viens otram roku. — Arts man stāstīja, ka tieši tā sasveicinās cilvēki jūsu laikmetā. Laipni lūdzu Trūnā, Džon Gordon, esmu laimīgs, ka varu uzņemt jūs pilī. — Imperatora rokas spiediens bija stingrs, viņš runāja bez jebkāda pārspīlējuma. — Diemžēl jūs neesat atbraucis vienkārši ciemos. Starp citu, ne tikai jūs, cits pēc cita ierodas mūsu visuzticamāko sabiedroto vēstneši. Arī viņi ir satraukti.
Džals Ams piegāja pie margām un domīgi skatījās uz pilsētu, kur iedegās pirmās ugunis. Krēslainajās debesīs jau mirdzēja divi mēneši: viens spoži zeltains, otrs sudrabaini auksts.
— Visā Galaktikā klīst baumas. Nav zināms, no kurienes tās nāk, bet runā, ka pie Ārējā Kosmosa robežām parādījušās draudīgas, nezināmas briesmas. Neviens neziņo neko konkrētu, bet vairāku karalistu valdnieki ir norūpējušies. Tiesa, ir ari tādi, kuri to visu sauc par izdomājumu.
— Tas, ko mēs redzējām uz Teinas, nav mūsu iztēles auglis, — iebilda Gordons. — Korhans to izklāstīs jums visos sīkumos.
— Viņš to izdarīja. Es viņu pieņēmu tūlīt pēc ierašanās. Viņa atskaite manī nerada nekādu sajūsmu. — Džals Ams satriekts šūpoja galvu. — Vairs nedrīkst atlikt, jāpieņem lēmums. Tūlīt pat. Pat tādā gadījumā, ja mēs riskētu apdraudēt Galaktikā izveidojušos politisko iekārtu. Diemžēl, nav pietiekami daudz informācijas.
Viņš apklusa un devās uz durvīm, pagriezās un iesmējās.
— Jūs dažas dienas strādājāt kopā ar mani, Džon Gordon. Varu jums apliecināt, kopš tā laika mani pienākumi nav kļuvuši ne par mata tiesu tīkamāki.
Džals Ams izgāja.
— Es parādīšu tev istabas, kur tu dzīvosi kopā ar Korhanu, — teica Arts. — Es liku, lai tās ierāda šeit tuvumā. Mums ir par ko parunāt.
Nonācis savos apartamentos, Gordons bija pārsteigts par greznību. Salīdzinot ar tiem, Arta Ama mītne izskatījās spartiska: tāpat kā vairums zinātnieku, princis deva priekšroku pieticīgai iekārtai.
Pāri krēsla atzveltnei rēgojās spalvu kušķis. Tur sēdēja Korhans.
Ministra seja bija pievērsta pilsētas lieliskajai panorāmai, kas tagad vizuļoja spoži iluminēta, un zvaigžņotajām debesim, kur laiku pa laikam iemirdzējās kosmisko kuģu uguntiņas.
— Man ļoti nepatīk tas, ko es uzzināju, — sāka Gordons, tuvodamies sēdošajam. Un pēkšņi bailēs iekliedzās. — Korhan!
Spalvainās būtnes ķermenis bija dīvaini nekustīgs, nekustīga bija ari seja ar smieklīgo knābi, pie kuras Gordons pēdējās dienās bija jau pieradis un pret kurn juta pat zināmas simpātijas. Dzintarainās acis bija blāvas, zaudējušas jēgu, kļuvušas līdzīgas aukstiem dārgakmeņiem. Gordons saķēra Korhanu aiz pleciem, viņa ķermenis bija apbrīnojami trausls.
— Korhan! Kas noticis? Attopieties! Lūdzu…
Nehumanoīda acīs pavīdēja saprāta atspulgs… bezgalīgas sāpes.
Līdzīga acu izteiksme varētu būt kādam nolādētam grēciniekam, kurš cieš pastāvīgas šķīstītavas mokas.
Gordona pieri klāja sviedri. Viņš kratīja nejūtīgo Korhana ķermeni, kaut ko kliedza. Ministra skatienā atkal parādījās ciešanas, pēc tam iekšēja necilvēcīga cīņa pēc tam it kā sprādziens. Korhans sarāvās čokurā, viņa trauslo ķermeni kratīja drudzis. No rīkles skanēja neskaidra murmulēšana.
— Vai kas noticis? — atkārtoja Gordons. Tikai pēc minūtes Korhans pievērsa viņam apjukuma un sāpju pilnās acis.
— Tas bija tas pats, ko mēs reiz jau izjutām. Gan jūs, gan es. Tikai daudz ļaunāk. Vai jūs atceraties to radījumu pelēkajā sutanā, kas ielauzās mūsu apziņā?
Gordons juta, kā asinis stingst dzīslās un pār muguru skrien šausmu tirpas. Jā, viņš atcerējās, viņš pārāk labi atcerējās noslēpumaino būtni — grāfa Tīna Krivera un citu Pierobežas valdnieku sabiedroto. No viņa baidījās pat gemi…
— Jā, — nočukstēja Korhans. — Viens no viņiem atrodas šeit,
pilī.
Imperatora pils spīdināja nakti tūkstošiem uguņu. No logiem lija spoža gaisma bija dzirdamas mūzikas skaņas un neskaitāmas balsis. Par godu ievērojamajiem viesiem sarīkoja lielu balli. Raibs dzīrotāju pūlis bija piepildījis milzīgās zāles un degustēja dzērienus. Tās bija būtnes no dažādām pasaulēm, kur spalvas, zvīņas vai kažoks aizstāja zīda drēbes. Tūkstošiem lustru gaismā jautri mirdzēja acis: šauras, šķības, apaļas kā šķīvji, bez plakstiņiem vai bez skropstām. Jocīgi silueti klīda pa dārzu starp vizmainajiem Ahernara planētu sistēmas ziediem.