Ap divdesmit kreiseru vienlaikus pacēlās gaisā, pārmākdami mūziku ar dzinēju rēkoņu. Tas bija kā atgādinājums, ka Impērija prot ne tikai izklaidēties. Vieglie izlūkkuģi un kuģi-spoki bija startējuši jau agrāk, tagad pienāca kārta smagajiem kreiseriem. Spožie korpusi uz bridi aizēnoja zvaigznes. Tie lidoja uz bāzi Sietiņa rajonā.
Gordons gandrīz nepiedalījās viesībās. Kopā ar Artu viņš bija klāt Džala Ama sagaidīšanas ceremonijā, pēc tam visi trīs uzkāpa imperatora kabinetā. Gordons nojauta, ka ļoti daudzus moka jautājums, kādēļ kaut kāds cilvēks no Zemes bez dienesta pakāpēm un amatiem visur pavada Impērijas valdnieku.
— Velti es atstāju Korhanu, — viņš teica. — Viņš vēl nav īsti atguvies.
— Korhanu sargā mana personiskā gvarde, — paskaidroja Džals. — Uz apspriedi viņš ieradīsies… Tur būs vēl viens cilvēks, domāju, ka jūs viņu lieliski atceraties.
Uz kabineta sliekšņa parādījās garš, plecīgs vīrietis Flotes formā, īsi, tumši mati, iedegusi seja. Gordons pielēca kājās.
— Hell Berel!
Virsnieks pārsteigts paskatījās uz viņu.
— Manuprāt, mēs neesam pazīstami.
Gordons apsēdās. Nu protams, Hells taču viņu nepazina. Jā, viņš kļuvis par svešinieku saviem labākajiem draugiem un savai mīļotajai. Kāda divdomīga nepatīkama situācija!
— Kapteini Berel! — iesāka Džals Ams. — Jūs atceraties Līgas agresiju pret Impēriju? Atcerieties, toreiz pret mani tika izdarīts atentāts un manam brālim vajadzēja vadīt valsti.
— Vai gan to var aizmirst, jūsu majestāte? — Berels atplauka. — Prinča Arta Ama vadībā mēs tai Līgai kārtīgi sadevām pie Deneba!
— Kad Šors Kāns sāka uzbrukumu, — turpināja Džals Ams, — viņš izplatīja visā Galaktikā vēstījumu, kuru es gribu atgādināt.
Viņš pamāja. Siena izgaismojās un pārvērtās par teleekrānu. Uz tā parādījās drukns, sirms cilvēks, kura caururbjošās, izsmējīgās acis, likās, spīdēja telpas pustumsā. Šim cilvēkam, kurš pacēlās pāri morālei un aizspriedumiem, labi piestāvēja stingrā un noteiktā balss.
— Šors Kāns, — apjucis nočukstēja Gordons. Viņš labi atcerējās valdonīgo un cinisko Tumšo Pasauļu Līgas diktatoru, ar kuru viņš reiz cīnījās, spēkus nežēlodams, kad Impērijas liktenis karājās mata galā.
— Klausieties! — Džals Ams pacēla roku. Un Gordons neviļus vēlreiz pārdzīvoja savas toreizējās bailes, kad Šors Kāns tāpat kā toreiz teica.
— Tas nemaz nav Arts Ams, tas ir gluži cits cilvēks.
Telestereo ekrāns nodzisa. Hells Berels izbrīnīts paskatījās uz
Džalu Aņiu.
— Jūsu augstība es to lieliski atceros. Viņa apsūdzība bija tik smieklīga ka neviens nepievērsa šiem vārdiem uzmanību.
— Viņš teica taisnību.
Hells Berels skatījās uz savu pavēlnieku pilnīgā neizpratnē. Pēc tam apjucis pagriezās pret Artu Amu. Princis smaidīja.
— Jā, Šors Kāns runāja taisnību. Reti kurš to zina bet sagadījās tā, ka pirms dažiem gadiem es izgudroju un praktiski izmēģināju metodi, kā apmainīt saprātu ar cilvēkiem no citām pasaulēm un laikmetiem. Šis ir viens no viņiem — Džons Gordons. Tieši viņš toreiz dzīvoja manā ķermenī un panāca Impērijas uzvaru. Šors Kāns to zināja. — Zinātnieks vēlreiz nospieda telestereo pogu. — Kad mēs satriecām ienaidnieka karaspēku, Līgas vadība atzina savu sakāvi un lūdza mieru. Paskatieties šī raidījuma saīsinātu variantu.
Telestereo parādījās ainas, kuras neizdzēšami dzīvoja Gordona atmiņā? Pārbiedētu ļaužu grupa vienā no Tumšo Pasauļu Līgas diktatora citadeles zālēm. Kāds panācās uz priekšu. Atskanēja aizsmakusi balss.
— Mēs pieņemam jūsu noteikumus, princi Art. Šora Kāna tirānija gāzta. Kad viņš atteicās padoties, mēs sacēlāmies pret viņu. Tūlīt es viņu parādīšu. Viņš mirst.
Telestereo pārslēdzās uz citu telpu — Šora Kāna istabu. Diktators sēdēja krēslā, viņu aplenca apbruņoti mākoņnieki. Seja bija bāla kā krīts, sānā rēgojās liela, vaļēja brūce. Satumsušās acis uz bridi noskaidrojās, viņam izdevās" pat vārgi pasmaidīt.
— Jūs uzvarējāt, Džon… Nekad nebūtu domājis, ka jūs uzdrošināsities lietot Iznīcinātāju. Muļķiem veicas, citādi mēs abi būtu gājuši bojā šajā… Varbūt manī ir kaut kas no jūsu pasaules, Džļjn? Varbūt esmu piedzimis par vēlu? Varbūt…
Šors Kāns sabruka. Kāds noliecās pār viņu.
— Miris. Bet mums būtu bijis labāk, ja viņš vispār nebūtu nācis pasaulē.
Ieraksts beidzās. Kādu laiku istabā valdīja klusums, katrs pie sevis pārdzīvoja redzēto. Pēc tam Hells Berels ar zināmu neizpratni noteica.
— Jā, es to atceros. Un atceros, ka neviens nevarēja saprast, kāpēc viņš nosauca princi Artu Amu tādā vārdā — Džons. Neviens… — viņš cieši paskatījās uz Gordonu. — Iznāk, ka jūs toreiz bijāt man blakus! Toreiz, lielajā kaujā… Jūs… uzvarējāt Šoru Kānu?!
— Tieši tā, — Gordona vietā atbildēja Arts Ams. Gordons ar atvieglojumu sniedza roku.
— Beidzot mēs satikāmies, Hell.
Antarietis vēl mirkli neuzticīgi skatījās, tad dedzīgi saķēra viņa roku, dodams vaļu savām jūtām.
Šajā brīdī parādījās Korhans. Uz Džala Ama mēmo jautājumu viņš atbildēja.
— Nekas, jūsu augstība, esmu lieliskā formā.
Korhana dzeltenajās acīs atspoguļojās agrāk neredzētas bailes, tādēļ Gordons apšaubīja sacīto.
— Pils pārmeklēta no augšas līdz lejai, — teica Džals Ams. Nav pamanītas nekādas šīs mistiskās būtnes pēdas. Tomēr izstāstiet 172
pēc iespējas sīkāk, kas notika.
Korhana balss pārgāja čukstā.
— Diemžēl, -man gandrīz nav ko piebilst. Tā pati neizturamā psihiskā trieciena sajūta kā uz Teinas, tikai daudz spēcīgāka. Es varēju pretoties tikai dažas sekundes, pēc tam zaudēju samanu. Tikai Gordona palīdzība ļāva man atgūties. Un vēl… Esmu pārliecināts: kamēr biju bezsamaņā, mana atmiņa, smadzenes, visas manas zināšanas tika sīki izpētītas. Salīdzinot ar tādām telepātijas spējām visa mana māka ir tikai bēmu spēle.
Imperators noliecās pie viņa.
— Sakiet, Korhan, kad tas notika vai jūs nejutāt smadzenēs aukstumu?
— Kā jūs uzminējāt, jūsu augstība? — brīnījās Korhans.
Džals Ams neatbildēja bet pārmija ar brāli daudznozīmīgus
skatienus.
Ienāca kambarsulainis un ziņoja par ielūgto augsto citplanētu viesu ierašanos. Gordons dzirdēja jau pazīstamus vārdus un redzēja pazīstamas sejas.
Uz apspriedi ieradās jaunais Sats Šamars no Polārzvaigznes, vecais karalis reģents no Kasiopejas un viltīgais melnādainais Cefeja pavēlnieks. Ieradās ari premjerministri no divām citām karalistēm un Džefs Ollens, varenais barons no Herkulesa Kopas. Viņa īpašumi sniedzās līdz pat Ārējā Kosmosa robežām un bija lielāki par daudzām citām karalistēm. Viņa sažuvusi, askētiskā seja bija drūma un daiļrunīgi liecināja par smagām rūpēm.
Gordons jau pietiekami labi pārzināja galaktogrāfiju, lai saprastu, ka visi apspriedē pārstāvētie reģioni robežojas ar Ārējo Kosmosu.
— Neapšaubāmi jūs būsit dzirdējuši baumas, — bez ievada sāka Džals Ams, — ka daži Ārējā Kosmosa grāfi gatavo pēkšņu agresiju. Draudi attiecas uz mums visiem, bet vislielākās briesmas draud Fomalgautas karalistei. Tādēļ šeit atrodas ministrs Korhans un mans draufs Džons Gordons. — Džals īpaši uzsvēra vārdu "draugs", un visi ar interesi paskatījās uz Gordonu. — Korhan, ziņojiet, kas notika uz Teinas.