Gordons pielēca kājās, ieķērās Šorām Kānam rīklē un krietni sapurināja.
— Uzbrukums Fomalgautai?! Jūs to zinājāt un visu laiku slēpāt?
Šora Kāna sejas izteiksme palika bezkaislīga. Balss tāpat, kaut
ari viņam bija grūti runāt.
— Esiet taču prātīgs, Džon Gordon. Vai mums pēc bēgšanas no Hāras bija kaut viena minūte mierīgai sarunai?
Viņš skatījās tieši sejā, acu nenolaidis, un Gordons viņu negribīgi palaida vaļā. Viņu nomocīja izmisums un vainas apziņa. Nedrīkstēja atstāt Fomalgautu un princesi Liānu.
Jau kopš Narata Teina izliktajām lamatām Gordons apzinājās, cik lielas ir briesmas. Un tomēr atstāja Liānu. Viņš atcerējās pēdējās tikšanās reizes, ko saindēja nesaprašanās rūgtums, atcerējās Liānas pārmetumus. Nebūt ne Liānas dēļ, kā viņa bija cerējusi, viņš devies pāri telpas un laika bezdibeņiem, bet vienīgi, alkdams bīstamu piedzīvojumu. It kā divdesmitajā gadsimtā uz Zemes to pietrūktu. Šie pārmetumi viņu sadusmoja, un viņš atstāja meiteni. Pie tam apzinādamies, ka viņai taisnība.
— Un kad viņi uzbruks? — Džona balss nodrebēja. Ar acs kaktiņu viņš redzēja, kā Hells Berels kaut ko saka, rokas plātīdams, bet visa viņa uzmanība bija pievērsta Šora Kāna atbildei.
Tas paraustīja plecus.
— Tikko savāksies kopā sadrumstalotie spēki. Kas attiecas uz konkrētu datumu… Tīns Krivers man neatklāja plānu visos sīkumos. Man zināms tas, ka smago transportu, kas vedīs visas šīs nehumanoīdās būtnes, pavadīs grāfu jēgeri.
Gordons, dūres sažņaudzis, mēģināja nomierināties.
— Kāda loma šajā uzbrukumā piešķirta x-h4miem? Jūs teicāt, ka visā Pierobežas zonā to ir pavisam nedaudz.
Šors Kāns pašūpoja galvu.
— Neko nezinu. Tinam Kriveram nepatika klāstīt par savām attiecībām ar x-harniem. Viņš mari teica tikai to, ko uzskatīja par vajadzīgu. Nešaubos, ka divas trešdaļas bija tīri meli. — Nedaudz paklusējis, viņš turpināja ļoti nopietnā tonī. — Es personīgi atbalstu hipotēzi, ka x-harni gatavojas izmantot Tīnu Krivera un viņa sabiedrotos, lai raustu ogles ar viņu rokām.
Šors Kāns paskatījas uz biedriem ar nožēlas pilnu smaidu.
— Starp citu, tieši tādēļ es bēgu no Hāras kopā ar jums. Šiem briesmoņiem nav nekā vieglāka, kā izpētīt mūsu domas un nolūkus. Tas notiek pilnīgi nemanot, pret to nav nekādas aizsardzības. Jebkurā brīdī viņi varēja uzzināt, ka man ir pašam savi plāni, kas visai maz līdzinās Tīna Krivera plāniem.
— Bet vai jūs nekad neesat mēģinājis spēlēt godīgi? — jautāja Hells Berels.
— Jā, diezgan bieži. Vispār, nekad bez vajadzības es neesmu krāpis.
Hells nospļāvās ar dziļu pretīgumu. Starp citu, Gordons šajā sarunā neieklausījās. Dūres sažņaudzis, neko neredzošām acīm viņš staigāja turp šurp.
— Mums jāatgriežas Fomalgautā, —r- viņš beidzot sacīja. — Pēc iespējas ātrāk.
— Interesanti, kādā veidā? — Šors Kāns painteresējās. — Es nojaušu, kas jums prātā. Nolaupīt kādu no kuģiem, kuri drīz ieradīsies, un nozust. Paklausieties, mans draugs, esiet taču prātīgs!
— Šors Kāns ir vislielākais neģēlis no visiem, ko es pazīstu, — Hells Berels noteica. — Bet patlaban viņam taisnība. Katra nosēdušos kuģi aplenks šo spārnaino ķēmu pūlis.
— Jā, — Gordons apstiprināja. — Bet tas neko negroza. Kuģis mums ir nepieciešams. Tātad mums tas jāiegūst.
Pēc ilgas pauzes Šors Kāns ieteicās.
— Ir viena vienīga iespēja…
Viņš apklusa. Gordons un Hells Berels aizturēja elpu, cenzdamies neaizbaidīt pēkšņi parādījušos rēgaino cerību. Šors Kāns, ieslīdzis pārdomās, kodīja lūpas. Abi pacietīgi gaidīja. Beidzot izlēmis, viņš pagriezās pret Gordonu.
— Pieņemsim, ka mums izdosies. Mēs dabūsim kuģi un atgriezīsimies Fomalgautā. Es nedaudz pazīstu princesi Liānu. Viņa pavēlēs mani uzraut pie kāķa tūlīt pēc nosēšanās.
— Es darīšu visu, lai tas nenotiktu, — Gordons teica. Tas skanēja ne sevišķi pārliecinoši, un Šors Kāns to juta.
— Ko gan jūs varat garantēt? Vispār nav nekādas garantijas. Ja to neizdarīs viņa to izdarīs kāds cits.
Gordons saprata ka Šajā situācijā melot nedrīkst.
— Es nevaru neko garantēt. Tomēr uzskatu, ka man ir pietiekami liela ietekme, lai jūs izglābtu. Esmu gandrīz pārliecināts. Protams, jāsaka jūs ar savu rīcību esat pelnījis visļaunāko sodu.
— Jūsu "gandrīz" mani pārāk nesajūsmina, — Šors Kāns atzīmēja. — Tomēr… — viņš cieši skatījās uz Gordonu, un tas saprata ka bijušais diktators domās vēlreiz izsver visus "par" un "pret". —Jā, citas izejas nav. Dodiet goda vārdu, ka jūs darīsit visu, kas jūsu spēkos.
— Labi. Ja jūs palīdzēsit tikt līdz Fomalgautai, es netaupīšu pūles.
Šors Kāns vēl kādu minūti domāja.
— Norunāts. Es, protams, šaubītos, ja iepriekš man nebūtu bijusi iespēja pārliecināties, ka jums piemīt muļķīgs paradums turēt doto vārdu. Es jums ticu.
Hells Berels gribēja kaut ko teikt, bet no sašutuma viņam uznāca klepus, un Gordons pasteidzās pirmais.
— Kas mums jādara?
Šora Kāna acīs pavīdēja šķelmīga dzirksts.
— Ir tikai viens veids, kā izkļūt no šejienes — vienā no dumpīgo grāfu kuģiem, kuri atbrauks pēc kallu vienībām.
— Jūs taču nupat apgalvojāt, ka kuģi nav iespējams sagrābt…
— Jā, — Šors Kāns nosmējās. — Bet man uz tamlīdzīgām lietām ir īpašs talants. Es izdomāju vienu gājienu… Klausieties uzmanīgi. Es palīdzēju jums bēgt no Hāras, un mēs kopīgi nositām šo x-hamu. Bet neviens nezina kā viss notika patiesībā. Zināms tikai, ka x-harns pagalam un divi gūstekni — jūs un Berels — nozuduši. Un ari manis vairs nav.
— Kas jums padomā? — Hells Berels aizdomīgi apvaicājās.
— Tūlīt sapratīsit. Pieņemsim, ka es tūlīt eju pie kailiem, sagaidu grāfus un paziņoju, ka jūs nogalinājāt x-harnu. Un mani pievācāt par ķīlnieku.
— Tā nu viņi jums ticēs! — Gordons šaubījās. — Viņi tūlīt pajautās, kur mēs esam palikuši un kā jums izdevies atbrīvoties…
— Pareizi! Tieši te slēpjas mans galvenais trumpis, — Šors Kāns turpināja. — Lieta tā, ka jūs būsit turpat. Ar sasietām rokām. Jums es piedraudēšu ar paralizatoru, bet viņiem pastāstīšu aizraujošu pasaciņu par to, kā man izdevās sabojāt vadības pulti un kā mēs cietām avāriju. Starp citu, sevišķu izdomu man nevajadzēs. Vēl pastāstīšu, kā pēdējā brīdī man izdevās tikt pie paralizatora un saņemt jūs gūstā. Viņi nevarēs apšaubīt manus vārdus, ja acu priekšā stāvēsit jūs! Kā jums patīk tāds plāns? Jums nešķiet, ka tas ir ģeniāls?
Hells Berels skaļi nolamājās un metās Šorām Kānam virsū acīm redzamā slepkavnieciskā nolūkā.
— Izbeidz, Hell! — Gordons iekliedzās.
Hells pagrieza pret viņu trakumā izķēmotu seju.
— Izbeigt?! Jūs varbūt nedzirdējāt, ko teica šis draņķagabals? Šors Kāns nav mainījies. Tas joprojām ir nelietis, kurš ar savām intrigām gandrīz iedzina postā visu Impēriju!
Šors Kāns nebija no vārgajiem, bet Hells Berels purināja viņu ar tādu niknumu, ka tas pat nemēģināja pretoties.
— Lielisks plāns! Viņš aizvedīs mūs pie grāfiem kā sasietus aunus un izglābs savu ādu, pārdodams mūsējo!
— Pagaidi! — Gordons mēģināja atraut kapteini no Šora Kāna. — Liec viņu mierā! Nomierinies, ļauj taču parunāt…
Beidzot viņam izdevās atlauzt antarieša pirkstus. Viņš ļoti nelabprāt atlaida upuri, nikni izmezdams: