— Piekritu, — nelabprāt atsaucās antarietis. — Es ari dodu vārdu. .
Šors Kāns steidzīgi izvilka nespodri mirdzošu metāla priekšmetu. Tas līdzinājās sirpim — smags, pusaplī izliekts āķis, ar asi uztritu asmeņa iekšpusi.
— Man nav atslēgu jūsu važām. Pamēģināsim ar šo… Nostiepiet ķēdi stingrāk, lai es jūs nejauši neievainotu.
Viņš sāka zāģēt Gordona važas. Gordons nobijās, ka skaņa pievērsīs sargu uzmanību, bet tie neko nedzirdēja.
— Vēl mazliet. Ja vēlaties…
Pēkšņi Šors Kāns apklusa, nolaida rokas. Vēl vairāk, spriežot pēc skaņas, Gordons saprata, ka viņš iet prom.
—Uz kurieni jūs? — čukstus iesāka Gordons un paskatījās uz durvīm. Tas bija tāds skats, ka sirds sāka traki dauzīties.
Tur ārā rietošās, oranžās saules pēdējos staros varēja redzēt, kā sargi gandrīz bēgšus bēg projām uz pretējo pusi. Durvīs rēgojās figūra, nedaudz mazāka par cilvēka augumu, ietīta pelēkā apmetnī, pār kurn krita mirstošās dienas pēdējā atblāzma. Absolūti bez jebkādas skaņas figūra līda tieši šurp, pie Gordona. Tās ķermeņa viļāšanās atgādināja pretīgās reptiļa kustības. Gordons izdzirdēja, kā paklusu iekliedzas Hells — viņš vēl ne reizi nebija redzējis x-harnus — un sasprindzinājās, ar bailēm gaidīdams svešā saprāta uzbrukumu.
Telpas biezajā krēslā nozibēja tumša ēna. X-hams izgrūda izbaiļu pilnu, svelpjošu skaņu un sabruka uz grīdas. Gordons nojauta, ka šis otrs siluets ir Šors Kāns. Bijušais diktators trakā niknumā kapāja uz grīdas guļošo ķermeni ar savu sirpi. Šausmu pārņemts, Gordons rāvās no visa spēka, un iezāģētās važas neizturēja. X-harns lēni līda atpakaļ uz durvīm, pār viņu gāzās Šora Kāna nāvējošie cirtieni.
— Palīdziet taču! — viņš kliedza, cīnīdamies pēc elpas.
Gordons saķēra smagu krēslu un traucās palīgā. Smadzenes
satricināja neizturamu sāpju vilnis. Tīši vai neviļus, bet svešinieks
lika lietā savu ieroci.
Gordons sagrīļojās un apsēdās tieši uz grīdas. Visu ķermeni kratīja drudzis, pēc tam sāpes atlaidās. Viņš atkal piecēlās, ceļi drebēja. Durvju ailē parādījās divu sargu silueti. Ienākt viņi neiedrošinājās.
— Senjor Susū? — viens no viņiem nedroši pasauca.
Tumsā nodārdēja šāvieni, abi sargi saļima.
— Ātrāk! Zāģējiet Hella važas! — Šors Kāns sauca, sniegdams Gordonam savu baigo ieroci. Visu āķi klāja kaut kas lipīgs.
Atbrīvodams no važām Hellu Berelu, Gordons pamanīja, ka Šors Kāns norauj apmetni uz grīdas guļošajai, nekustīgajai masai. Bet zālē bija pārāk tumšs, lai no tālienes varētu saskatīt x-hama ķermeņa apveidus, un Gordons izdzirda vienīgi pretīguma pilnu izsaucienu, kas izlauzās Šorām Kānam. Beidzot ķēde bija pušu. Šors Kāns metās zāles dziļumā.
— Ātrāk! Laika nav!
…Nelielā kosmiskā osta pilsētas nomalē grima tumsā un klusumā. Šors Kāns apstājās pie kāda kuģa, kas stāvēja nomaļus. Nekad vēl Gordons nebija redzējis tik neparastas formas starpzvaigžņu lidaparātu.
— Ar to atlidoja četri x-harni no savas galaktikas, — paskaidroja Šors Kāns, ķerdamies pie lūkas. — Pārējie trīs devās uz Teinu un citām sistēmām. Kuģis palika senjoram Susū. Cik es saprotu, tas lido daudz ātrāk par mūsu kuģiem. Ja mums izdosies startēt, mūs neviens nekad nepanāks.
Beidzot lūka padevās. Nokļuvis vadības centrā, Hells Berels nenoturējās un sajūsmā noelsās.
— Neplātiet muti, — Šors Kāns izrāva viņu no apstulbuma. — Jūs vienīgais no mums esat profesionālis. Pie darba, velns parāvis! Jums pēc iespējas ātrāk jāizvelk kuģis no šejienes.
— Pirmo reizi redzu tādu pulti. Dažas sviras es vienkārši nepazīstu. Es…
— Un pārējās?
— Pazīstu, bet es…
— Tad izmantojiet tās, un ātrāk uz priekšu!
Berels ar grūtībām ielīda pilota krēslā. Tas bija pārāk šaurs.
Droši vien viņš bija atrunājies tikai aiz kautrības, jo ļoti drīz kuģis startēja, vienā mirklī bija cauri atmosfērai un izrāvās atklātā kosmosā.
— Uz kurieni nospraust kursu? —jautāja antarietis.
Šors Kāns paziņoja viņam koordinātes. Labu laiku Hells veltīgi mēģināja savietot tās ar viņam nepazīstamo atskaites sistēmu.
— Es izdarīšu visu, kā jūs sakāt, bet tā vien liekasr ka mūs aiznesīs uz kādu kosmisko caurumu.
Gordons uzmanīgi lūkojās uz retajām zvaigznēm ārējās apskates ekrānos, kas ātri auga lielākas. Pēdējo stundu sasprindzinājums nedaudz mazinājās.
— Manuprāt, mēs tuvojamies Galaktikas nomalei, — viņš piezīmēja.
— Tieši tā, — pamāja Šors Kāns.
— Un kad mēs pagriezīsimies?
— Kādēļ būtu jāpagriežas? Mēs lidosim visu laiku taisni, taisni…
— Uz kurieni? — Hells Berels steigšus pagriezās pret viņu. — Mūsu priekšā ir ārpusgalaktiskā telpa, tur taču nekā nav.
— Jūs aizmirstat par Magelāna mākoņiem, mans draugs, — atgādināja Šors Kāns. — Par x-hamu dzimteni.
— Bet kāpēc… uz turieni?
— Negribas vis? — smējās Šors Kāns. — Tikai neaizmirstiet: jūs man devāt vārdu. Klausieties, x-harni gatavo kaut kādu nelietību mūsu pasaulei. Mēs turpretī dabūsim kaut kādas ziņas no viņu pasaules un rezultātā uzzināsim, kas tieši viņiem padomā. Kad atgriezīsimies ar informāciju, Impērija sarīkos Šiem pretekļiem kārtīgu pirti. Vai tad tāds nebijājušu uzdevums?
— Kāda velna pēc jums riskēt ar savu ādu? — neizprata Gordons.
— Atbilde ir vienkārša. Es vairs nedrīkstēju uzturēties pie nodevējiem grāfiem. Pietiktu kādam no x-harniem kaut drusciņ papētīt manu pauri — es būtu pazudis. No otras puses, es nevarēju atgriezties Impērijā. Mani tūlīt pat pakārtu.
— Katrā ziņā, — Hells noburkšķēja.
— Un jūs to atbalstāt, — Šors Kāns smaidīdams turpināja. — Prieks dzirdēt. Bet ja es ieradīšos ar informāciju par šiem radījumiem un viņu plāniem, mana pagātne tiks aizmirsta. Es būšu varonis, bet 194 varoņus pie mums nemēdz pakārt. Varu saderēt — pēc gada man būs tronis uz kādas planētas.
Hells Berels nebija pieradis pie tik atklāta cinisma. Viņam sametās nelabi.
— Vai tiešām mēs ar viņu sadarbosimies?!
— Jā, Hell, — Gordons piesardzīgi atbildēja. — Un darīsim to ne tikai tādēļ, ka devām vārdu. Viņam taisnība, kad viņš atgādināja par mūsu uzdevumu.
Antarietis rafinēti nolamājās.
— Jūs esat jucis, Gordon. Bet es lidošu jums līdzi. Esmu nodzīvojis jau pietiekami ilgi, lai atļautos riskēt ar visu un ielaistos tādā pasākumā kā Šis un tik jautrā kompānijā ar vienu prātā jukušu un otru — lielāko noziedznieku visā Galaktikā.
Šors Kāns draudzīgi paplikšķināja viņam pa plecu.
— Labi teikts! Visā Galaktikā neviens nevarēs stāties pretī trīs dižajiem draugiem!
Sašķeltās Zvaigznes
1
Mazais kuģis ar neticamu ātrumu traucās uz Galaktikas robežu pusi. Garām mirdzošām saulēm un mirušām zvaigznēm, ap kurām griezās planētas, mēneši un dažādas kosmiskās atlūzas. Aizmugurē palika Pierobežas kosmiskie džungļi, pār kuriem nebija varas nevienai no Galaktikas valdībām. Tur palika ari oranžā saule un tās planēta Hāra, uz kuras Džons Gordons un Hells Berels gandrīz bija noslēguši rēķinus ar dzīvi.
Gordons domīgi šūpoja galvu. Tie bija murgi, halucinācijas, viņš domāja. Ja nebūtu Šora Kāna, mēs jau būtu nožēlojami kretīniski radījumi bez mazākās saprāta dzirksts.