— Kad flote atstās Teinu? — Gordons jautāja.
— Ots Dolls nevarēja pateikt precīzu dienu. Kā viņš teica, tas atkarīgs no tā, kad sapulcēsies nehumanoīdi. Viņi lido uz Teinu no visiem Pierobežas nostūriem.
Gordons domās atkal skatīja nehumanoīdu atbaidošos viepļus. Šo tālo, necivilizēto Galaktikas reģionu apdzīvoja daudz zvīņaino, plēvspārnaino un pinkaino… Jā, Narats Teins viņus aicināja un tie nāca. Protams, viņš bija vājprātīgs, bet viņam piemita apbrīnojamas spējas, un viņš pārvaldīja nehumanoīdus tik viegli, kā citam sapņos nerādītos.
— Spriežot pēc tā, ko pastāstīja Ots Dolls, gandrīz visi spēki ir vienkopus, — Šors Kāns turpināja. — Domāju, ka uzbrukums notiks tuvākajās dienās.
— Bet x-harni? — Hells Berels painteresējās. — Kāda ir viņu loma?
Šors Kāns sarūgtināts nošūpoja galvu.
— Šajā sakarā Ots Dolls neko nezināja teikt. Viņiem nav savas flotes šajā reģionā, atsūtīti daži emisāri. Viņš zvēr, ka tikai Tīns Krīvers un vēl varbūt viens vai divi cilvēki zina par x-harnu īstajiem nolūkiem.
— Hell, — Gordons jautāja. — Vai no šejienes var izsaukt Fomalgautu?
Berels aizgāja un pēc kāda laika atgriezās no sakaru centra.
— Principā var. Bet var pārraidīt tikai skaņu signālu, telestereo nedarbosies. Pārāk tālu.
— Gribat brīdināt Fomalgautu? — ieinteresēts jautāja Šors Kāns.
— Protams. Šobrīd galvenais ir laiks. Mēs varam ari nokavēt, ja vispār kaut kad tiksim līdz turienei…
— Pacietieties minūti, pirms sēsties pie raidītāja. Pašlaik tieši starp mums un Fomalgautu atrodas Teinas planēta un tātad arī grāfu flote. Viņi pārtvers ziņojumu un…
Gordons nikni atmeta ar roku.
— Jā, tas ir risks, bet viņi ir jābrīdina.
— Es vēl nepabeidzu. Pārtvēruši mūsu ziņojumu, grāfi tūlīt uzbruks. Fomalgautai nebūs laika organizēt aizsardzību. Katrā gadījumā, grāfu vietā es rīkotos tieši tā.
Par šo iespēju Gordons nebija padomājis. Viņu atkal pārņēma šaubas. Sarunā iejaucās Hells Berels.
— Es piekritu Gordonam. Viņi jābrīdina… Paldies Dievam, grāfi nav tik nekaunīgi un viltīgi kā jūs, Šor Kān.
— Jūtos pagodināts, — bijušais diktators paklanījās. — Bet kas tādā gadījumā notiks ar mums?
— Risks paliek risks, — Gordons teica.
— Neredzu nevienas iespējas. Viņi nogriezīs visus atkāpšanās ceļus jau dažas minūtes pēc pārraides.
— Ideja! — Hells Berels iesaucās. Viņš pieskārās kaut kādai pogai, un uz ekrāna parādījās tā Galaktikas apgabala sīka karte, kur viņi patlaban atradās.
— Kas te ko pētīt, — teica Šors Kāns.
Pat Gordons, kuram nebija nekādas pieredzes, saprata: ja Narata Teina flote uzzinās par viņu klātbūtni, nebūs nekādas iespējas aizlavīties.
Tomēr Hells Berels ar pirkstu rādīja uz sarkanu punktiņu sablīvējumu, kas kartē izskatījās kā brīdinājums par zemūdens rifu. Sablīvējums atradās tieši pusceļā starp viņiem un Fomalgautu, tā robežas sniedzās līdz Teinai.
— Mēs varam krietni saīsināt ceļu, — teica Hells Berels.
Šors Kāns paskatījās uz viņu ar neizpratni.
— Caur Sašķeltajām Zvaigznēm? — viņš īsi iesmējās. — Man, liekas, nāksies pārskatīt savu viedokli pārjums, Hell.
— Kas ir šīs Sašķeltās Zvaigznes? —jautāja Gordons.
Hells Berels viņam paskaidroja.
— Jums nekad nav licies dīvaini, kāpēc Arējā Kosmosa apgabali ir tik pārpilni ar kosmiskajiem atkritumiem — meteorītiem, asteroīdiem un vēl visu ko?
— Nē.
— Zinātnieki apgalvo, — Hells Berels turpināja, — ka ļoti sen šeit satikušies divi lieli zvaigžņu sakopojumi. Zonas, kur zvaigznes nebija tik blīvi izvietotas, gandrīz nemaz necieta. Bet abos sakopojumos bija arī kompakti kodoli. Sadursmes sekas bija drausmīgas, zvaigznes sprāga viena pēc otras. Tā rezultātā radās šis neiedomājamais šķembu jūklis, kurā neviens no laba prāta nelien. Tiesa diviem mūsu kuģiem izdevies to šķērsot, tā ka mums ir izredzes. Jūs paši redzat, tās nav lielas.
— Riskēsim, — Gordons teica.
— Vai man arī ir balsstiesības? — Šors Kāns painteresējās.
— Nē, — vienā balsī atbildēja Gordons un Hells Berels.
Šors Kāns, saglabādams neatkarīgu izskatu, paraustīja plecus.
— Kad izsauksi Fomalgautu, izstāsti viņiem visu par grāfu sazvērestību, — Gordons palūdza antarieti. — Bet par Šoru Kānu nesaki ne vārda. Pretējā gadījumā var būt, ka viņi mums nenotic un saskata kaut kādas lamatas.
— Tā kā tu esi imperatora viesis, es nodošu ziņojumu tavā vārdā. Vai nav kaut kāda parole vai zīmīgs vārds, lai viņa noticētu, ka tas tiešām esi tu?
Kādu bridi Gordons domāja.
— Pasaki, ka es ārstēju Korhanu, ministru sakariem ar nehumanoīdiem. Viņam vajadzētu atcerēties.
Mazais kreiseris lēni tuvojās apgabalam, kur kādreiz bija notikusi grandiozā katastrofa. Tikai šeit Hells Berels nodeva ziņojumu Fomalgautai. Pabeiguši pārraidi, viņi tūlīt pat ienira Sašķelto Zvaigžņu gigantiskajā mākonī.
6
Likās, ka kosmoss liesmo — tik daudz zvaigžņu bija visapkārt. Telpu pildīja nokaitētas matērijas sabiezējumi, kuri radušies kosmiskā sprādziena rezultātā. Gravitācijas spēku ietekmē liela daļa atlūzu un
Šķembu bija salipušas milzīgā sfērā, bet ari ārpus tās telpa bija pilna ar zvaigžņu matērijas fragmentiem. Tiem bija visdaudzveidīgākās formas: elipsoīdi, konusi, spirāles, diski, lentas un vēl viss iespējamais. Visapkārt virpuļoja milzīgi, tumši bluķi un putekļu mākoņi
— tie bija pārpalikumi no planētām.
Elektronu skaitļotāji, kas atkarībā no radaru rādītājiem deva komandas dzinējiem un izvēlējās kursu, klikšķēja kā sajukuši. Hells Berels, noliecies pār vadības pulti, uzmanīgi ieklausījās šajās skaņās un retu reizi iejaucās kādā manevrā. Katra viņa kustība izcēlās ar precizitāti un maksimālu ātrumu.
Gordons un Šors Kāns ar grūtībām cīnījās pret baiļu viļņiem, neatraudami acis no ekrāniem.
— Reiz man nācās lidot caur Oriona miglāju, — Gordons teica.
— Tagad es saprotu, ka tā bija bēmu spēle. Te ir gatavā elle. Tu tiešām tici, ka mums izdosies?
— Jā, tāda varbūtība ir, — Hells Berels attrauca. — Ja vien neielīdīsim kādā mākonī, ko nevar caurskatīt ar radariem. Bet varu pateikt priekšā, kā garantēt izdošanos par visiem simts procentiem.
— Kā tad?
— Lieciet mani mierā! — Hells Berels bija sarkans no dusmām.
— Man ir daudz ērtāk strādāt bez jūsu komplimentiem.
— Viņam taisnība — Šors Kāns atzīmēja. — Nav mūsu spēkos viņam palīdzēt. Kaut gan pagaidiet! Ir kaut kas… Es tūlīt atgriezīšos.
Ar Šiem vārdiem bijušais diktators pameta telpu. Gordons noslīga nomaļus stāvošā krēslā, kas bija domāts kuģa augstākajiem virsniekiem. No šejienes tie komandēja pilotu darbību. Ekrānos valdīja pilnīgs haoss, tomēr Gordons saprata, ka pakaļdzīšanās nebija. Tieši to bija cerējis Hells Berels: pretinieks, redzēdams, ka viņi ielido Sašķeltajās Zvaigznēs, nez vai dzīsies pakaļ, jo uzskatīs to par drošu nāvi.
Gordons ar bailēm skatījās uz ekrānu, pie kura saspringti stāvēja Hells Berels. Visos virzienos zibsnīja ugunis un daudzkrāsaini uzliesmojumi, aiztraucās visdažādāko formu un izmēru akmens bluķi un Šķembas. Gordons neizturēja un aizgriezās. Te nu bija! Viņš domāja ka tīri labi pazīst Galaktiku. Izrādās, viss iepriekš redzētais bija tikai ziediņi…