Ielūkojies koka lapotnē, Varens klusām izgrūda lāstu. Gordons
teica:
— Pamēģināšu tur uzrāpties. Domāju, ka tas nebūs bīstami, tomēr… Ja kaut kas gadās, piesedziet mani, Varen.
Kaut ari nebija augstu jākāpj, neērtais kombinezons traucēja. Gordons bija gluži nomocījies, kad nokļuva vienā līmenī ar mazo mājiņu. Viņš stingri atspērās ar kājām pret kādu zaru un uzmanīgi pagrūda durtiņas. Atskanēja sauss brīkšķis, it kā būtu lūzusi metāla skava. Viņš piespieda stingrāk. Durvis padevās, taču lēnām. Kaut kas — varbūt kāds — tās turēja. Pēkšņi pretestība izbeidzās. Durvis atvērās līdz galam. Ieskatījies iekšā, Gordons sākumā neko nevarēja izšķirt, viss bija tīts sarkanīgā krēslā. Vēlāk acis aprada ar pustumsu.
Pie mājiņas tālākās sienas pārbiedēti spiedās tie, kuri bija turējuši durtiņas. Viņu augums nepārsniedza trīsdesmit centimetrus, un ķermeņa forma bija gluži tāda pati kā cilvēkam. Tur bija vīrietis un sieviete, viņi bija absolūti kaili, izņemot garus cimdus, kas acīmredzot bija uzvilkti tādēļ, lai nesavainotu rociņas, lasot ogas no dzelkšņainajiem krūmiem.
īpaši neparasti izskatījās viņu puscaurspīdīgie, stikla plastikātam līdzīgie ķermeņi. Kādu laiku apstulbušais Gordons skatījās uz viņiem un nespēja pateikt ne vārda. Vīrietis kaut ko noteica smalkā balstiņā, bet šī čiepstēšana Gordonam bija pilnīgi nesaprotama. Viņš noŠļūca zemē.
— Varen, tagad lieniet jūs. Varbūt sapratīsit, ko viņi runā.
— Viņi… ko? — Varens paskatījās uz Gordonu kā uz jukušu, tomēr, vairāk neko nejautādams, sāka kāpt kokā. Pagāja labs brīdis, iekams viņš atgriezās. Viņš bija stipri satraukts, nobālis, acis nemierīgi šaudījās.
— Es runāju ar viņiem. — Varēja just, ka viņš pats līdz galam netic tam, ko redzējis. — Es lieliski sapratu viņu valodu. Pirms vairākiem tūkstošiem gadu… Vārdu sakot, mums ir kopīgi senči.
Gordons neticīgi paskatījās.
— Ar šiem radījumiem? Bet viņi…
— Viņi ir mūsu kolonistu pēcnācēji. Atcerieties, kapteinis par to stāstīja. Koloniju evakuēja, taču visi nepaguva aiziet. Daži jau bija krituši par planētas upuri. Šejienes gaisā vai ūdenī ir kaut kādi ķīmiski savienojumi, kuri dažu paaudžu laikā krasi samazina cilvēka ķermeņa izmērus… — Varens satriekts šūpoja galvu. — Nelaimīgie! Varu iedomāties, ko viņiem nācies pārdzīvot, manuprāt, caurspīdīgums ir vēl viena mutācija, kas iespējams, sargā viņus no citiem planētas iemītniekiem…
Gordons neviļus nodrebēja. Zvaigžņu pasaule iedvesa ne vien sajūsmu, bet arī bailes.
— Vēl man izlikās, ka viņi ļoti baidās no kaut kāda spēka, kas atrodas austrumos, — turpināja Varens. — Viņi nevarēja kaut cik saprotami izstāstīt, kas tas ir.
Kad izlūki atgriezās kuģī, kapteinis Berels visvairāk ieinteresējās par šo pēdējo ziņu.
— To pašu rāda arī radari. Vairākus simtus kilometru uz austrumiem mēs fiksējām lielu metālisku objektu. Var būt, ka tieši to mums ari vajag. — Kādu bridi kapteinis klusēdams pārdomāja. — Kājām mēs turp neaiziesim. Izlemts. Tikko satumsīs, mēģināsim pielavīties tuvāk ar kuģi. Lidosim gar pašām galotnēm, varbūt izdosies piekrāpt viņu radarus.
Iestājās necaurredzami melna nakts. Planētai nebija neviena mēneša. Spoks, gandrīz skardams koku galus, bez skaņas lidoja virs meža — varēja dzirdēt tikai lapu čaboņu. Pat retās zvaigznes šajā Galaktikas nomalē tikai vāji mirguļoja. Kapteinis sēdēja pie pults, bet Gordons, acu neatraudams, sekoja priekšējam ekrānam. Tas bija absolūti melns. Pēkšņi viņš sasprindzināja redzi. Jā, tālumā parādījās nespodrs metālisks spīdums.
— Es redzu, — Hells Berels pasteidzās pirmais. — Samazinām augstumu.
Tomēr kuģis nenosēdās, kā gaidīja Gordons, bet turpināja lēni virzīties uz priekšu. Laikam kapteinis meklēja piemērotu, klaju vietu. Metāliskais spīdums tuvojās, un drīz vien Gordons jau izšķīra nelielu pilsētiņu. Kupoli, sienas, ielas… Viss no metāla, logos nevienas uguntiņas. Droši vien mežs jau sen bija devies uzbrukumā pilsētai
— lielākā daļa ēku bija biezi apaugušas. Nebija nekādu šaubu, tā bija neveiksmīgo kolonistu pamestā mītnes vieta. Netālu no pilsētas Gordons pamanīja dažus nomaskētus gaismas avotus. Starmeši apspīdēja to, kas palicis pāri no senās kosmiskās ostas: plats, ērts laukums ar cietu segumu, kuru mežs nebija spējis uzlauzt. Ar grūtībām izdevās izšķirt dažu vieglo kuģu siluetus. Tie pēc izmēriem diez vai bija lielāki par viņu izlūkkuģi, līdzās stāvēja vēl viens lidaparāts, tā siluets Gordonam likās svešāds.
Viņš pagriezās pret Berelu, lai pievērstu tā uzmanību dīvainajam kuģim. Bet kapteinis nereaģēja uz jautājumu. Vēl vairāk — tā vien likās, ka viņam nenāk ne prātā meklēt vietu, kur nosēsties. Viņa skatiens bija vērsts tieši uz priekšu — uz kosmodromu un tur stāvošajiem kuģiem.
— Kāda velna pēc! — iekliedzās Gordons. — Ko jūs darāt?! Mēs taču nosēdīsimies viņiem tieši deguna priekšā!
Antarietis neatbildēja. Gordons saķēra viņa roku, bet Hells viņu atgrūda no visa spēka. Džons nenoturējās kājās un nokrita. Toties paguva skaidri ieraudzīt kapteiņa seju — krampjos sarauti vaibsti, stiklainas, nesaprātīgas acis… Nākamajā mirklī Gordonam viss bija skaidrs.
Saņēmis visus spēkus, viņš atkal metas pie antarieša, lai aizvilktu viņu no vadības pults, bet kapteinis ar necilvēcisku spēku turējās pie svirām. Pēc īsas cīņas Gordonam izdevās viņu atraut no pults, bet Berels tomēr paguva kaut ko ieslēgt. Spoks piķēja lejā. Gordons sāpīgi sasita pieri pret metāla starpsienu un, protams, zaudēja samaņu.
Visapkārt bija pilnīga tumsa. "Miruša" cilvēka balss sacīja.
— Ak tad tāds viņš izskatās! A-hā! He-he! Jupis tevi rāvis!
Kam bija tāda balss un kāpēc mironis? Gordona izmocītais prāts
atteicās dot atbildi. Nesaprotami. Tomēr viņš bija pilnīgi pārliecināts
— šīs balss īpašnieks ir miris.
Viņš centās atvērt acis, lai ieraudzītu cilvēku, kurš pat pēc nāves spēj runāt. Piepūle izsauca jaunu sāpju vilni. Gordons atkal zaudēja samaņu.
Otrreiz atguvies, viņš nez kādēļ nosprieda, ka pagājis ļoti daudz laika. Galva sāpēja kā vēl nekad mūžā. Šoreiz izdevās atvērt acis. Viņš gulēja uz metāla grīdas, pāri gūlās metāla griesti, visapkārt blāvoja metāla sienas. Vienā pusē atradās masīvas durvis. Viss no metāla! Pa aizrestoto lodziņu tik tikko iespīdēja oranžā dienas gaisma. Pie sienas uz grīdas nekustīgi kā lupatu maiss gulēja Hells Berels.
Gordons piecēlās. Ķermenis negribēja klausīt, nelaimīgais gandrīz nogāzās. Ar milzu piepūli viņš paspēra dažus soļus un noslīga uz ceļiem kapteinim līdzās.
Neredzēja nekādus ievainojumus, izņemot vienu vienīgu skrambu antarieša iedegušajā sejā. Tomēr, pēc visa spriežot, viņš bija ļoti smagā stāvoklī. Brūnganā seja bija zaudējusi stingros vaibstus, kļuvusi neizteiksmīga un sakritusies. Acis aizvērtas. No mutes tievā strūkliņā stiepās siekalas. Gordons sapurināja viņu aiz pleciem un skaļi pasauca vārdā. Pēkšņi ļenganais ķermenis pamodās īsti zvērīgā spēkā. Kā satracināts tīģeris vai jaguārs Hells Berels nikni atkāvās gan ar rokām, gan kājām. Acis liesmoja kā būri ieslodzītam savvaļas dzīvniekam. Gordons atkrita pret sienu. Pēc tam mežonīgais spīdums kapteiņa acīs apdzisa, un muskuļi atslāba. Viņš izbrīnījies skatījās uz Gordonu.
— Ak debess, kas ar mani notiek?
— Jūs apdullināja, — Gordons atbildēja. — Tikai tas nebija sitiens, bet domu trieciens. Kāds ielauzās jūsu apziņā, kamēr mēs lidojām šurp.