Bet Šors Kāns jau bija sapratis Gordona nodomu un bikstīja antarieti uz pults pusi.
— Uz priekšu, mans draugs! Pie velna vecmāmiņas, uztaisīsim pilnīgu haosu!
Hells pakļāvās, viņš bija pārāk satriekts, lai domātu pār sekām. Tagad viņi trijatā stāvēja pie pults. Tā bija visīstākā ņirgāšanās. Kuģis virpuļoja un kratījās vēl trakāk, vēl ātrāk un haotiskāk. Gravitālā aizsardzība pasargāja cilvēku ķermeņus no krasiem paātrinājuma grūdieniem, bet nevarēja palīdzēt pret galvas reiboņiem.
— Ei, tu! — Gordons iekliedzās ar pēdējiem spēkiem. — Domāju, tu mani saproti. Ja mēs tagad nositīsimies, tu ari būsi pagalam. Pamēģini tikai ielīst kāda smadzenēs, es tev garantēju nelielu kuģa katastrofu…
Gordons gaidīja jaunu stindzinošu triecienu apziņā, bet velti. Tā vietā viņš juta, kā smadzenēs bikli ielien auksts un izbiedēts telepātiskais tausteklis.
— Izbeidziet… — x-hams vēstīja no savas slēptuvēs. — Ja jus turpināsit tādā pašā garā, es to neizturēšu. Apstājieties!
2
Uz Gordona sejas parādījās lielas sviedru lāses. Ekrānā bija redzams, kā šausminošā ātrumā tuvojas no kosmiskajiem putekļiem un dažāda izmēra akmens bluķiem sastāvošs, izplūdis mākonis. Viņš noņēma pirkstus no vadības pults.
— Lai notiek, — Džons pievērsās saviem biedriem! — Bet esiet gatavi sākt visu no jauna.
Acīmredzot x-hams visu saskatīja ar cilvēku acīm. Gordona apziņā ielauzās satraukta doma.
— Griezieties prom, jeb mums beigas.
— Uz kurieni? — izsmējīgi atjautāja Gordons. — Uz jūsu Magelāna mākoņiem? Nenāk ne prātā.
— Jā, man turp jāatgriežas, — sekoja atbildes doma. — Mēs varētu vienoties.
— Kādā veidā?
— Jūs piezemēsities uz tuvākās neapdzīvotās planētas un atstāsiet kuģi.
Gordons jautājoši paskatījās uz saviem ceļabiedriem.
— Es uztvēru viņa priekšlikumu, — atsaucās Šors Kāns. — Tu ari, Hell? Baidos, ka tas mums neko nedod. Ja nu viņam ienāk prātā atkal paspēlēties ar mums?
— Nē, — žigli iebilda x-hams.
Gordons šaubījās. Jāatzīst, ka neko citu viņš nevar piedāvāt. Unikāla situācija! Viņļ ieslēgti kuģī, atrodas ienaidnieka telepātiskā spēka varā, tomēr tas spēj kontrolēt tikai vienu no viņiem, varbūt divus… Galvā dzima jauna ideja, bet viņš to steigšus apspieda. Pašlaik par to nedrīkst domāt, nedrīkst domāt… Viņš atkal paskatījās uz biedriem.
' — Domāju, ir vērts riskēt.
— Viss kārtībā,— tūlīt pat atsaucās svešā, nepacietīgā doma.
Tā vien likās, ka tā ir pārāk nepacietīga. — Es došu jūsu kolēģim
informāciju, uz kurieni lidot. 200 J
— Kādā veidā? — šaubījās Gordons. — Atkal pakļausit viņa apziņu sev un dosit pavēles? Tā lieta neies.
— Ko man darīt?
— Varat paskaidrot Hellam visu telepātiski, bet lai viņš būtu pie skaidras apziņas. Lai atkārto visu skaļā balsī. Ja redzēsim, ka viņš nevalda pār sevi, mēs atkārtosim to joku ar pulti. Lai notiek kas notikdams, kaut vai katastrofa.
Šoreiz atbilde bija ilgi jāgaida. Hells Berels ar bailēm skatījās uz priekšējā pārskata ekrānu. Viņi atradās bīstami tuvu kosmiskajam mākonim. Apkārtējā telpā virmoja gigantiski putekļu izmeši un šķautņaini meteorīti. Ja x-hams tuvākajās sekundēs neizšķirsies, viss būs pagalam.
Tikko Gordons tā nodomāja, x-hams acīmredzot pārtvēra šo trauksmaino domu.
— Piekrītu. Tagad jūsu kolēģim nekavējoties jāmaina kurss.
Hells Berels noslīga krēslā starp Gordonu un Šoru Kānu. Abi
saspringri skatījās Hella sejā un ļoti baidījās ieraudzīt svešādi stingo izteiksmi.
— Viņš apgalvo, ka šī ir sānu dzinēja galvenā svira, — Hells klāstīja, uzlikdams pirkstus uz maza, niķelēta roktura. — Pagrieziens par piecdesmit grādiem. Septiņas iedaļas pa kreisi.
Gigantiskie putekļu taustekļi izzuda no ekrāna.
— Šī ir vadība zenītā un nadīrā. — Hells Berels pieskārās citai svirai.
Ekrānā aiztraucās zvaigznāji. Kuģis traucās caur zvaigžņu džungļiem paralēli Galaktikas nomalei, pakāpeniski tiecoties uz zenītu. Vēl joprojām lidaparāts saglabāja to pašu galvu reibinošo ātrumu, ar kādu neviens visā Galaktikā nebija pārvietojies.
Sasprindzinājums kļuva neizturams. Gordons nojauta, ka x-harns pacentīsies sagatavot kaut kādas lamatas, kas aizcirtīsies tūlīt pēc nosēšanās, un nepalaidīs garām izdevību. Nedomā par to, viņš sev atkārtoja. Seko Hella sejai un kustībām.
Apskates ekrānā lēni auga nepazīstama spīdekļa disks. Driz varēja izšķirt ari planētas. Viņi tuvojās vienai no tām.
— Tā ir īstā? — Gordons jautāja.
— Jā, — x-harns apstiprināja. Bet Hells turpināja skaļi atkārtot nedzirdamās pavēles.
— Bremzēšanas kontrole… Divas iedaļas…
Gordons nenolaida acu no viņa. Ja x-hams patiešām nolēmis izmantot situāciju savā labā, tas notiks kuru katru bridi. Antarietis saglabāja gluži normālu sejas izteiksmi, bet Gordons pārāk labi atcerējās, kā tā mainijās vienā acumirklī. Un tad… Nedomāt par to. Nedomāt!
Planēta strauji tuvojās, kļūdama par pelēkzaļu lodi. Starp mākoņu strēlēm Gordons jau varēja saskatīt jūras mirdzošo virsmu.
— Bremzēšana… — Hells visu laiku atkārtoja x-harna instrukcijas. — Vēl divas iedaļas, lai sasniegtu orbitālo ātrumu… Trešās skalas rādītāju fiksēt centrā… Stacionārā orbīta… Balansa svira… Par četrām iedaļām…
Kuģis pagriezās un vertikāli laidās lejā.
— Nolaišanās kontrole… Trīs iedaļas…
Viņi pāršķēla vieglos spalvu mākoņus.
— Dzinēja kontrole… Samazināt nolaišanās ātrumu par divām iedaļām… — Hells Berels atkal pārbīdīja sviru. Ekrāni rādīja virsmas panorāmu: zaļi meža masīvi, līkumota, sudrabaina upes lenta. Gordons izdzirda Šora Kāna smago elpu, arī bijušais diktators, kā liekas, uztraucās. Domā par Šoru Kānu, viņš sev pavēlēja. Domā par to, vai viņam var uzticēties…
— Samazināt vēl par pusi iedaļas, — runāja Hells, izpildīdams kārtējo komandu.
Viņi atradās vēl kādus trīssimt metrus no planētas virsmas, kad Gordons belza. Viņš sita no visa spēka kā cilvēks, kurš apzinās, ka uz spēles likta dzīvība. Šajā brīdī Hells Berels turēja nosēšanās sviru, belziens viņu atsvieda sānis, un Gordons parāva sviru lejup, līdz galam. Gaisam svilpjot, kuģis kā akmens gāzās lejup.
Hells Berels izkliedza kaut ko nesaprotamu. Vēl pēc mirkļa kuģa priekšgals ietriecās zemē. Metāla starpsienas un apšuvums plīsa kā papīrs. Gordonu pasvieda pret griestiem, uz bridi viņš zaudēja samaņu.
Kad viņš atguvās, kajītē viss bija klusu. Kuģis bija sagāzies uz sāniem. Līdzās slējās Šora Kāna kājas. Piere viņam asiņoja. Hella Berela nekustīgais ķermenis gulēja pie vadības pults. Nelabās priekšnojautās Gordons apgrieza viņu uz muguras un mēģināja sataustīt pulsu.
— Gatavs? — apjautājās Šors Kāns, susinādams asiņaino brūci ar mutautiņu.
Gordons uzmanīgi pacēla Hella plakstiņu un papurināja galvu.
— Nē. Laikam nekas bīstams. Tūlīt atgūsies.
— Tātad mums veicies. Ar jūsu gādību mēs visi varējām nokļūt viņā saulē. — Šors Kāns uzmeta Gordonam slepkavniecisku skatienu. — Kāda velna pēc jums ienāca prātā…
Pēkšņi apklusis, viņš pagriezās pret durvīm. Tik apķērīgus cilvēkus reti nākas sastapt. Priekšgala starpsienas, neizturējušas graujošo triecienu pret zemi, bija pārvērtušās lūžņu kaudzē. Šors Kāns atkal paskatījās uz Gordonu, šoreiz labvēlīgi.