— Šurp? — pārjautāja Hells Berels, apskatīdams metāla kameru. — Neko nesaprotu. Vai šis ir cietums?
— Liekas gan. Mēs pašlaik esam kolonistu pamestajā pilsētā. Cietumi ir katrā vietā. — Gordonu ļoti mocīja galvassāpes, bet vēl vairāk — ievainotā pašcieņa. — Hell, toreiz, kad es biju Arta Ama ķermenī, jūs taču uzskatījāt mani par varoni, vai ne?
— Jā, — Berels brīnījās. — Bet…
— Man atkal radās tāda iespēja, — Gordons sarūgtināts turpināja.
— Es gribēju pierādīt, ka ari savā ādā esmu ko vērts. Vai man tas izdosies, kā tu domā? Trūna, Liāna… Visi atkal leposies ar mani.
— Es biju kuģa komandieris, — Hells Berels sadrūmis iebilda.
— Manis dēļ jūs iekļuvāt tādā ķezā. — Viņš paskatījās pa logu, saviebās un atkal pagriezās pret Gordonu. — Jūs teicāt par domu ekspansiju. Tātad kaut kur slēpjas vismaz viens no šiem nolādētajiem magelāniešiem.
— Protams. Neviens cits to nespēj. Mūs iznesa cauri kā mazus bērnus. Paši ielīdām šajās lamatās.
— Varen, Kano, Rān, atsaucieties! — Hells pēkšņi iekliedzās no visa spēka. Nekas nebija dzirdams, neviens no viņa ļaudīm neatsaucās.
— Viņu nav šeit tuvumā, — antarietis secināja. — Bet mēs sēžam šajā dzelzs slazdā. Ko mums darīt?
— Gaidīt, — Gordons īsi atbildēja.
Gaidīt nācās vairāk nekā stundu. Tad bez jebkāda brīdinājuma durvis plaši atvērās. Uz sliekšņa stāvēja jauns cilvēks ar iedomīgu seju. Uz viņa melnā mundiera mirdzēja Kaujas Vāle.
— Tīna Krivera emblēma! — Gordons iesaucās. — Tā jau es domāju!
— Grāfs vēlas jūs pieņemt, — teica jaunais cilvēks. — Ejiet. Protams, ja jūs nevēlaties, lai jums piepalīdz.
Viņam aiz muguras gaitenī stāvēja vēl divi ar paralizatoriem.
— Iesim paši, — Gordons teica. — Man pietiek jau ar galvassāpēm.
Ārā karsti spīdēja saule. Viņi gāja pa ielu, kas kādreiz bijusi plata, bet ar laiku piekāpusies meža priekšā un pārvērtusies par šauru taciņu. Vietām cauri lapotnei mirdzēja māju metāla fasādes. Kādā vietā, kur kādreiz bijis laukums, pacēlās piemineklis — cilvēka statuja skafandrā. Bez šaubām, tas bija viens no zvaigžņu Kapteiņiem, kurš bija atvedis šurp nelaimīgo kolonistu pūļus.
Pārlaid savu skatienu šai pasaulei, lai tava sirds līksmo! — nodomāja Gordons. Viss, ko tu šeit radīji, sen jau miris. Tavas tautas pēcnācēji negaidītas mutācijas rezultātā pārvērtušies par niecīgiem, bailīgiem zvēriņiem, kuri slēpjas koku biezajā lapotnē.
Nekrīti izmisumā, Kapteini. Līksmojies, ka tavas acis ir aklas un neredz tava darba augļus…
Gūstekņus ieveda ēkā, kur kādreiz, iespējams, bijusi mērija. Grāfs ar komfortu bija iekārtojies plašā, krēslainā zālē. Atzvēlies krēslār viņš pirkstos grozīja glāzi. Viņš bija melnās drēbēs, tikai uz krūtīm izaicinoši zvīļoja dzimtas emblēma. Viņš gandrīz draudzīgi skatījās uz Gordonu.
— Jūs sagādājāt mums ne mazumu rūpju uz Teinas. Toties tagad esat pamatīgi iekrituši… — Un, iztukšojis glāzi, piebilda. — Vai gribat, došu jums labu padomu? Nekad neuzticieties neliešiem… Tādiem kā Džefs Ollens, piemēram.
— Tad tur tā vaina! — Gordons attapās. — Ollens ir jūsu cilvēks!
Patiešām, tas visu izskaidroja. Tā kā barons izrādījās nodevējs, tas būs bijis viņš, kurš ieveda Trūnā supertelepātu no Magelāna mākoņiem.
— Kur ir mana komanda? — ļaunu jauzdams, pajautāja Hells Berels.
Tīns Krivers laipni smaidīja.
— Mums nav pretenziju ne pret jūsu cilvēkiem, ne jūsu kuģi. Tie mums nav vajadzīgi, tātad iznīcināti. Ar jums notiks tas pats, kad no jums vairs nebūs nekāda labuma.
Hells sažņaudza dūres. Likās, viņš gatavs mesties grāfam virsū, bet konvojs ar paralizatoriem paspēra soli uz priekšu. Tīns Krivers turpināja.
— Nopratināsim jūs vēlāk. Jāsaka, jūs šeit esat vienīgi tādēļ, ka sens paziņa gribēja jūs satikt. Bard, pasakiet viņam, ka abi atvesti.
Viens no sargiem devās uz durvīm zāles dziļumā. Dzirdot tuvojošos soļus, Gordonam mati cēlās stāvus — viņam likās, ka noprot, kas sagaida viņu un Hellu Berelu. Bet nojausma šoreiz pievīla. Tas nebija no galvas līdz kājām pelēkās krokās ieslēpies siluets. Durvīs stāvēja liela auguma vīrietis ar asiem sejas pantiem un caururbjošu skatienu. Viņš apstājās, ar smaidu nolūkodamies uz gūstekņiem.
— Zvēru pie Debesīm! — Hells Berels iesaucās. — Šors Kāns! 186 *
— Tas nav iespējams, j — Gordons čukstēja. — Tā ir veikla viltība. Es pats redzēju, ka Šors Kāns mirst no savu padoto rokas…
Šora Kāna dubultnieks smējās no visas sirds.
— Telestereo jums rādīja to, ko jūs gribējāt ieraudzīt, Džon Gordon. Jūs ļāvāt aptīt sevi ap pirkstu. Jums jāpiekrīt — ņemot vērā lielo laika trūkumu, es to nostrādāju tīri labi.
Balss mats matā līdzinājās Šora Kāna balsij. Un vēl — "mirušā" cilvēka balsij, kurš runāja melnajā naktī: ak tad tāds viņš izskatās… Bet šis cilvēks bija dzīvs. Pienācis tuvāk, Šors Kāns uzsāka sirsnīgu sarunu.
— Jūsu dēļ es nokļuvu diezgan draņķīgā situācijā. Nolādētais Iznīcinātājs draudēja sasist manu floti lupatās. Uzošņājušas par neglābjamo sakāvi, Tumšo Pasauļu tautas sadumpojās un izgāja ielās. Mana āda bija briesmās. Vajadzēja atrast izeju, pie tam ļoti ātri. — Viņš apmierināti pasmaidīja. — Es jūs visus paķēru uz muļķa, vai ne? Daži uzticami virsnieki nospēlēja kapitulācijas ainu ar nabaga veco Šoru Kānu galvenajā lomā. Ak, kāda brūce sānā! Kas par tēlojumu! Kurš aktieris tik ticami spētu attēlot savu nāvi?
Viņš triumfēdams smējās. Gordona smadzenes atsacījās ticēt tikko dzirdētajam, tomēr viņu priekšā neapšaubāmi stāvēja visīstākais Šors Kāns.
— Citadeles drupās taču atrada jūsu ķermeni…
— Tur atrada kaut kādu ķermeni, tā būs precīzāk sacīts. Tas bija viens no aizstāvjiem. Droši vien viņa izskats bija līdzīgs manējam, tas ari viss. Identifikācija diez vai bija iespējama — pirms aizbēgšanas mēs visu aizdedzinājām.
— Un kopš tā laika jūs slēpjaties šeit, Pierobežā? — Gordons beidzot atmeta visas šaubas.
— Pareizāk būtu teikt, ka dzīvoju dažu savu draugu galmā. Grāfs Tīns Krivers ir viens no viņiem. Kad kļuva zināms, ka mūsu pusē ieklīdis mans labais draugs Džons Gordons, kuru es, tiesa, nekad nebiju redzējis, es steidzos apsveikt ar ierašanos.
Viņš joprojām ir neparasti nekaunīgs un cinisks, nodomāja Gordons. Bet skaļi sacīja. *
— Ko lai saka. Es priecājos, ka jums izdevās glābt savu ādu,
Šor Kān. Saprotams, pārtikt no kaut kāda Tīna Krivera žēlastības dāvanām ir liels gods. Sevišķi, ja tu kādreiz esi bijis Tumšo Pasauļu pavēlnieks… Bet arī tas ir daudz labāk nekā vispār nekas.
Bijušais diktators atkal dārdoši iesmējās.
— Vai dzirdat,Tin? Vai tagad jūs saprotat, kāpēc man patīk šis puisis? Pat drošas nāves priekšā viņš nepalaidīs garām iespēju atkosties un sarīdīt mūs abus.
— Vai dzirdat, Hell? — tādā pat tonī piebalsoja Gordons. — Kā viņš turas! Nav slikti, vai ne? Mākoņa valdnieks, Tumšo Pasauļu pavēlnieks, gandrīz Galaktikas iekarotājs… Te nu viņš slēpjas Pierobežā, dzīdams sīkas intrigas ar šo grāfeļu roklaižām. Tiem pat īsti nekas nepieder, ja nu vienīgi* kāda utaina planētele…
— Pietiks! — Gordons redzēja Šora Kāna iecietīgo smīnu uri* Tīna Krivera bālo, dusmās pārvērsto seju. Grāfs skatījās viņam tieši acīs. — Jūs satikāt savu seno ienaidnieku, ar to ari beigsim. Bard, piesieniet viņus pie režģa. Vakarā senjors Susū parakņāsies viņu smadzenēs un, kad izvilks visu kaut cik noderīgo, pārējo varēs izmest atkritumos.