— Tātad, senjors Susū? — pārjautāja Gordons. — Vai tas ir viens no jūsu nelietīgajiem sabiedrotajiem magelāniešiem, kam mēs uz Teinas parādījām garu degunu?
Tīns Krivers, pēkšņi nomierinājies, tagad skatījās uz sasietajiem gūstekņiem ar aukstu izsmieklu.
— Kad es prātoju par to, kas jūs sagaida tuvākajā nākotnē, es nekādi nevaru sev aizliegt zināmu žēlumu pret jums… Taču pietiek! — Viņš uzgrieza abiem muguru un sacīja sardzes priekšniekam. — Nenolaidiet acu no tiem, kamēr ieradīsies senjors. Viņš atnāks tūlīt pēc saules rieta.
— Lūk tā, mani draugi, — jautri noteica Šors Kāns. — Esmu pārliecināts, jūs mirsit kā varoņi. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka nāve jāsagaida kā īstam vīram… ja nevar no tās izbēgt. Bet jums tas nedraud.
Par atbildi atskanēja antarieša lāsti, un gūstekņi palika vieni ar modro sargu.
Hells turpināja lādēties, izmeklēdams visiespaidīgākos vārdus,
kādi vien zināmi zvaigžņu pasaulēs.
— Pērkamā sifilītiskā čūska! — viņš pabeidza savu tirādi. — Visa Galaktika uzskata viņu par līķi, bet viņš izlec kā velns no elles un vēl smejas mums tieši acīs.
— Pietiek runāt par pagātni, — Gordons teica. — Mani vairāk uztrauc nākotne. Tas, kas notiks šovakar, kad pie mums vizītē ieradīsies šis Susū, kurš slēpjas no saules.
— Ko tad viņš var padarīt?
— Domāju, kaut ko līdzīgu smadzeņu vivisekcijai. Liekas, viņš ir spējīgs ielīst mūsu apziņā un izvilkt no tās slēptuvēm visu vēlamo informāciju. Pēc tam mēs pārvērtīsimies par kretīniem.
Hells nodrebēja. Viņa balsī skanēja apvaldīts naids.
— Nav brīnums, ka Brennam Bīram neatlika nekas cits, kā izmest viņus no Galaktikas.
Iestājās ilgs klusums. Viss bija jau pateikts. Gordons stāvēja kā krustā sists, piekalts pie režģa ar ķēdēm. Ķēdes sāpīgi griezās miesā. Zobus sakodis, viņš pa atvērtajām durvīm vēroja, kā lēni dziest diena. Telpā ielūkojās rietošās saules oranžie stari. Vējš šūpoja zelta lapas, ainava līdzinājās saulainam rudenim uz Zemes. Zvaigžņu Kapteiņa piemineklis aiz kokiem vēl joprojām lepni lūkojās uz pilsētas drupām.
Durvju priekšā staigāja sargkareivji un laiku pa laikam žigli ieskatījās telpā. Nekādu citu kustību viņi neredzēja.
Kas šeit īsti notiek? Bez šaubām, planētai ir noteicošā loma grāfu un magelāniešu sazvērestībā. Tomēr šis nav dumpinieku galvenais centrs, citādi nodevējs Džefs Ollens to nebūtu pieminējis. Lamatas droši vien bija domātas tikai Gordonam un viņa grupai, bet nebūt ne visai Impērijas Flotei. Džals Ams solīja: ja sakari pārtrūks, tieši Flote tiks sūtīta palīgā. Ja tā, tad viņi ar Hellu ievārījuši pamatīgu putru. Liāna var lepoties!
Gordons atcerējās Liānu un viņu nelādzīgo šķiršanos. Lai aizmirstu rūgtās domas, viņš pievērsās ēnu spēlei lapotnē…
Gāja laiks. Zeltītā gaisma kļuva nespodra. Atjēdzies no sastinguma, Gordons noprata, ka tā ir vakara krēsla.
Sargi nervozi staigāja turp un atpakaļ, pamazām virzīdamies arvien tālāk un tālāk no durvīm. Varēja redzēt, ka viņiem nav īpašas vēlēšanās satikties ar senjoru Susū.
Zāle jau grima pilnīgā tumsā. Atskanēja klusa čaboņa, Gordons saspringa. Viņiem aiz muguras kāds bija. Un šis kāds lēni tuvojās.
6
Gordons juta, kā pār muguru pārskrien drebuļi. Klusie soļi apgāja viņiem apkārt un tagad bija dzirdami priekšā. Pēkšņi tieši sev pretim uz mazliet gaišāka durvju ailes fona viņš ieraudzīja Šora Kāna aso profilu.
— Klausieties un klusējiet, — viņš čukstus pavēlēja. — Pirms atkal uzausīs saule, jūs būsit pagalam, pat vēl ļaunāk nekā pagalam. Tas notiks, ja es jūs no šejienes neizvedīšu. Un tāda iespēja pastāv.
— Kādēļ jums tas vajadzīgs? — tāpat čukstus brīnījās Gordons.
— Kāpēc ne, viņš mūs tik ļoti mīl, — sarkastiski piebilda Hells Berels. — Viņam ir tik jūtīga sirds, ka viņš nespēj noskatīties uz mūsu ciešanām.
— Zvēru pie Debesīm! — čukstēja Šors Kāns. — Man labāk patīk gudri ienaidnieki nekā stulbi draugi. Mūsu ricībā ir tikai dažas minūtes. Pēc tam šeit ieradīsies tas x-harns.
— X-harns?
— Tie, kurus jūs saucat par magelāniešiem. Susū ir viens no viņiem. Kad viņš ieradīsies šeit, ar jums būs cauri. Skaidrs?
Bija bezjēdzīgi apstrīdēt šo secinājumu, tomēr Gordons šaubīgā balsī pajautāja.
— Viņš taču ir spēcīgs telepāts. Viņam vajadzētu zināt, ka jūs esat šeit.
Šors Kāna balsī ieskanējās nicinājums.
— Visi nez kādēļ uzskata, ka x-hami ir visuzinoši un visuspēcīgi. Tā tas nav. Zināmā mērā viņi ir pat muļķi. Jā, viņu parapsihiskās spējas ir šausmīgas, bet tikai tad, kad viņi koncentrē uzmanību uz vienu objektu. Vēl vairāk, viņu spēks ir bīstams tikai nelielā rādiusā, pēc tam tas strauji vājinās.
Gordons to jau bija pamanījis uz Teinas, taču atturējās no komentāriem. Šors Kāns pašķielēja uz sargiem, kuri joprojām, stipri nervozēdami, mīņājās drošā attālumā no durvīm, pēc tam turpināja ļoti klusā balsī.
— Jārīkojas ātri. Uzklausiet mani. Es dzīvoju Pierobežā kopš Tumšo Pasauļu sakāves brīža. Es cerēju, ka izdosies sanaidot grāfus un sarīdīt vienu pret otru. Kas zina, tajā brīdī, kad jukas beigtos, es būtu jau Pierobežas karalis… Bet manus plānus izjauca. X-harnu izlūki, ieradušies no blakus galaktikas, nodibināja kontaktus ar Tīnu Krīveru un dažiem citiem grāfiem. X-hamiem vajadzēja daudz laika, lai attaptos no pilnīgās sakāves, bet viņi ar dažādiem līdzekļiem atjaunoja spēkus un atkal mēģina iekarot mūsu Galaktiku.
— Ar kādiem līdzekļiem? — Gordons jautāja.
— Nezinu. Baidos, ka pat Tīns Krivers to nezina. Bet esmu pārliecināts, ka x-harni kaut ko gatavo savos Magelāna mākoņos… Kaut ko t^du, kam Galaktika nevarēs pretoties. Nevaru iedomāties, kā tas notiks. Susū un vēl daži x-harnu izlūki meklē sabiedrotos, lai slēgtu ar viņiem līgumu un pavērtu ceļu iebrucējiem. Mūsu grāfiem viņi apsolījuši, ka sadalīs Galaktiku uz pusēm. Un šie kretīni viņiem tic!
— Jūs neticat?
— Klausieties, Gordon… Jūs taču mani pazīstat. Vai tiešām jūs uzskatāt mani par pilnīgu idiotu? X-hami ir nehumanoīdi tik lielā mērā, ka rūpīgi slēpj savus ķermeņus pat no tuvākajiem sabiedrotajiem. Viņi piebeigs grāfus tajā brīdī, kad viņu palīdzība vairs nebūs vajadzīga. Ko jūs pats domājat par šiem solījumiem?
— To pašu, ko jūs.
Šors Kāns piespiesti iesmējās.
— Priecājos, ka mēs nonācām pie viena secinājuma. Man šeit nākas rūpīgi maskēt savas domas. Ja šim nolādētajam Susū radīsies kaut mazākās aizdomas un viņš ielīdīs manās smadzenēs — es esmu pagalam. Jau tā pārāk ilgi uzturos šeit. Sen vajadzētu laisties projām, bet vienatnē es netikšu galā ar kuģi. Trijatā ir cita lieta. Tādēļ es esmu šeit. — Viņš uzstājīgi čukstēja. — Dodiet vārdu, ka sekosit man, un es tūlīt atbrīvošu jūs.
— Dot vārdu Šorām Kānam? Varena ideja…
— Pagaidiet, Hell, — Gordons pārtrauca biedru. — Pat ja Šors Kāns iecerējis kaut kādu ļaunu joku, sliktāk nebūs kā tad, kad ieradīsies Susū parotaļāties ar mums. Dodiet viņam vārdu. Es dodu savējo.