— Vai jūs jūtat kaut ko… telepātisku? — viņš čukstus jautāja.
Gordons ieklausījās savās domās, mēģinādams uztvert kaut
mazāko sveša saprāta klātbūtnes pazīmi.
— Nē. Nekā nav. Tātad viņš ir pagalam.
— Mums par to jāpārliecinās.
— Viņš nekad nebūtu atbrīvojis mūs no kontroles, — Gordons teica, vēl joprojām apdullis no kritiena. — Nekad. Man katrā ziņā vajadzēja aizsteigties viņam priekšā.
Šors Kāns salocīja asiņaino kabatas lakatu un, sāpēs saviebies, pašūpoja galvu.
— Tīns Krivers man šo to izstāstīja par x-harnu spējām. Turklāt es pats nedaudz papētīju to, kurš sēdēja Hārā. Un varu droši teikt — pats mazākais, ko viņš būtu izdarījis, — izdedzinājis mums smadzenes.
Hells Berels, it kā juzdams savu biedru nemieru, sāka izrādīt dzīvības pazīmes. Beidzot viņš piesardzīgi apsēdās. Apjēdzis, ka viņa saprāts no šī brīža ir brīvs, viņš ar sajūsmu paskatījās uz Gordonu.
— Baidos, ka es nekad neizšķirtos par tādu soli.
— Tu esi astronauts, — atsaucās Gordons. — Tādēļ pārāk labi zini, ar ko tas var beigties. — Viņš ar roku pameta uz kuģa priekšgalu.
— Tagad, draugi, mums nāksies nedaudz pastrādāt.
Pārvarēdams sāpes, tomēr smaidīdams, Hells Berels piecēlās. Diezgan daudz laika prasīja ķēpāšanās ar saliektajām metāla starpsienām un apšuvuma gabaliem, sabojātajiem mēraparātiem un trapu. Galu galā izdevās attīrīt izeju, un viņi nolēca zaļajā zālē. Karsti spīdēja dzeltena saule. Gordons ar patiku apskatījās visapkārt. Planēta apbrīnojami līdzinājās Zemei, vismaz šajā apvidū. Gluži līdzās atradās liels mežs. Caur retajiem kokiem tālāk vīdēja lēzeni pakalni. Gaišzilas debesis, zeltaina saules gaisma, brīnišķīga ziedu aromāta pilns gaiss… Protams, zāle un koki bija nedaudz savādi, tomēr tā bija gandrīz Zemes ainava.
Hells Berels domāja par prozaiskākām lietām. Ar skumjām viņš skatījās uz to, kas palicis pāri no kuģa. Viņi atradās pasaules malā.
— Tas nekad vairs nelidos, — viņš drūmi paziņoja.
— Tā varētu būt ideālā stāvoklī, bez x-harna palīdzības tu tik un tā neaizlidotu.
— Vieglāk no tā nepaliek. Mēs sēžam Dievs zina kur, uz neapdzīvotas planētas, bez kuģa un vispār bez nekā.
Kuģa katastrofā cietušie uz neapdzīvotas salas, nodomāja Gordons. Bērnībā visi sapņojuši par tādu situāciju.
— Kurš teica, ka planēta ir neapdzīvota? — Noņemdamies ar savu brūci, Šors Kāns iejaucās sarunā. Skramba sen vairs neasiņoja.
— To apgalvoja x-harns, bet neviens visā Kosmosā nav melīgāks par šiem mošķiem. Kādu mirkli pirms… nosēšanās, — viņš pasmējās,
— man likās, es redzēju tālumā kaut ko līdzīgu pilsētai.
— Tas mani nemaz neiepriecina, — Gordons piezīmēja. — Tā kā x-harns pats izvēlējās šo planētu, visticamāk, ka to apdzīvo kāda nehumanoīdu cilts, kas pielūdz Naratu Teinu un viņa mīļos grāfus.
— Diemžēl,jums būs taisnība, nāksies ievērot piesardzību. Un tomēr vajadzēs iet. Liekas, tas bija kaut kur tur.
Visi trīs lēni virzījās uz priekšu gar meža malu, slēpdamies koku ēnā. Apkārt pletās plaša zemiene ar retiem, lēzeniem pauguriem. Mežā čivināja putni. Krūmos reizēm pazibēja nelieli, ar brūnganu vilnu klāti dzīvnieki. Lapotne šalca vieglā vējā.
Visas skaņas bija pazīstamas, gluži kā uz Zemes, tomēr Gordonu māca nemiers. Viņš izvilka no kabatas paralizatora barošanas bloku un sniedza Hellam.
— Pielādē ieroci. Var noderēt jebkuru bridi.
Antarietis paņēma bateriju un ielika paralizatorā.
— Nevaru saprast vienu lietu, — viņš teica. — Kāpēc tas radījums ar mums sapinās? Kāpēc x-harnam iešāvās prātā stiept mūs uz saviem Magelāna mākoņiem? Ko viņam no mums vajag?
— No mums abiem — neko, — tūlīt atbildēja Šors Kāns. — Viņu interesēja Džons Gordons. Kad mēs nobeidzām otru x-hamu, un mēģinājām bēgt, viņš būs nemanāmi izzondējis mūsu smadzenes.
— Ko viņš tur atradis tik interesantu?
— Stāstiet pats, — Šors Kāns ironiski nosmīnēja. — Jūs to labāk zināt.
— Jā, — Gordons piekrita. — Vai atceries, Hell, imperators stāstīja, ka lielās kaujas laikā pret Līgu mana apziņa atradās Arta Ama ķermenī?
— Lieliski atceros. Tu biji tas, kurš vadīja mūsu Floti, kad lika lietā…
Hells Berels nepabeidza teikumu. Palika stāvam ar vaļēju muti un izbolītām acīm.
— Redzi nu, — viņa vietā turpināja Gordons. — Tieši es, nevis Arts Ams, ieslēdzu Impērijas visslepenāko ieroci — Iznīcinātāju.
— To pašu Iznīcinātāju, — pabeidza Šors Kāns, — kurš pirms tūkstošiem gadu sasita lupatās x-harnu floti, kad tie pirmo reizi mēģināja pievākt Galaktiku.
Hella acis, likās, izlēks no pieres.
— Ak tur tas suns aprakts! Protams, x-harni nežēlos neko, lai viņu rokās… jeb taustekļos… nonāktu cilvēks, kurš pārzina Iznīcinātāju. Ieroci, kura noslēpumu tik modri sargā imperatora' ģimene. Liekas, es saprotu…
— Ierosinu izbeigt diskusiju, varēsim turpināt to vēlāk, — sausi piezīmēja Šors Kāns. — Neaizmirstiet, ka mēs ejam izlūkos ienaidnieka aizmugurē.
Turpmāk viņi gāja klusēdami gar meža malu, kamēr tālumā līdzenumā parādījās daži tumši punktiņi. Gordons būtu noturējis tos par parastiem stepes dzīvniekiem, bet drīz kļuva redzams, ka viņi pārvietojas kaut kā īpaši.
Gordonam tas ne sevišķi patika. Nepazīstamie faunas pārstāvji ne īsti skrēja, ne lidoja — kaut kas pa vidām. Tie izskatījās pēc milzīgiem, divkājainiem putniem ar apgrieztiem spārniem, atgādināja Korhana ciltsbrāļus, bet bija ievērojami lielāki, pelēkbrūnā krāsā, ar cilvēkveidīgām galvām. Tāpat kā Korhanam, roku vietā tiem bija spārni ar labi attīstītām plaukstām un spēcīgiem nagiem.
Tur bija vēl kas. Gordonam likās, ka šajās plaukstās viņi tur kaut ko visai līdzīgu ieročiem.
3
Mīlīgi sildīja dzeltenā saule, lapotnē klaiņāja vējiņš. Parasta jūnija diena. Kā lai notic, ka Zeme ir neiedomājami tālu no šejienes? Tādēļ milzīgie putni Gordonam likās tikpat nereāli kā tad, ja viņš tos būtu sastapis kaut kur Aijovā vai Ohaio.
— Tie ir kaili, — teica Šors Kāns. — Kad Narats Teins ieradās vizītē Hārā pie Tīna Krivera, viņa svītā bija vesels bars nehumanoīdu. To skaitā viens pārītis šo purniņu.
Pietupušies augstajā zālē, visi trīs uzmanīgi sekoja šausmīgajiem radījumiem, kuri mērķtiecīgi, apkārt neskatīdamies, virzījās uz priekšu, uz ziemeļiem.
Šors Kāns pielika plaukstu pie acīm.
— Skatieties!
Vēl viena, tālumā tik tikko saskatāma aborigēnu grupa devās tai pašā virzienā.
— Tātad tur patiešām atrodas pilsēta, — secināja Šors Kāns. — Jābūt arī kosmodromam. — Viņš bridi pārdomāja. — Bez šaubām, Narats Teins pašlaik vāc kopā savus piekritējus. Izskatās, ka uz planētas kuru katru bridi ieradīsies dumpīgo grāfu kuģi. Un šie kaili viņus sagaidīs.
Gordons juta ļaunas priekšnojautas.
— Kādēļ gan viņam tie jāaicina kopā?
— Uzbrukums tiek gatavots jau sen, — mierīgi paskaidroja Šors Kāns. — Ārējā Kosmosa grāfu un Narata Teina karapūļu uzbrukums Fomalgautai.