— Labi, ģērbsimies, — teica Gordons.
Sulainis pasniedza viņam melnu zīda uzvalku, aplika ap pleciem garu melnu apmetni. Pēc tam piesprauda pie krūtīm zaļiem dārgakmeņiem rotātu komētu — dižciltīgas izcelsmes zīmi, kā noprata Gordons. Un atkal, ieraugot augstajā spogulī savu nepazīstamo figūru, melnīgsnējo seju ar asiem pantiem,viņu pārņēma dīvaina izjūta, ka viss šeit ir nereāls.
— Man vajag iedzert, — viņš aprauti sacīja. — Kaut ko stipru.
Sulainis palūkojās uz viņu ar vieglu izbrīnu.
— Sekvu, princi?
Gordons pamāja. Sulainis atnesa kausu ar tumšu šķidrumu, tas izplatīja dzīslās maigu siltumu. Pēc otrā kausa viņš jau sajuta bezrūpīgu pašpārliecinātību. Es ilgojos pēc piedzīvojumiem, viņš nodomāja, iziedams no apartamentiem. Te nu tie ir.
Pils telpās bija dzirdama klusa mūzika un smiekli. Slīdošie paklāji vizināja pa gaiteņiem grezni ģērbtus vīriešus un sievietes. Gordonam visi godbijīgi klanījās, un viņš droši pievienojās viesiem.
Paklājs iznesa viņu plašā vestibilā ar mirdzošām zelta sienām. Viņa priekšā atkāpās uzcirtušies augstmaņi. Gordons devās tālāk, un tūlīt atvērās augstas, masīvas zelta durvis. Zīdā tērpts ceremonijmeistars paklanījās un skaļi izkliedza:
— Viņa augstība princis Arts Arns!
7. Mēnešu svētki
Gordons apstājās kā iemiets. Viņš atradās uz paaugstinājuma milzīgas apaļas zāles malā. Pie gariem, gaismu izstarojošiem galdiem, kas bija bagātīgi nokrauti ēdieniem, sēdēja simtiem žilbinoši ģērbtu cilvēku.
Starp citu, ne visus varēja saukt par cilvēkiem. Kaut ari šeit, tāpat kā visā Galaktikā, vairums piederēja pie humanoīdā tipa, pie galda sēdēja ari citu zvaigžņu tautu pārstāvji: zaļām zvīņām klāts, krupim līdzīgs cilvēks, spārnota būtne ar knābi un pūces acīm, kaut kādi melni, zirnekļveidīgi radījumi ar daudziem locekļiem.
Džons Gordons paraudzījās augšup, un kādu mirkli viņam likās, ka dzīru zāle atrodas zem klajām debesīm. Naksnīgajā fonā starp tūkstošiem vizuļojošu zvaigžņu augšup zenītā cēlās divi zelta un viens sudraba mēness. Viss izskatījās tik dabīgs — tikai pēc kāda laika viņš aptvēra, ka tie ir planetārija griesti.
Zālē sēdošo skatieni bija pievērsti Džonam Gordonam. Uz paaugstinājuma pie galda sēdēja kādi divdesmit, šķiet, visdižciltīgākie viesi. Viņu vidū izcēlās Džala Ama garais stāvs.
— Kas noticis, Art? Tu taču neesi pirmo reizi Zvaigžņu Zālē!
— Nervi, — noburkšķēja Gordons. — Liekas, būtu vērts kaut
ko iedzert. 22
— Stiprinies? — Džals Arns smējās. — Art, tas nemaz nav tik briesmīgi!
Gordons atslīga krēslā, uz kuru viņam norādīja vecākais brālis. Blakus bija divas brīvas vietas, tālāk sēdēja pats Džals Arns ar sievu un mazo dēlu. Gordonam otrā pusē atradās admirālis Korbulo militārā formā. Pretim raudzījās kalsns, pavecs cilvēks — Orts Bodmers, Impērijas pirmais padomnieks.
— Jūs esat bāls un nomākts, Art — teica admirālis. — Diemžēl, nav citas izejas. Fomalgautas karalistes palīdzība būs ārkārtīgi vajadzīga, ja Šors Kāns uzdrošināsies uzbrukt.
Džons Gordons mokoši centās izprast notiekošo.Par ko viņi visi runā? Liāna, Merna, Fomalgautas karaliste… Ko tas viss nozīmē?
Pie viņa pleca noliecās sulainis.
— Sekvu, — palūdza Gordons.
Šoreiz tumšais šķidrums viņu viegli apreibināja. Izgaismotie galdi, izmeklēti ģērbtie viesi, brīnumainās mākslīgās debesis… Lūk, kādi ir Mēnešu svētki!
Klusā mūzika pēkšņi beidzās, atskanēja skaļas tauru skaņas. Visi piecēlās. Ieraudzījis, ka Džals Ams ceļas kājās, Gordons steigšus darīja to pašu.
— Viņa augstība Ebass Arns, Vidusgalaktikas impērijas valdnieks, mazo karalistu virsvadītājs, zvaigžņu un planētu pavēlnieks Ārējā Kosmosa Marķizātos!
— Viņas augstība princese Liāna, Fomalgautas karalistes pavēlniece!
Šie skaļie, skaidrie vārdi lika Džonam Gordonam nodrebēt, un tad uz paaugstinājuma parādījās diženais Ebass Ams ar meiteni, kas baisajās uz viņa rokas. Lūk, kāda ir Liāna! Princese, Fomalgautas karalistes pavēlniece. Tikai kāds tam sakars ar viņu?
Ebass Ams bija ģērbts lieliskā, zilganmelnā apmetnī, uz kura mirdzēja karaliskās komētas dārgakmeņi. Viņš nikni un auksti paskatījās uz Gordonu.
— Art, tu esi aizmirsis etiķeti. Nāc Šurp!
Gordons neveikli paspēra soli. Meitene bija gandrīz viņa augumā, bet blakus imperatoram izskatījās mazāka. Spīguļojošs, balts tērps apņēma viņas lokano, graciozo stāvu. Lepnums, skaistums, valdonība — šīs īpašības Gordons redzēja princeses pelēkajās acīs, smalkajā, baltajā sejā, ko apņēma zeltainu matu vilnis. Ebass Ams saņēma Gordona un Liānas rokas savējās.
— Impērijas un savienoto karalistu valdnieki un viesi! Man ir tas gods paziņot par sava jaunākā dēla Arta Ama drīzām laulībām ar Fomalgautas princesi Liānu!
Saderināšanās ar šo burvīgo zvaigžņu princesi? Lūk, uz ko attiecās Džala Ama un Korbulo mājieni.
— Ņem viņas roku! — imperators bija neapmierināts. — Esi pavisam jucis?
Gordons sajuta plaukstā meitenes smalkos gredzenotos pirkstus. Ebass Ams apmierināts sēdās pie galda. Liāna uzsmaidīja Gordonam.
— Vediet mani pie galda, — viņa čukstēja, — lai pārējie ari var apsēsties.
Gordons attapās, ka Zvaigžņu Zālē visi skatās uz viņiem. Viņš aizveda meiteni līdz krēslam un apsēdās arī pats. Atkal skanēja liega mūzika.
Liāna skatījās uz viņu, viegli savilkusi šaurās uzacis. Viņas acis bija satumsušas.
— Jūsu uzvedība izraisīs nevēlamas runas. Jūs izturaties nedabīgi!
Gordons ar grūtībām piespieda sevi saņemties. Jāturpina sava
loma. Gan viņš atradīs iespēju atgriezties uz Zemes un apmainīties ar īsto Artu, pirms tiks noslēgtas laulības. Patlaban viņam jābūt dedzīgam līgavainim. Lai tā būtu! Tā nav viņa vaina, ka šeit notiek krāpšana.
Viņš iztukšoja vēl vienu sekvas kausu un pēkšņā bezrūpībā noliecās pie Liānas.
— Liāna, visi tā sajūsminās pārjums, ka mani pat neievēro.
Meitenes skaidrajās acīs atspoguļojās izbrīns.
— Nekad neesmu redzējusi jūs tādu, Art.
— Tātad tas ir cits Arts Ams, — iesmējās Gordons. — Pavisam cits cilvēks!
Svētki turpinājās. Sekva aizdzina visu satraukumu. Viņš taču bija sapņojis par piedzīvojumiem. Te nu bija piedzīvojums, kāds 24 nevienam viņa laikmetā nav pat sapņos rādījies. Pat, ja viņu sagaida bojā eja, vai viņš nebūs izvilcis lielo laimestu?
Jauns cilvēks ar sarkanu seju, kas sēdēja blakus Korbulo, enerģiski nolika savu kausu uz galda.
— Lai viņi uzbrūk! Jo ātrāk, jo labāk! — viņš izsaucās. — Laiks pārmācīt Šoru Kānu!
Tas bija Sats Šamars, Polārzvaigznes karalistes pavēlnieks, kā vēlāk uzzināja Gordons. Admirālis izsmējīgi paskatījās uz viņu.
— Ir laiks, jūsu augstība. Un cik kaujas kuģu Polārā karaliste dos mūsu flotei?
— Varētu būt daži simti, — samulsa Sats Šamars. — Toties augstas klases.
— Polārzvaigznes karalistes iedzīvotāji, bez šaubām, pierādīs savu uzticību Impērijai, — nodārdināja Ebass Ams. — Tāpat kā Fomalgautas, kā Gulbja un Liras karalistes, kā citi mūsu sabiedrotie.
— Ja Herkulesa baroni mūs nepievils, — piebalsoja Sats Šamars, — mums nav ko baidīties no Mākoņa.
Visi klātesošie paskatījās uz diviem cilvēkiem, kuri sēdēja galda tālākajā galā, — vecu vīru ar saltu skatu un apmēram trīsdesmitgadīgu atlētu. Uz viņu apmetņiem vīdēja Herkulesa Kopas emblēmas.