Hells Berels ar grūtībām noturējās, nesākdams skaļi lādēties. Ota Dolla padotie bez ceremonijā iegrūda gūstekņus rezerves priekškamerā. Iekšējā lūka aizvērās un draugi palika gaisa slūžu pustumsā.
Hells tūlīt pat aptaustīja smagās durvis.
— Šoreiz mēs esam pamatīgā ķezā. Lai tiktu no mums vaļā, vajag tikai atvērt ārējo lūku.
Gordons pašūpoja galvu.
— To viņi nedarīs. Šors Kāns iestāstīja, ka Tīnām Krīveram mēs esam vajadzīgi dzīvi.
— Jā, dzirdēju. Bet, izņemot viņu, mēs esam vienīgie, kas zina patiesos notikumus uz Hāras. Ja viņš patiešām ir mūsu sabiedrotais, tam nav nekādas nozīmes. Bet, ja tā ir dubultspēle… Šaubos, vai viņš gribēs, ka Tīns Krīvers uzzina par viņa lomu šajos notikumos. Viņš ir spējīgs bez vilcināšanās aizlaist mūs pār bortu. Taču citiem stāstīs, ka mēs, tā teikt, paši… Kā uzticami Impērijas pavalstnieki… Labāk izvēlējušies nāvi nekā negodu. Varbūt jūs vēl joprojām ticat, ka Šors Kāns mūs nenodos?
— Ticu, — stingri teica Gordons. — Tikai ne jau kaut kādu
principu vai ideālu vārdā. Viņš mūs nenodos tāpēc, ka viņam tas nav
izdevīgi. 218 &
Hells Berels, acis nenolaidis, skatījās uz Gordonu, mēģinādams nolasīt viņa domas, pēc tam apsēdās uz metāla grīdas un atspieda muguru pret kameras metāla sienu.
— Ak, es arī gribētu būt tikpat pārliecināts…
Gordons neatbildēja. Patiesībā viņš ticēja tikai sev.
5
Vienmērīgi dūca kreisera dzinēji. Kuģis traucās pa Pierobežas plašumiem, bet diviem gūstekņiem laiks vilkās ļoti lēni. Jau daudzas reizes tika atvērta iekšējā lūka, un sargi pasniedza viņiem ūdeni un pieticīgu ēdienu. Nekādu citu notikumu nebija, Šors Kāns vispār nerādījās.
Gordons sliecās uz tādu pašu skepticismu kā Hells. Pie mazākā trokšņa viņš satraukti pētīja ārējo lūku — vai tā neizkustēsies, lai ielaistu kosmosu slūžas telpā? Līdz šim vaļā vērās tikai iekšējā lūka. Taču kurš var galvot…
Gordona nemiers auga augumā. Viņš arvien biežāk lādēja sevi par nepārdomāto rīcību, kuras dēļ Liāna palikusi viena. Viņš lādējās ne tikai domās.
— Protams, es visu saprotu, — reiz neizturēja Hells Berels, — bet man tava žēlošanās ir līdz kaklam. Vienalga, mēs neko nevaram darīt, toties tavas vaimanas mani padara nervozu.
Gordons juta, kā kaklā sakāpj dusmas, bet savaldījās. Viņš nevis aizsvilās, bet klusēdams noslīga uz grīdas jau ierastajā pozā. Neko citu nevarēja darīt, telpa bija pārāk maza. No drūmajām pārdomām viņu izrāva neparasta, viegli rūgtena smarža. Iespējams, ka tā nāca no gaisa apmaiņas sistēmas.
Gordons pielēca kājās un ievilka gaisu caur degunu. Tas bija pēdējais, ko viņš atcerējās, pirms sabruka uz grīdas bez samaņas. Pat kritiena sāpes vairs nejuta…
Pēc kāda laika Džons sāka atjēgties. Kāds sauca viņu vārdā un kratīja aiz pleciem.
— Džon Gordon, Džon Gordon, attopieties taču!
Viņš juta kņudināšanu degunā. Papurināja galvu, nošķaudījās un beidzot atvēra acis.
Pār viņu bija noliecies Šors Kāns un turēja pie deguna nelielu balonu, no kurienes svilpdama nāca gāzes strūkla.
— Skābeklis attīrīs jūsu smadzenes, — paskaidroja bijušais diktators. — Mostieties, Džon Gordon, man vajag jūsu palīdzību.
Gordonam galvā viss dūca, bet apziņa pamazām noskaidrojās.
— Gāze… gaisa sistēmā… Tāpēc es zaudēju samaņu…
— Jā, jā, paralizējošā gāze. Man izdevās aizņemties dažus baloniņus no viņu arsenāla. Atlika tikai pieslēgt gaisa apmaiņas sistēmai.
Gordons, tverdamies pie Šora Kāna un grīļodamies, cēlās kājās.
— Virsnieki?
— Atslēgušies. Es, protams, laikus uzvilku skafandru un novilku tikai tad, kad gaiss bija tīrs. Kā jūtaties, vai tagad ir vieglāk?
Gordons atgrūda skābekļa balonu.
— Viss kārtībā.
— Virsnieki un apkalpe guļ bez refleksiem, bet gāze drīz beigs darboties. Mums abiem vajag ātri visus neitralizēt, Hells pa to laiku noņemsies ar vadību. Tiesa, es ieslēdzu autopilotu, bet kosmoss Pierobežā ir bīstams navigācijai.
Hells Berels vēl nebija atguvis samaņu, un Šors Kāns piebāza viņam zem deguna šņācošo skābekļa strūklu. Pagriezās pret Gordonu un ar smaidu noteica.
— Vai es neapsolīju, ka drīz vien jūs atbrīvošu?
— Jūs turējāt vārdu. Apsveicu.
Gordons papurināja galvu, un šī kustība tūlīt atbalsojās pakausī ar stiprām sāpēm. Kad Hells Berels atvēra acis, viņa pirmā reakcija, redzot Šoru Kānu, bija tiešām komiska. Gluži automātiski viņš izstiepa abas rokas un sažmiedza pirkstus ap tā kaklu. Bet spēki vēl nebija atgriezušies, viņš bija vārgs kā kaķēns, un Šors Kāns, vienkārši pastūmis viņu malā, izsaucās.
— Kā redzu, jūs abi esat kārtībā!
Gordons palīdzēja antarietim piecelties un izskaidroja, kas noticis. 220
— Kuģi vada autopilots, tā ka skrien uz vadības centru.
Hells Berels pirmām kārtām bija astronauts, tādēļ vienā mirklī aizmirsa visas pārējās rūpes.
— Autopilots? Šeit, Pierobežā?
Atgrūdis Gordonu, vēl grīļodamies, viņš metās pie trapa, kas veda uz komandtiltiņu.
Pa to laiku Šors Kāns bija sameklējis stingru vadu, un, Gordonam piepalīdzot, sasēja visus apkalpes locekļus.
Pēdējais izrādījās pats Ots Dolls, kurš bezspēcīgi vāļājās uz lāviņas savā šaurajā kajītē. Kad viņš bija droši savalgots, Šors Kāns domīgi teica.
— Rādās, ir vērts viņu pabikstīt. Bez šaubām, viņš zinās šo to par gaidāmo uzbrukumu Fomalgautai. Tas mūs laikam taču interesē, vai ne?
— Bet ja viņš atteiksies atbildēt?
Šors Kāns ar ļaunu vēstošu smaidu noteica.
— Es izmainīšu viņa uzskatus. Ejiet pie Hella. Jūs esat tāds ideālists, ka varat man tikai traucēt.
Gordons vilcinājās. Spīdzināšana… Bet, līdzko viņš iedomājās par Liānu un to, kas viņai draud… Viņu pārņēma ledaina vienaldzība, viņš pagriezās un klusēdams izgāja no kajītes.
Tikko Gordons parādījās vadības centrā, Hells Berels, neatraudams skatu no pults, teica.
— Es izvēlējos visīsāko ceļu uz Fomalgautu. Diemžēl, mums nākas lidot bīstami tuvu Teinai.
Gordons paskatījās uz ekrānu. Kreiseris grieza ceļu milzīgam kosmisko putekļu mākonim. Mikroskopiskās daļiņas, no kurām tas sastāvēja, bija tā uzlādētas ar kosmisko radiāciju, ka mākonis izskatījās kā viļņojoša uguns jūra. Gordonam likās, ka kuģis stāv uz vietas, bet viņš mēģināja savaldīt savu nepacietību. Un vēl — mēģināja nedomāt par to, ko pašlaik dara Šors Kāns.
Nebija ilgi jāgaida, klāt viņš bija. Ieraudzījis Gordona bālo seju, viņš ilgi smējās.
— Jums derētu paskatīties pašam uz sevi! Nepārdzīvojiet taču
tik ļoti šā cūkas dēļ! Viņam bija lemtas tikai dažas baiļu minūtes!
— Gribat teikt, ka viņš sāka runāt jau pēc pirmajiem draudiem? — Gordons skeptiski jautāja.
— Tieši tā! Lūk, ko nozīmē laba reputācija… Viņš ne mirkli nešaubījās, ka es bez svārstīšanās izdarīšu visu, ko solīju. Izlika visu, ko zināja. Drīz noskaidrosies, vai tā ir taisnība, vai ne. Bet esmu pārliecināts, ka viņš nemeloja.