Atgriezās Šors Kāns ar pudelēm un glāzēm.
— Es pēkšņi iedomājos, ka Otam Dollam kaut kur varētu būt bāriņš. Šie grāfi nelaiž garām iespēju iemest pa glāzītei. Turiet.
Gordons automātiski paņēma glāzi.
— Dzert? Šeit? Tūlīt? — viņš pameta ar galvu uz ekrāna pusi, kur turpinājās vājprātīgā atlūžņu, putekļu, gaismas atspulgu un uzliesmojumu deja. — Jebkurā brīdī kāda šķemba…
Šors Kāns apsēdās blakus krēslā.
— Nu un tad? Vai var atrast vēl labāku iemeslu, lai iedzertu? Pats pret savu gribu Gordons pasmaidīja. Viņš bija tādā mērā
pārbijies, ka vairs nejuta baiļu. Bailes iznīcināja pašas sevi. Paradoksāli, bet Šora Kāna priekšlikums viņam tagad likās ļoti prātīgs. Hellam Berelam vajadzēja tikai vienu: lai viņi sēdētu klusi un netraucētu. Šis tiešām nav vissliktākais veids, kā klusi uzvesties. Viņš vienā rāvienā iztukšoja glāzi. Vīns bija balts kā piens un ļoti maigu garšu, bet apsvilināja kā liesma.
— Pie mums, Tumšajās Pasaulēs, tādus vīnus nedarināja. Pasniedziet savu glāzi.
— Atceros, — Gordons atsaucās. — Kad mēs ar Liānu bijām gūstā Talarnā… Tas bija tik sen! Toreiz jūs teicāt, ka piedāvātu kaut ko iedzert, bet jūsu kabinetā nekas tāds netiek turēts. Tas neatbilstu skarbajam patriota un askēta tēlam, ko jūs sev izvēlējāties.
Šors Kāns ar nožēlu pasmaidīja.
— Jā. Tikai tas ne pie kā nenoveda. — Viņš paskatījās uz Gordonu. — Gandrīz visa Galaktika bija manās rokas, bet pēkšņi ieradāties jūs! Jāatzīst, jūs pamatīgi sajaucāt manas kārtis.
Telpā atskanēja tik augstas frekvences skaņa, ka iesāpējās zobi. Likās, ka kuģis ielauzies kosmisko putekļu mākonī, un ārējais apšuvums tiek apstrādāts kā ar milzīgu rīvi. Gordons satraucies pagriezās pret ekrānu. Zvaigznes spīguļoja vēl biežāk. Hella tumšais siluets daļēji aizsedza šo krāsaino uguņošanu un it kā simbolizēja cilvēka cīņu ar Pasauli.
Gordonu sagrāba jauns panikas vilnis. Viņš steidzīgi aizgriezās un pielēja glāzi.
— Cilvēks no pagātnes, — Šors Kāns visu laiku runāja. —
Saprāts, kas iznirst no laika jūras, iegūst jaunu dzīvību Arta Arna ķermenī un pārvērš ilgu divdesmit gadu pūliņus pelnos!
Viņš izdzēra vīnu un pašūpoja galvu.
— Pie kā es esmu nonācis? Vispirms Tumšo Pasauļu Līgas valdnieks meklē patvērumu pie Pierobežas grāfiem. Pēc tam slēpjas Sašķeltajās Zvaigznēs. Kas par kompāniju! Lepns, bet pārāk taisnprātīgs Impērijas kapteinis un, atvainojiet mani, Džon Gordon, traks cilvēks, atnācējs no senās Zemes, kurš pats vairs nesaprot, kas viņš ir… un pavisam drīz pārvērtīsies starpzvaigžņu putekļu atomos. Kāds fināls Šorām Kānam!
— Nekrītiet izmisumā, — smīnēja Gordons. — Kā teicis kāds no mūsu rakstniekiem, karaļi piedzimst tikai slavai, nevis ilgai dzīvošanai.
— Iedzersim par rakstnieku, kurš to izdomājis! — Šors Kāns pasludināja. — Kam īsti līdzinās šī jūsu tālā pagātne, Džon Gordon? Es reiz jautāju, bet tad jūs man samelojāt. Es neticēju nevienam jūsu vārdam.
— Atklāti sakot, manas atmiņas kļūst arvien bālākas. — Gordons iemalkoja vīnu. — Tur bija tāds Keorgs, kurš mēģināja mani pārliecināt, ka nākotne, kurā pabiju, ir tikai uzmācīga doma un pašiedvesma… Jūs neieredzat Zemi un tagadni, viņš klāstīja, un tādēļ izdomājat visas šīs zvaigžņu karalistes un lielos kosmiskos karus. Manā laikā neviens vēl nebija pametis Zemi, kosmiskie ceļojumi bija tikai sapnis, un manus stāstus par nākotni viņš uzskatīja par vājprātīgā murgiem.
Gordons atkal paskatījās uz ekrānu un tūlīt pat nožēloja to. Tieši uz kuģi virzījās trīs milzīgi, ugunīgi meteorīti, divi olveida un viens — kā gigantisks ritenis. Hells Berels, stūrgalvīgi noliecis galvu, stāvēja pie pults un, kā likās Gordonam, sagaidīja nenovēršamo galu.
Gordons steidzīgi aizgriezās un pielēja glāzi. Viņš cerēja, ka pietiks laika to iztukšot.
Un pēkšņi atcerējās Liānu. Dīvaini gan. Šajā situācijā, kad nepārtraukti pieauga šausmas un nāve likās neizbēgama, kad visai pasaulei nebija nekādas jēgas, vienīgi domas par viņu vēl bija nozīmīgas un reālas. Pat, ja viņš paliks dzīvs, par ko Gordonam bija iemesls šaubīties, — meitene viņam ir zudusi. Tomēr viņš bija laimīgs, atcerēdamies Liānu.
Neprātīgā zvaigžņu trakošana, liesmojoši gaismas stari, krāsu kaleidoskops… Šī izrāde saistīja skatienu pret paša gribu, kaut ari viņu stindzināja ledainas šausmas.
— Jau diezgan sen man bija skaidrs, ka jūs, Džon Gordon, esat tas slavenais smilšu graudiņš, kas nokļuvis mehānismā. Gluži nejauši, citā telpā un laikā izvēlas tieši jūs, pārsviež nākotnē, kur jums absolūti nekas nav meklējams, un jūs visus bez izņēmuma izsitat no sliedēm. Jūsu ierašanās apgrieza Galaktiku ar kājām gaisā, vai jūs to tiešām nesaprotat?
— Tas nu ir pārspīlēts. Es vienīgi izjaucu kāda Šora Kāna ambiciozos plānus. Un viss.
— Varbūt jums ir taisnība. Varbūt… — Šors Kāns ar manierīgu žestu pastiepās pēc pudeles, bet pamira, skatīdamies uz kaut ko Gordonam aizmugurē. — Zvēru pie Debesīm! Skatieties! Vai jūs esat redzējis ko līdzīgu?
Gordons pagriezās. Uz ekrāna, aiz antarieša tumšā silueta patiešām notika kaut kas ārkārtējs.
Viņiem pāri gāzās kolosāls kosmisks ūdenskritums, īsta zvaigžņu Niagāra. Gordons bija pilnīgi dezorientēts, viņam likās, ka kuģis slīd augšup attiecībā pret apkārt trakojošām zvaigžņu bangām. Droši vien tā bija tikai optiska ilūzija, bet viņi cēlās un cēlās augšup, irdamies cauri šķembām, kas kādreiz bija planētas un pat saules, un tad pēkšņi visi apskates ekrāni vienā mirklī noskaidrojās, izzuda žilbinošā gaisma. Visapkārt atkal bija tīra Kosmosa nomierinošais melnums.
Hells Berels ieslēdza autopilotu un pagriezās pret biedriem. Pirmo reizi, kopš sākās lidojums pa Sašķelto Zvaigžņu zonu, viņi ieraudzīja Hella uztraukumā sasārtušo seju. Toties acis mirdzēja. Aizsmakušā, triumfējošā balsī viņš iesaucās:
— Zvēru pie Debesīm, es to izdarīju! Es izgāju caur Sašķeltajām Zvaigznēm!
Pēkšņi viņš ieraudzīja abus, krēslos atgāzušos un glāzēm rokās.
— Ka tevi nelabais! Jūs nevarējāt izdomāt neko labāku, kā pietempties kā cūkas?
— Jūs pats lūdzāt netraucēt, — abu vietā atbildēja Šors Kāns.
Likās, ka Hells Berels pārsprāgs no niknuma. Dažas sekundes
viņš nespēja pat elpu ievilkt. Un tad izplūda dārdošos smieklos.
— Mani šajā pasauh vairs nekas nevar pārsteigt. — Viņš sniedzās pēc pudeles. — Jūsu kārta komandēt, Šor. Bet es maķenīt ieraušu.
Arējā Kosmosa robeža palika aiz muguras. Priekšā aicinoši mirdzēja Fomalgautas tālā, tīrā gaisma. Hells Berels atkal parādījās vadības centrā pēc daudzām stundām, žāvādamies un staipīdamies. Uzmetis skatu Džonam un Šorām, viņš nevarēja noturēties un sāka smieties.
— Šķērsot Sašķeltās Zvaigznes divu dzērāju kompānijā! Man neviens nemūžam neticēs!
Pēc kāda laika viņi uztvēra raidījumu no Hatīras planētas, kur atradās Fomalgautas karalistes galvaspilsēta. Raidījums bija domāts tieši viņiem, un Hells Berels ātri atšifrēja.
— Fomalgautas flote ir pilnā kaujas gatavībā. Mums pavēlēts lidot uz Hatīru.
— Vai priekš manis nekā nav? — vaicāja Gordons.
Antarietis noraidoši pašūpoja galvu. Gordons ar grūtībām