Lūk, šie Pierobežas grāfi, kā viņi sevi sauca, kļuva visnekaunīgākie, visiedomīgākie un cietsirdīgākie valdnieki visā Galaktikā. Savās pretenzijās viņi nerēķinājās ne ar vienu karalisti, bet ar Impēriju slēdza tīri formālu līgumu, kas garantēja drošību pret kaimiņvalstu uzbrukumiem. Robeža jau sen bija pārvērtusies par daždažādu intrigu centru, šeit patvērumu atrada visrūdītākie noziedznieki. Šāds stāvoklis nebija mainījies jau daudzus gadsimtus.
Ļoti žēl, prātoja Gordons. Ja reizi par visām reizēm labi iztīrītu šos zvaigžņu džungļus, nebūtu kur vairoties tādiem briesmekļiem, kuri tagad apdraud visu Galaktiku.
Lidodams pa apkārtceļu, kuģis atradās jau dziļi Pierobežas zonā. Kuģa ātrums bija vidējs pēc Galaktikas mērogiem, ari no apbruņojuma viņiem bija tikai daži lielgabali, bet tam bija daudz drošāks līdzeklis, lai sekmīgi izpildītu savu misiju — tas varēja kļūt neredzams. Katra Galaktikas flote centās iegūt savā īpašumā pēc iespējas vairāk tādu kuģu.
— Drīz mums nāksies "izzust", — aizrādīja Hells Berels. — Būs visai grūti akli pārvietoties Šajā haosā.
Varbūt tā ir, bet tas ir lielisks haoss, nodomāja Gordons. Melnajās, samtainajās debesīs kā dimanti, smaragdi un rubīni mirdzēja desmitiem zvaigžņu. Radaru ekrāni demonstrēja dažāda lieluma meteorītu sakopojumus un kosmisko putekļu mākoņus, kas cēli šķērsoja Pierobežas tuksnesīgo klaju. Tālumā skaidri iezīmējās Hekulesa Kopa, kas atgādināja uz gaismu salidojušu naktstauriņu spietu. Vēl tālāk ieskatoties, varēja pamanīt ari Kanopusas spožo punktiņu. Skatīdamies turp, Gordons stingri apņēmās atgriezties dzīvs. Atkal paskatījies uz priekšu, viņš juta, kā iztēle nes viņu arvien tālāk un tālāk — aiz Galaktikas gigantiskās spirāles, neizmērojamajā kosmiskajā bezdibenī, kur pašā dziļumā vāri blāvoja Magelāna mākoņi.
— Pārāk tālu, — viņš nopūtās. — Laikam Arts Ams kļūdās. Šeit nevar būt magelānieši. Pat, ja viņi šeit parādītos, kādēļ viņiem jāslēpjas? Viņi uzgāztos kā lavīna.
Hells Berels noraidoši pakratīja galvu.
— Viņi reiz jau gāzās šurp. Viņus sagrāva Iznīcinātājs un tagad gribot negribot nākas gudrot ko jaunu. Taču es piekritu, grūti tam noticēt. Iepriekšējā agresija bija, Dievs zina, cik sen.
Spoks arvien tālāk virzījās Pierobežas plašumos, vairīdamies no daudzajām atlūzām un kosmiskām akmeņu straumēm, kas traucās tukšumā, grieza ceļu milzīgām, apdzisušām saulēm un traucās arvien tālāk no civilizācijas. Pienāca bridis, kad Hells Berels ekrānā norādīja uz mazu, oranžu zvaigzni.
— Tā ir Hāra.
— Ko darisim tālāk? — painteresējās Gordons.
— Tagad mēs kļūsim neredzami, — nomurmināja antarietis. — Tas mums krietni vien sarežģīs atlikušo ceļu.
Viņš nodeva pavēli, ierēcās trauksmes signāli, un priekšgala nodalījumos iedarbojās spēcīgie lauka ģeneratori, kas padarīja kuģi neredzamu parastās gaismas frekvencēs. Notiekošais Gordonu vairs nepārsteidza. Ģeneratori radīja ap kuģa korpusu savdabīgu enerģijas kūniņu. Gaismas un radaru stari liecās tai apkārt. Bet nav labuma bez ļaunuma — ceļu turpināt varēja vienīgi, paļaujoties uz speciālu subspektrālu radaru. Apkalpe nevarēja izmantot parastos mēraparātus, un kuģis lidoja lēni un uzmanīgi.
Vilkās stundas. Gordonam neviļus ienāca prātā salīdzinājums ar divdesmitā gadsimta zemūdeni, kas tausta ceļu okeāna dzelmē. Tāda pati akluma un bezpalīdzības sajūta, tādas pašas bailes no sadursmes, šajā gadījumā tie bija meteorīti, kurus nevarēja pamanīt ar subspektrālo radaru, un arī tāda pati histēriska vēlēšanās ātrāk ieraudzīt Sauli… Pār Hella Berela pieri lāsoja sviedri, viņš nosprauda kursu uz oranžās zvaigznes vienīgo planētu. Tad beidzot pēc kapteiņa pavēles kuģis pamira uz vietas.
— Mēs atrodamies virs planētas, — beidzot noteica antarietis, sviedrus slaucīdams. — Neko vairāk nemāku teikt. Cerēsim, ka mūsu parādīšanās nenotiks taisni ienaidnieka acu priekšā.
Gordons paraustīja plecus.
— Džefs Ollens apgalvo, ka planēta ir praktiski neapdzīvota.
— Es visu mūžu esmu brīnījies par optimistiem, kuriem ne par ko nav jāatbild, — neapmierināti norūca antarietis. — Vienalga, nav jēgas vairs gaidīt. Izslēgt ekrānu!
Ģeneratora rūkoņa noklusa. Komandtiltiņu apspīdēja spoža, oranža gaisma. Visi metās pie iluminatoriem.
— Optimistiem bija taisnība, — atzīmēja kapteinis. — Pat ar atvērtām acīm mēs nebūtu izvēlējušies labāku vietu.
Kuģis karājās gaisā virs plaša, bieza meža masīva. Augi — Gordons nevarēja tos nosaukt par kokiem — pacēlās desmit divpadsmit metru augstumā. Graciozie, elastīgie kāti ar milzum daudzām zeltainām lapām kā slotas slējās pret debesīm. Šis zeltainais klājiens stiepās uz visām pusēm, cik tālu varēja saredzēt.
— Nekavējoties nosēsties! — Hells Berels deva komandu. — Kamēr radari nav mūs notvēruši.
Kuģis līgani piezemējās starp zeltainajiem stumbriem. Zeme bija noaugusi ar sīkiem, dzeloņainiem krūmeļiem. To zari bija nosēti ar nepazīstamiem, melniem augļiem. Un pēkšņi Gordons, kurš vērīgi pētīja apkārtni, iesaucās.
— Skatieties!
Vienā lēcienā kapteinis bija līdzās.
— Kas tur ir?
— Jau pazuda. Kaut kas maziņš, tikko pamanāms. Iešmauca tajā krūmā.
— Tā. Rokasgrāmatās teikts, ka planēta nav apdzīvota. Kādreiz šeit mēģināja nodibināt koloniju, bet pēc tam atteicās no šī pasākuma
— te pārāk bīstami dzīvot. Varbūt tas bija kāds plēsoņa?
— Diez vai — tas bija tāds maziņš!
— Tomēr es gribētu paskatīties uz viņu, pirms mēs kāpjam ārā.
— Hells Berels pavēlēja, pievērsdamies kādam virsniekam. — Jūs, Varen, nāksit man līdzi izlūkgājienā.Pilnā bruņojumā.
Gordons atmeta galvu.
— Es iešu kopā ar Varenu. Lai izpildītu savu uzdevumu, vienam no mums jāpaliek uz kuģa. Būs labāk, ja šis cilvēks pratīs to vadīt.
Gordons un Varens drīz vien atradās uz zemes. Viņi bija ģērbti īpašos kombinezonos: kosmosā tie noderēja kā skafandri, bet uz planētām — kā aizsargtērps. Protams, abi bija bruņoti. Bija kluss, vieglā vēja pūsmā šalkoja tikai biezā, zeltītā lapotne. Neskaitot šo šalkoņu, ķiveru skaļruņi uztvēra vienīgi tālu, neskaidru šņākoņu. Gordons pat sāka šaubīties — vai viņam nav izlicies.
— Kur jūs redzējāt to dzīvnieku? —jautāja Varens.
— Kaut kur šeit… īsti nevaru pateikt… Varbūt tā bija vienkārši krītoša lapa?
Pēkšņi Gordons apstājās un paskatījās uz augšu. Apmēram četru metru augstumā zaru žāklē bija novietots dīvains priekšmets, ko varbūt varēja salīdzināt ar vāveres ligzdu… Tikai tā nebija pīta no zariem un lapām, tas bija neliels, no koka iztēsts miteklis. Vienā pusē bija pat durtiņas.
— Tieši šeit paslēpās tā būtne, kuru es pamanīju. Skatieties.