— Sagribējāt dubultspēli? Jūs to joprojām dievināt, vai ne?
— Kāpēc ne? — viņš jautri pasmaidīja. — Manuprāt, tas nav slikts variants. Tieši tā es gribēju darīt.
Gordons veltīgi mēģināja viņa acīs nolasīt īstos nodomus.
— Un tagad mainījāt savu lēmumu?
— Jā, Džon Gordon. — Bijušais diktators runāja lēni un pacietīgi kā ar mazu bērnu. — Vienreiz es to jau teicu, bet varu pateikt vēlreiz. Jā, es varēju palikt pie grāfiem un visu laiku vazāt viņus aiz deguna. Bet nav manos spēkos piekrāpt kaut vienu x-harnu. Viena vienīga pārtverta doma — un es būšu auksts. Lūk, tādēļ man pašlaik izdevīgāk būt Fomalgautas pusē. Tas taču ir elementāri, Gordon.
— Ar jums, mans draugs, nekas nav elementāri, — Gordons indīgi piezīmēja. — Reizēm ir ļoti grūti jums ticēt.
— Tātad jāatrod citi motīvi. — Šors Kāns plati pasmaidīja. — Piemēram, draudzība. Jūs man esat simpātisks kopš pirmā brīža, Džon Gordon. Tas taču kaut ko nozīmē.
— Velns parāvis! — Hells Berels nolamājās. — Visā Galaktikā nav otra tāda avantūrista. Cilvēks, kurš ievārījis tādu putru, tagad lūdz noticēt, jo jūs viņam esot simpātisks! Ļaujiet, es viņu nožmiegšu!
— To es pats izdarīšu ar lielāko prieku. Tikai brīdi pagaidi. — Gordons joprojām stipri šaubījās par Šora Kāna patiesumu. — Mums jārēķinās ar to, ka tuvākajā laikā šeit nenosēdīsies neviens cits lidaparāts, izņemot dumpīgo grāfu zvaigžņu kuģus. Šors Kāns piedāvā vienīgo iespēju, kā sagrābt vienu no tiem. Hell, mums jāizšķiras. Atdod viņam paralizatoru. — Redzēdams, ka Hells Berels joprojām šaubās, Gordons piebilda. — Ja tev ir cits priekšlikums, tad saki!
Kādu bridi antarietis stāvēja un lūrēja caur pieri, pēc tam, vēlreiz izgrūzdams lāstu, pastiepa ieroci Šorām Kānam.
Tas, ne brīdi nevilcinādamies, pagrieza paralizatoru pret saviem draugiem.
— Tagad jūs patiešām esat mani gūstekņi. Hellam bija pilnīga taisnība. Skaidrs, ka es jūs izdošu grāfiem.
Hells Berels trakoja. Sažņaudzis dūres izšķirošajam sitienam, rēkdams un izkliegdams lamas, viņš metās uz Šoru Kānu.
Tas pēdējā brīdī parāvās sānis, un Hells Berels, inerces nests, aizšāvās garām. Šors Kāns saķēra vēderu un nogāzās gar zemi vētrainā smieklu lēkmē.
— Atvainojiet, — beidzot viņš caur smiekliem noteica. — Nekādi nevarēju noturēties… Hells bija tik pārliecināts…— Uzmetot skatu antarietim, viņam uznāca jauna smieklu lēkme. — Nevarēju taču viņu piekrāpt… Es patiešām lūdzu piedošanu… Nepievērsiet uzmanību.
Šors Kāns cēlās kājās, asaras slaucīdams.
— Es palieku jūsu sabiedrotais.
Ar šiem vārdiem viņš draudzīgi paplikšķināja Hella muguru. Tā seja bija zili violeta no niknuma un sašutuma. Tagad savukārt pasmaidīja Gordons.
— Pošamies ceļā, — Šors Kāns nomierinājies teica. — Tikai jāpagūst sasiet jums rokas, pirms satiekam Šos cilvēkputnus vai ko citu.
Izgājuši līdzenumā, viņi devās uz to pašu pusi, kur pazuda kareivīgo kallu vienības. Saule ātri paslēpās aiz horizonta. Zeltaini sārto rieta gaismu nomainīja krēsla. Bija jau krietni tumšs, kad tālumā trīs reizes pēc kārtas atskanēja pērkona dārdoņa, to pavadīja kāvu blāzma. Skaidrajās vakara debesīs nozibēja trīs kuģu silueti. Tie laidās lejup.
Vēl pēc trīs stundām, kad krēsla jau bija gluži sabiezējusi, ceļinieku acīm pavērās aina, kura gluži labi varēja noderēt par ilustrāciju elles aprakstam.
4
Sarkana lāpu gaisma piepildīja šaurās ieliņas. Pilsēta faktiski bija būdeļu un baraku sablīvējums duļķainas upītes krastā, tās bija nekārtīgi būvētas no visa, kas pagadās. Kaili nebija tik civilizēti, lai projektētu kaut kādas sabiedriskas būves. Viņiem pilnīgi pietika ar tirgus laukumu, kur vajadzības gadījumā pulcēties. Bet šonakt šaurajās ieliņās izsteidzās tūkstošiem cilvēkputnu. Bija tāda burzma, ka, likās, mājeļu nedrošās sienas neizturēs dzīvās masas spiedienu un sabruks.
Aborigēnu mazās putnu ačeles un plēvainie spārni mirguļoja neskaitāmu lāpu šaudīgajā gaismā. Klaigājošas, aizsmakušas balsis saplūda neticamā kakofonijā. Gaiss bija smags no kallu specifiskās, smacējošās smirdoņas. Gordonam likās, ka viņš ieradies uz elles dēmonu salidojumu. Pūlis lēni, bet neatlaidīgi pārvietojās uz trīs 212 milzīgu kuģu pusi, kas bija nosēdušies piepilsētā. Divi bija transporta kuģi, to kontūras vāji vīdēja lāpu gaismā. Trešais, mazākais, bija ātrgaitas kreiseris. Starp kuģiem un pilsētu patrulēja apbruņotu kallu grupas.
— Tas ir militārais transports, kam jānogādā karavīri uz Fomalgautu, — Šors Kāns teica. — Bet kreiseris, bez šaubām, pieder kādam no grāfiem, kurš vada operāciju.
— Grūti iedomāties, ko šie salašņas var likt pretī zvaigžņu karalistu mūsdienīgajiem ieročiem, — Hells Berels ar nicinājumu piebilda.
— Skaitu, — Šors Kāns paskaidroja. — Jūs redzat tikai niecīgu daļu no karaspēka, kas tiek vervēts it visur uz Pierobežas mežonīgajām planētām. Narata Teina aicinājumam klausa visas nehumanoīdu tautas. Visas bez izņēmuma.
Par to nebija jāšaubās. Gordons labi atcerējās, kā gemi dievināja un vizināja uz savas muguras Liānas vājprātīgo brālēnu.
— Grāfu eskadrām, — piebilda Šors Kāns, —jāizraisa sadursme ar Fomalgautas floti, un transporta kuģi pa to laiku izsēdinās uz planētas desantu — Narata Teina aizbilstamo ordas. Tie dosies uzbrukumā galvaspilsētai.
Gordons iztēlē jau redzēja šo murgaino ainu. Viņš atkal jutās kā nodevējs Liānas priekšā.
— Bet Fomalgauta ir vienojusies ar Impēriju, — Hells Berels iebilda. — Tā vēl teiks savu vārdu.
— Uzbrukums būs pēkšņs. Kad Impērijas Flote ieradīsies kaujas laukā, Narats Teins jau sēdēs tronī. Dabūt viņu nost nebūs tik vienkārši.
Šoreiz Šors Kāns nepateica neko jaunu — vienkārši izteica skaļi to, par ko domāja ari citi.
— Vai mēs ilgi te diskutēsim? — nervozi painteresējās Gordons. — Sāksim tomēr kaut ko darīt?
Šors Kāns domīgi vēroja eksotisko izrādi.
— Ja es aizvedīšu jūs pie grāfa kā gūstekņus, manuprāt, viņš nešaubīsies, ka es joprojām esmu uzticīgs Tīnām Kriveram. Bet pastāv cita problēma… — viņš norādīja uz šurp turp klīstošajiem kailiem. — Es pazīstu šos radījumus, viņi saraustīs mūs gabalos, pirms mēs nokļūsim līdz kuģim.
— Šī nu ir tā reize, — burkšķēja Hells Berels, — kad es jums ticu. Viņi izskatās visai kareivīgi.
— Tās būtu ārkārtīgi bēdīgas beigas. Pagaidīsim, varbūt radīsies kāda iespēja. Lai kā ari būtu, pienācis bridis jūs sasiet. Pēc tam nebūs laika.
Gordons ļāvās bez iebildumiem. Viņš pats aizlika rokas aiz muguras, kaut ari perspektīva palikt neaizsargātam kallu pūļa priekšā viņam neradīja nekādu sajūsmu. Mierināja vienīgi doma ka kautiņā ar plikām rokām vienalga cauri netikt. Toties Hells Berels izrādīja visai enerģisku protestu un pakļāvās tikai tad, kad Gordons, kuram gribējās ātrāk sākt darboties, nervozi izmeta:
— Vai tu te tupēsi līdz mūža beigām?
— Domāju, tieši tas mūs sagaida. Un ļoti drīz, — antarietis neapmierināts norūca pašķielēdams uz kallu pūli. Tomēr aizlika rokas aiz muguras un ļāva Šorām Kānam tās sasiet.
Pēc tam viņi ilgi sēdēja zālē, skatīdamies uz lāpu liesmām. Debesīs iemirdzējās Pierobežas zvaigznes. No pilsētas puses bija dzirdami skaļi izkliedzieni un pūļa troksnis. Gordons juta vēl siltās, saules apmīļotās zāles aromātu un pārsteigumā pat nodrebēja tik ļoti pazīstama bija šī smarža. Viņš atcerējās — tas bija tik ļoti sen. Viņš ciemojās Ohaio pie drauga un viņi sēdēja naktī stepē. Zāle smaržoja tieši tāpat kā tagad…